No kurienes radusies paraža pēc bērēm rīkot bēru mielastu. Mūsdienās tā ir novecojusi

Pēc bērēm cilvēki bieži jau ir pilnībā izsmelti. Vairākas dienas bez normāla miega, zvani radiniekiem, dokumenti, atvadu zāle, ziedi, mācītājs, kapsēta, pēdējie atvadu vārdi. Un, kad šķiet, ka beidzot varēs klusi apsēsties, iedzert ūdeni un vienkārši pabūt ar savām sāpēm, sākas nākamā daļa – bēru mielasts.

Vieniem tas šķiet kā cienīgs tradīcijas noslēgums. Citiem – vēl viens smags organizatorisks darbs laikā, kad cilvēks knapi turas kājās. Jāpasūta zāle, ēdienkarte, jāaprēķina cilvēku skaits, jādomā, kurš pie kura galda sēdēs, vai pietiks ēdiena, vai kāds neapvainosies, kāpēc nav uzaicināts. Un tad dabiski rodas jautājums: no kurienes vispār radusies šī paraža un vai mūsdienās tai vēl ir jēga?

Bēru mielasts radies nevis no „restorāna pēc kapsētas apmeklējuma”, bet gan ļoti seniem ticējumiem

Lietuvā šī paraža saistīta ar pakasīnām – mielastu pēc bērēm. Senāk tās visbiežāk notika mirušā mājās, bet tikai no XX gadsimta beigām arvien biežāk tika pārceltas uz krodziņiem vai kafejnīcām. Lietuviešu enciklopēdijā norādīts, ka pēc bērēm tuvinieki, atgriezušies mājās, pat atstāja ēdienu mirušajam: uz tukša krēsla nolika dvieli un ēdienus, ticot, ka pacienāta un iepriecināta dvēsele mierīgāk aizies un netraucēs dzīvajiem.

Tas nebija vienkārši paēdiens pēc smaga rīta. Senākā pasaules izpratnē mirušais vēl nebija pilnībā „aizgājis”. Cilvēki juta pienākumu viņu pavadīt, pabarot, nomierināt, parādīt, ka viņš netiek atstāts bez uzmanības. Ēdiens nebija tikai ēdiens – tā bija saiknes ar mirušo zīme.

Vēlāk, nostiprinoties kristietībai, senās paražas savijās ar lūgšanām, dziesmām un mirušā pieminēšanu. Bēru mielasts kļuva par vietu, kur sanākušie ne tikai ēd, bet arī vēlreiz atceras cilvēku, pateicas atnākušajiem, palūdzas, pasaka dažus vārdus par aizgājēju. Lietuviešu bēru paražās šermenų vaišės jeb bēru mielasts, ko dēvē arī par želabnais vai želaunais, tiek minēts kā svarīga bēru sastāvdaļa.

Kādreiz tā bija kopienas palīdzība, nevis papildu rēķins ģimenei

Ir svarīgi saprast vienu lietu: senāk bēres bija visas kopienas rūpe. Kaimiņi palīdzēja sagatavot mirušo, dziedāt, rakt kapu, gatavot ēdienu, uzņemt cilvēkus. Bēru mielasts nebija greznība vai restorāna pasūtījums ar vairāku ēdienu ēdienkarti. Tā bija kopīga apsēšanās pēc ļoti smaga notikuma.

Cilvēki nāca nevis „bez maksas paēst”, bet pabūt kopā ar ģimeni, izrādīt cieņu, pavadīt mirušo un palīdzēt tuviniekiem neizciest sāpes vieniem. Ēdiens bija kopības forma. Pēc kapsētas cilvēki atgriezās mājās, sēdās pie galda, sarunājās, atcerējās mirušo. Dažkārt šādas pakasīnas turīgākās saimniecībās varēja ilgt pat vairākas dienas, bet XX gadsimta otrajā pusē tās pamazām pārtapa par to, ko mūsdienās dēvējam par bēru mielastu.

Taču tieši šeit redzama lielākā atšķirība starp pagātni un mūsdienām. Kādreiz tā bija kopienas palīdzība sērojošajai ģimenei. Mūsdienās tas bieži kļūst par vēl vienu pakalpojumu, kas sērojošajai ģimenei jāpasūta, jāapmaksā un jāorganizē.

Kāpēc mūsdienās arvien vairāk cilvēku saka: „Varbūt nu pietiek?”

Mūsdienās bēru mielasts arvien biežāk šķiet kā paraža, kas zaudējusi daļu savas sākotnējās nozīmes. Cilvēks vēl nupat stāvēja pie kapa, rokās vēl jūt auksto zemi vai ziedu kātus, bet pēc stundas jau jāraugās, vai viesiem atnesta zupa, vai visiem ir kafija, vai kāds nesēž viens pats stūrī. Tas ir ļoti cilvēcīgi sāpīgi.

Īpaši grūti ir tad, ja bēres jau tāpat ir dārgas. Zārks vai urna, atvadu zāle, transports, kapavieta, ziedi, dokumenti, mūzika, mācītājs, kaprači, pieminekļa jautājumi – tas viss summējas. Bēru mielasts bieži kļūst par vēl vienu ievērojamu summu. Un tad ģimene dažkārt to rīko nevis tāpēc, ka vēlas, bet tāpēc, ka „tā vajag”, „ko cilvēki teiks”, „visi tā dara”.

Bet vai tiešām vajag? Pat bēru organizēšanas praksē jau tiek pamanīts, ka bēru mielasts vairs nav nepieciešamība. LRT rakstīja, ka tradīcija mainās: senāk pie galda varēja sanākt pat vairāk nekā 100 cilvēku, bet tagad biežāk tiek aicināti tikai tuvākie vai arī no šīs tradīcijas vispār atsakās, izvēloties mierīgāku pabūšanu kopā ar pašiem tuvākajiem.

Problēma nav mielasts, bet spiediens to rīkot

Pati paraža nav slikta. Ja ģimene vēlas apsēsties kopā, pabūt, parunāties, atcerēties mirušo – tas var būt ļoti skaisti. Dažkārt tieši pie galda cilvēks pirmo reizi pēc bērēm mazliet atvelk elpu. Kāds pastāsta siltu atmiņu, kāds caur asarām liek pasmaidīt, kāds klusi apskauj. Šādiem mirkļiem patiešām ir nozīme.

Taču pavisam kas cits ir tad, kad bēru mielasts kļūst par sociālu pienākumu. Kad ģimene baidās atteikties, jo radinieki aprunās. Kad tiek aicināti cilvēki, ar kuriem mirušais gandrīz nav sazinājies. Kad mielasts pārvēršas nevis piemiņā, bet formalitātē: zupa, siltais ēdiens, kafija, kūka, dažas neveiklas frāzes, un visi izklīst.

Tad patiešām gribas pateikt: jā, mūsdienās šāda forma var būt novecojusi. Ne jau pati kopā sanākšana, ne mirušā pieminēšana, bet tieši obligātais „visus vajag pabarot”, pat ja tuviniekiem tam nav ne spēka, ne naudas, ne iekšējas vēlēšanās.

Kā var atvadīties vienkāršāk?

Mūsdienīga atvadīšanās var būt daudz klusāka un sirsnīgāka. Pēc bērēm var uzaicināt tikai pašus tuvākos mājās uz tēju. Var satikties nelielā kafejnīcā bez garas ēdienkartes. Pēc kapsētas var vienkārši pateikties visiem atnākušajiem un sacīt, ka ģimene vēlas mierīgi pabūt. Var sarīkot piemiņas tikšanos vēlāk, kad sāpes kaut nedaudz būs rimusi.

Tā nav necieņa pret mirušo. Cieņu nemēra porciju skaitā. To mēra pēc tā, kā cilvēks tika mīlēts, kā tika pavadīts, kā par viņu runā, kā viņu atceras. Dažkārt sirsnīgs klusums pēc bērēm ir daudz cieņpilnāks par nogurušu sēdēšanu pie galda tikai tāpēc, ka „tā pieņemts”.

Bēru mielasts radās no senas ticības, kopienas saiknes un vēlmes pienācīgi pavadīt mirušo. Taču laiki ir mainījušies. Mūsdienās katrai ģimenei ir tiesības pašai izlemt, kāda atvadīšanās tai ir nepieciešama. Vieniem tās būs tradicionālas pusdienas. Citiem – tikai īsa pabūšana ar tuvākajiem. Vēl citiem – nekāda galda, tikai kapsēta, ziedi un miers.

Un neviena no šīm izvēlēm pati par sevi nav mazāk cieņpilna. Jo svarīgākais nav tas, vai pēc bērēm bija mielasts. Svarīgākais ir, vai dzīvie varēja atvadīties tā, lai viņu sāpes vēlreiz netiktu pārvērstas par pienākumu.

Novērtējiet šo rakstu:

 

 

 

 

 

Kraunami duomenys...

Paldies par jūsu vērtējumu!