Pensionārs devās uz banku pazudušo 800 eiro dēļ – noskaidrojās, ka krāpnieki savu darbu bija paveikuši

No rīta kontā vēl bija 800 eiro, bet pēc dažām stundām to vairs nebija. Pensionārs ierodas bankas filiālē, līdzi ņemot tālruni, varbūt pat uz lapiņas pierakstītu numuru, un cer saņemt vienkāršu atbildi: kur pazuda nauda un kad tā tiks atgriezta. Tomēr pie konsultanta galda bieži atklājas sāpīgāka patiesība – pārskaitījums tika veikts nevis ielaužoties bankas sistēmā, bet pašam cilvēkam, krāpnieku pierunātam, apstiprinot darbības.

Šāda ziņa ir īpaši sāpīga tāpēc, ka 800 eiro daudziem pensionāriem nav „vienkārši summa“. Tā ir nauda zālēm, apkures rēķiniem, pārtikai, ieplānotam braucienam pie bērniem vai sirdsmieram līdz nākamajai pensijai. Krāpnieki parasti steidzas nevis tāpēc, ka ļoti labi pārzinātu tehnoloģijas. Viņi prot vienu lietu: nobiedēt cilvēku un neļaut viņam mierīgi padomāt.

Bankā tad tiek paskaidrots, ka pārskaitījums jau ir izpildīts, pieslēgšanās apstiprināta, bet līdzekļi, iespējams, pārskaitīti uz citu kontu un uzreiz sadalīti. Citiem vārdiem sakot, krāpnieki savu darbu paveica tā, ka cilvēks tikai vēlāk saprata, kas patiesībā noticis. Tieši šī kavēšanās bieži kļūst par lielāko problēmu.

Zvans, kas sākas ar vārdiem „jūsu nauda ir apdraudēta“

Visbiežākā situācija sākas pavisam vienkārši: iezvanās tālrunis, bet otrā galā runā cilvēks, kurš uzdodas par bankas darbinieku, policijas darbinieku vai pat sakaru operatora pārstāvi. Balss skan pārliecinoši, sarunas biedrs zina cilvēka vārdu, dažkārt piemin bankas nosaukumu vai saka, ka kāds it kā mēģina paņemt aizdevumu uz viņa vārda. Cilvēks dzird vārdus „aizdomīga pieslēgšanās“, „naudas zādzība“ vai „steidzama drošības pārbaude“ un dabiski sāk baidīties.

Tālāk tiek piedāvāta šķietama glābšanās: pieslēgties bankai, apstiprināt darbību, nosaukt kodu vai instalēt lietotni, lai „speciālists aizsargātu kontu“. Krāpnieki bieži runā ātri, neļauj nolikt klausuli un atkārto, ka vilcināšanās maksās visus uzkrājumus. Cilvēkam rodas iespaids, ka viņš nevis pārskaita naudu, bet gan glābj to no noziedzniekiem.

Pēc šādas sarunas nereti paliek kauna sajūta. Tomēr šeit nav par ko kaunēties: krāpšana tiek apzināti veidota tā, lai apjucis justos pat piesardzīgs cilvēks. Krāpnieki izdara spiedienu nevis ar tehniskiem terminiem, bet ar emocijām – bailēm, steigu un pienākuma sajūtu nekavējoties „palīdzēt bankai“.

Banka redz pārskaitījumu, bet ne vienmēr var to apturēt

Aizejot uz banku, cilvēks var cerēt, ka darbinieks ar vienu pogas klikšķi atgriezīs pazudušo naudu. Diemžēl, ja klients pats apstiprinājis pārskaitījumu, izmantojot savu pieslēgšanās līdzekli, bankai sākotnēji tas izskatās pēc klienta veikta darījuma. Darbinieki var palīdzēt izvērtēt apstākļus, reģistrēt ziņojumu, mēģināt sazināties ar banku, kas saņēmusi līdzekļus, tomēr šeit izšķirošs ir laiks.

Jo ātrāk tiek ziņots par krāpšanu, jo lielākas ir iespējas, ka pārskaitījums vēl nebūs galīgi izmantots vai nauda nebūs pārskaitīta tālāk. Gaidīšana līdz nākamajai dienai, bet jo īpaši līdz pensijas nedēļas beigām, krāpniekiem ir ļoti izdevīga. Viņi parasti naudu neglabā vienā vietā un neatstāj laiku, lai mierīgi noskaidrotu situāciju.

Tomēr arī bankas darbiniekiem šādas sarunas nav vienkāršas. Viņi redz satrauktu cilvēku, kuram nepieciešams ne tikai tehnisks skaidrojums, bet arī skaidrs plāns, ko darīt tagad. Ir svarīgi nesteigties vainot pašu cietušo: frāze „jūs pats apstiprinājāt“ var būt formāli precīza, taču cilvēkam, kurš tikko zaudējis uzkrājumus, tā izklausās kā vēl viens trieciens.

Pensionārs devās uz banku pazudušo 800 eiro dēļ – noskaidrojās, ka krāpnieki savu darbu bija paveikušiAttēls: Pexels / Tima Miroshnichenko

Vieniem tie ir 800 eiro, citiem – dažas mierīgas nedēļas

Senioram šāds zaudējums var nozīmēt nepieciešamību atlikt vizīti pie ārsta, aizņemties no bērniem vai atteikties no jau ieplānotajiem pirkumiem. Cilvēks, kurš ilgi dzīvojis taupīgi un pieradis pats kārtot savas lietas, pēc krāpšanas bieži sāk neuzticēties ne tālrunim, ne bankai, pat ne tuvinieku padomiem. Lielākais zaudējums dažkārt nav tikai nauda, bet arī sajūta, ka vairs nespēj droši veikt ierastās darbības.

Arī tuviniekiem šāda ziņa izraisa daudz emociju. Bērni vai mazbērni var sadusmoties, ka seniors piezvanīja nevis viņiem, bet kodus uzticēja svešam cilvēkam. Tomēr pārmetumi pēc notikušā nepasargā no nākamā zvana – tie tikai mudina slēpt problēmu, ja līdzīga situācija atkārtosies.

No otras puses, krāpnieki vēršas ne tikai pret vecāka gadagājuma cilvēkiem. Arī cilvēks, kurš ir noguris pēc darba, vecāki, kuri tajā brīdī cenšas nomierināt bērnu, vai steidzīgs autovadītājs var automātiski nospiest apstiprinājumu, jo baidās zaudēt naudu. Apstākļi atšķiras, bet slazds ir tas pats: cilvēkam netiek dota pat minūte apstāties.

Viens ieradums, kas izjauc krāpnieku plānu

Saņemot satraucošu zvanu, svarīgākais noteikums ir vienkāršs: sarunas laikā neko neapstiprināt. Pat ja zvanītājs šķiet pārliecinošs, jāpieliek klausule un pašam jāzvana uz oficiālo bankas tālruņa numuru vai jāatver bankas lietotne, lai pārbaudītu kontu. Īstam bankas darbiniekam nevajadzētu pieprasīt nosaukt pieslēgšanās kodus, kartes datus vai nospiest apstiprinājumu tikai tāpēc, ka viņš to lika darīt pa tālruni.

Ja rodas kaut mazākās šaubas, ir vērts piezvanīt tuvam cilvēkam. Dažkārt pietiek ar vienu mierīgu jautājumu – „vai banka tiešām tā rīkojas?“ – lai viss steidzamības stāsts sabruktu. Senioriem ir lietderīgi jau iepriekš vienoties ar ģimeni: nekādi ar banku saistīti lēmumi netiek pieņemti pēc pirmā svešinieka zvana.

Ja pārskaitījums jau ir apstiprināts, vilcināties nedrīkst. Pēc iespējas ātrāk jāsazinās ar banku, izmantojot oficiālos kanālus, jāziņo par iespējamu krāpšanu un jāsaglabā zvana numurs, ziņas un cita informācija. Jo mazāk cilvēks mēģina viens pats „nokārtot“ situāciju vai gaida, kad varbūt viss noskaidrosies, jo lielāka iespēja, ka vēl izdosies rīkoties.

Krāpnieku spēks nav brīnumainas metodes, kā iekļūt svešā kontā. Viņu spēks ir brīdis, kad cilvēks baiļu dēļ pārstāj pārbaudīt un sāk izpildīt norādījumus. Tāpēc drošākais risinājums bieži šķiet pārāk vienkāršs: nolikt klausuli, atvilkt elpu un tikai pēc tam izlemt, kam patiesībā var uzticēt savu naudu.