Tirgū „lauku“ olas ir divreiz dārgākas nekā veikalā: viens jautājums atklāj, vai jūsu priekšā ir lauksaimnieks vai tālākpārdevējs

Tirgū pie olu letes vienmēr notiek savdabīga uzticēšanās spēle. Uz kartona kastītes rakstīts „lauku“, pārdevēja runā pārliecinoši, olas ir dažāda izmēra, čaumalas nedaudz atšķirīgos toņos, bet cena – gandrīz divreiz augstāka nekā veikalā. Tad cilvēks sāk šaubīties: varbūt tās tiešām ir no mazas saimniecības, kur vistas staigā pa pagalmu? Vai varbūt tās ir vienas un tās pašas olas, tikai pārpakotas, skaistāk aprakstītas un pārdotas ar „lauku“ leģendu?

Pircējs bieži maksā ne tikai par olu. Viņš maksā par sajūtu. Par domu, ka atbalsta lauksaimnieku, pērk svaigākas, dabiskākas olas, „ne no rūpnīcas“. Taču tieši ar šo sajūtu ir visvieglāk manipulēt. Jo vārds „lauku“ pats par sevi vēl neko nepierāda. Olai nav nepieciešams stāsts uz letes, bet gan izcelsme, marķējums un pārdevējs, kurš var atbildēt uz vienkāršiem jautājumiem.

Pirmais – skatieties nevis uz cenu, bet uz kodu uz olas

Ja ola ir marķēta, uz tās jābūt ražotāja kodam. Lauksaimniecības ministrija norāda, ka ražotāja kods sastāv no trim daļām: cipara, kas norāda vistu turēšanas veidu, valsts koda un putnu novietnei piešķirtā veterinārās atļaujas numura. Cipari nozīmē šādi: 0 – bioloģiski audzētas vistas, 1 – brīvi turētas, 2 – turētas uz pakaišiem, 3 – turētas uzlabotos būros.

Lūk, te sākas pats interesantākais. Ja cilvēks tirgū pārdod „lauku“ olas, bet uz čaumalas redzat, piemēram, kodu ar 3 un valsts burtiem PL, tas vēl nenozīmē, ka olas ir sliktas vai nedrošas. Taču tas jau rada jautājumu, kāpēc tās tiek pasniegtas kā „lauku“ olas. Šāds kods norāda, ka olas ir no Polijā reģistrētas saimniecības, bet skaitlis 3 nozīmē būros turētas vistas. Tas noteikti nav tas pats skats, ko daudzi iztēlojas, izdzirdot „vecmāmiņas vistas no pagalma“.

Taču nemarķēta ola vēl nav krāpšana

Svarīgi nenonākt otrā galējībā. Ne visas tirgū pārdotās nemarķētās olas automātiski nozīmē krāpšanu. Saskaņā ar spēkā esošo kārtību ar ražotāja kodu var nebūt marķētas mazu saimniecību olas, ja ražotājs tur ne vairāk kā 50 dējējvistas un pats šīs olas pārdod tieši galapatērētājam no savas saimniecības vai tirgū. Tomēr šādā gadījumā tirdzniecības vietā jābūt norādītam pārdevēja vārdam, uzvārdam un adresei.

Tā ir ļoti svarīga detaļa. Īsts mazais lauksaimnieks parasti nebaidās pateikt, no kurienes ir olas, cik vistu viņš tur, kad olas savāktas, vai vistas tiek turētas ārā un ar ko tās baro. Tālākpārdevējs bieži runā miglaini: „no laukiem“, „no cilvēkiem“, „pašu“, „te no lauksaimnieka“, bet, kad pajautā konkrēti, kurā saimniecībā un kāds ir uzvārds, atbilde pēkšņi kļūst ļoti izvairīga.

Jautājums, kas bieži visu atklāj

Ja rodas šaubas, pajautājiet pavisam vienkārši: „Vai tās ir jūsu pašu vistu olas?“ Un tad klausieties ne tikai atbildi, bet arī toni. Īsts audzētājs bieži sāk stāstīt konkrēti: cik aptuveni ir vistu, no kurienes tās atvestas, kad olas savāktas, kāda izmēra olas šonedēļ, ka jaunās vistas dēj mazākas, vecākās – lielākas, ka pēc lietainām dienām pagalms ir dubļains un ka ziemā dēšana samazinās.

Tālākpārdevējs biežāk cenšas atbildēt ar vispārīgām frāzēm. „Lauku, lauku, labas.“ „Visi pērk.“ „Veikalā tādas nedabūsiet.“ „Nevajag te skatīties uz tiem kodiem.“ Šādas atbildes ne vienmēr pierāda krāpšanu, taču tās noteikti nevieš uzticību.

Vēl viens labs jautājums: „Kāpēc tās nav marķētas?“ Ja pārdevējs saka, ka tās ir mazas saimniecības olas, viņam būtu jāzina, ka šāds izņēmums attiecas uz mazām saimniecībām, kurās ir līdz 50 dējējvistām, un tirdzniecības vietā jābūt norādītiem viņa datiem. VMVT pati iesaka, pērkot nemarķētas olas, vairāk uzzināt par pārdevēju: vai viņš tiešām audzē dējējvistas, vai saskaņā ar tiesību aktiem norāda vārdu, uzvārdu un adresi.

Olu kastīteAttēls: Ilustratīvs attēls

Tabula: kas rada uzticību, bet kas – aizdomas

„Dzeltens dzeltenums“ nav pierādījums, ka ola ir no laukiem

Daudzi pircēji joprojām tic, ka īstai lauku olai jābūt ar ļoti dzeltenu vai pat oranžu dzeltenumu. Jā, šāds dzeltenums var izskatīties skaistāk. Taču tā krāsa vispirms ir atkarīga no barības, nevis tikai no tā, vai vista skraidīja pa pagalmu. Tāpēc tikai pēc dzeltenuma nav iespējams noteikt, vai ola patiešām ir no mazas saimniecības.

Tas pats attiecas uz čaumalas krāsu. Brūnas olas automātiski nav „lauku“ olas vairāk nekā baltās. Čaumalas krāsa ir atkarīga no vistu šķirnes. Arī olu atšķirīgais izskats nav simtprocentīgs pierādījums. Mazā saimniecībā tās bieži ir atšķirīgākas, taču arī tālākpārdevējs var pārdot jauktu partiju.

Svaigumu var noteikt nevis pēc stāsta, bet pēc stāvokļa

VMVT atgādina, ka olu derīguma termiņš ir 28 dienas pēc izdēšanas, bet, pērkot olas, vajadzētu pārbaudīt, vai ola ir tīra, bez deformācijām un svešķermeņiem, vai čaumala nav ieplaisājusi un vai nav nepatīkamas smakas. Tāpat norādīts, ka svaigas olas čaumalu klāj dabiska, matēta aizsargplēvīte, bet vecu olu virsma kļūst spīdīga – tam īpaši vērts pievērst uzmanību tirgus vietā.

Ja olas ir netīras, apsistas, ieplaisājušas vai izskatās tā, it kā tās ilgi būtu staipītas no vienas vietas uz citu, nekādam „lauku“ stāstam nevajadzētu jūs pārliecināt. Par augstāku cenu pircējam ir tiesības sagaidīt ne tikai skaistu vārdu, bet arī skaidrību un kvalitāti.

Kāpēc tālākpārdevēji tik viegli iejaucas?

Tālākpārdošana pati par sevi nav noziegums, ja cilvēks tirgojas likumīgi, viņam ir nepieciešamie dokumenti un viņš ievēro pārtikas nekaitīguma un marķēšanas noteikumus. VMVT norāda, ka pārtikas aprites subjektiem, tostarp mazumtirdzniecībai tirgus vietās, jābūt reģistrētiem VMVT, bet tirdzniecības subjekti drīkst laist tirgū tikai drošus, lietošanai derīgus, kvalitātes, marķēšanas un aprites prasībām atbilstošus pārtikas produktus.

Problēma sākas tad, kad tālākpārdevējs izliekas par to, kas viņš nav. Kad pircējam tiek radīts iespaids, ka viņš pērk no lauksaimnieka, lai gan patiesībā maksā piemaksu par skaistu stāstu. Tad cilvēks pārmaksā nevis par labāku produktu, bet par vārdu „lauku“.

Ko darīt pircējam?

Vienkāršākais noteikums ir šāds: nepērciet tikai sajūtu vadīti. Pajautājiet. Apskatiet kodu. Ja olas nav marķētas – meklējiet pārdevēja datus. Ja to nav, pajautājiet, kāpēc. Ja atbildes ir miglainas, dodieties pie citas letes. Tirgū noteikti ir godīgu pārdevēju, taču vislabāk viņus atšķirt nevis pēc smaida, bet pēc atklātības.

Īsts lauksaimnieks parasti nebaidās no konkrētiem jautājumiem. Viņš zina savus putnus, savu saimniecību, savu preci. Bet tālākpārdevēju bieži atklāj nevis pašas olas, bet nevēlēšanās pateikt vienkāršo patiesību: no kurienes tās patiesībā atceļojušas.

Tāpēc nākamreiz, kad tirgū ieraudzīsiet „lauku“ olas par divkāršu cenu, nesteidzieties maksāt par leģendu. Vispirms paņemiet vienu olu rokā un paskatieties, ko tā pati par sevi pasaka. Un tad pajautājiet pārdevējam to vienu jautājumu, pēc kura bieži vien kļūst skaidrs, vai jūsu priekšā ir lauksaimnieks vai tikai starpnieks, kurš ļoti labi pārdod stāstu.

Novērtējiet šo rakstu:

 

 

 

 

 

Kraunami duomenys...

Paldies par jūsu vērtējumu!