Vazelīns kādreiz tika uzskatīts par gandrīz brīnumainu atklājumu: cilvēki to izmantoja ne tikai sausai ādai

Mūsdienās vazelīns daudziem šķiet pats vienkāršākais priekšmets vannas istabas skapītī. Neliela kārbiņa vai tūbiņa, ko atceramies tikai tad, kad sasprēgā lūpas, kļūst sausas rokas, apavi noberž ādu vai ziemā tā sāk lobīties. Tas nesmaržo pēc greznības, neizskatās moderni un noteikti neatgādina dārgu kosmētiku, ko cilvēki pērk skaista iepakojuma dēļ. Taču tieši šai pieticīgajai, taukainajai, caurspīdīgajai ziedei ir viens no interesantākajiem stāstiem sadzīves kosmētikas pasaulē.

Vazelīns radās nevis skaistumkopšanas salonā un ne farmaceita plauktā. Tā vēsture sākās naftas atradnēs. XIX gadsimta vidū, kad Pensilvānijā strauji attīstījās naftas rūpniecība, naftinieki uz iekārtām pamanīja lipīgu, vaskainu masu. Tā traucēja darbam, uzkrājās uz sūkņiem un tika uzskatīta gandrīz par atkritumiem. Tomēr strādnieki pamanīja, ka šī viela neparasti labi der plaisu, skrāpējumu un apdegumu ieziešanai. Jaunais ķīmiķis Roberts Augusts Čezbrovs par to ieinteresējās un sāka noskaidrot, vai no šī dīvainā naftas atlikuma iespējams izgatavot drošāku, attīrītu produktu. „Vaseline” vēsturē norādīts, ka Čezbrovs 1859. gadā devās uz Titusvilu Pensilvānijā, bet 1870. gadā sāka izplatīt attīrītu petroleum jelly produktu ar nosaukumu „Vaseline”.

Un tieši tā ir skaistākā šī stāsta daļa: priekšmets, ko mūsdienās uzskatām par sīkumu ādas kopšanā, sākotnēji tika pamanīts kā rūpniecisks naftas atradņu blakusprodukts. Nekas elegants, ne īpaši radīts krēms, bet gan materiāls, ko vajadzēja attīrīt, izfiltrēt un pārvērst par kaut ko tādu, ko varētu droši lietot uz ādas.

Kāpēc tas šķita gandrīz kā brīnums?

Jāsaprot tā laika apstākļi. XIX gadsimta beigās cilvēkiem nebija tik plašas aptieku, krēmu, ziežu un dermatoloģisko līdzekļu izvēles kā mūsdienās. Sasprēgājusi āda, apdegumi, skrāpējumi, aukstums, vējš, ilgs darbs ārā – tas viss bija ikdiena. Tāpēc produkts, kas varēja pārklāt ādu ar aizsargkārtu, mazināt sausuma sajūtu un palīdzēt saglabāt mitrumu, šķita patiešām iespaidīgs.

1872. gadā Čezbrovs saņēma ASV patentu naftas produktam, ko pats nosauca par „Vaseline”. Patenta tekstā viņš rakstīja, ka ir izgudrojis jaunu un noderīgu produktu no petroleum, ko nosaucis šajā vārdā. Tā nebija tikai jauna viela, bet arī viens no agrīnajiem plaši atpazīstamajiem zīmoliem. Vēlāk šis nosaukums daudzās valodās iesakņojās tik ļoti, ka cilvēki ar to sāka apzīmēt ne tikai konkrēta ražotāja produktu, bet arī pašu petroleum jelly tipa ziedi.

Tajā laikā vazelīnu reklamēja gandrīz kā universālu palīgu. Tas nonāca mājās, aptiekās, ceļojumu somās un darbavietās. Cilvēki ar to ieziezēja sasprēgājušas rokas, sausas lūpas, raupjus elkoņus, nelielus skrāpējumus, apsalušas vai vēja appūstas vietas. „Vaseline” zīmola vēsturē minēts, ka jaunās māmiņas to izmantoja zīdaiņu iekaisušas ādas gadījumā, bet cilvēki, kas strādāja ārā aukstumā, – sausai un sasprēgājušai ādai.

Raugoties no mūsdienu skatpunkta, daži senie solījumi izklausītos pārāk drosmīgi. Vazelīns nav brīnumlīdzeklis pret visu. Tomēr tā popularitāti ir viegli saprast: tas bija lēts, vienkāršs, ilgi uzglabājās un darbojās ļoti konkrētā veidā – veidoja uz ādas barjeru.

Ko vazelīns patiesībā dara ar ādu?

Vazelīna lielākais triks nav tas, ka tas „baro” ādu kā krēms. Tas darbojas citādi. Vazelīns ir okluzīva viela – tas nozīmē, ka tas izveido aizsargkārtu, kas palīdz samazināt ūdens zudumu no ādas virsmas. Cleveland Clinic pie okluzīviem emolientiem pieskaita petroleum jelly, minerāleļļu, lanolīnu un šķidro parafīnu.

Vienkārši sakot, vazelīns nepiepilda ādu ar mitrumu no iekšpuses. Tas drīzāk „noslēdz” to, kas jau ir, un pasargā ādu no ārēja kairinājuma. Tāpēc tas ir īpaši noderīgs tad, kad āda jau ir samitrināta vai kad vēlaties to pasargāt no vēja, aukstuma, berzes vai izžūšanas. Tādēļ labs paradums ir uzklāt vazelīnu nevis uz pilnīgi sausas, „papīrveidīgas” ādas, bet pēc mazgāšanās vai vieglāka krēma, kamēr ādā vēl ir mitrums.

Tieši šīs barjeras iedarbības dēļ vazelīns tik labi der ziemā. Kad rokas tiek nepārtraukti mazgātas, ārā ir auksts, mājās gaiss ir sauss un āda sāk plaisāt, vienkārša taukaina kārta var sniegt vairāk labuma nekā smaržīgs, bet vājš losjons. Amerikas Dermatoloģijas akadēmija norāda, ka petroleum jelly var izmantot sausai ādai, tostarp lūpām un plakstiņiem, bet ziedes bieži ir efektīvākas un mazāk kairinošas nekā losjoni.

Kādam nolūkam tika izmantots vazelīns?Attēls: Ilustratīvs attēls

Ne tikai lūpām: kur tas noder mājās?

Vazelīns vislabāk pazīstams kā līdzeklis sasprēgājušām lūpām. Un tam tas patiešām ir piemērots. Kad lūpas ir sausas, plaisā un lobās, īpaši pēc vēja vai aukstuma, bieza aizsargkārta var palīdzēt samazināt ūdens zudumu un pasargāt jutīgo ādu. Amerikas Dermatoloģijas akadēmija ļoti sausām un sasprēgājušām lūpām iesaka izvēlēties biezu ziedi, piemēram, balto petroleum jelly.

Taču ar to tā izmantošana nebeidzas. Vazelīns var būt noderīgs sasprēgājušiem papēžiem, raupjiem elkoņiem, izžuvušiem pirkstu kauliņiem, ādai ap nagiem, berzes vietām uz augšstilbiem vai pēdām. Sportojot, ejot lielāku attālumu vai valkājot jaunus apavus, plāna kārtiņa uz vietas, kas mēdz tikt noberzta, var samazināt noberzumu risku. Cleveland Clinic raksta, ka petroleum jelly var pasargāt no berzes un to var izmantot kairinātai ādai.

Vēl viens praktisks pielietojums ir nelieli skrāpējumi un nobrāzumi. Mūsdienu brūču aprūpē senais mīts, ka brūce ir „jāizžāvē”, vairs nav tik pārliecinošs. Dermatologi bieži uzsver, ka nelielai brūcei nepieciešama tīrība un mitra vide. Amerikas Dermatoloģijas akadēmija nelieliem griezumiem, skrāpējumiem un nobrāzumiem iesaka izmantot petroleum jelly, lai brūce saglabātos mitra.

Svarīgi tikai nejaukt: runa ir par mazām, virspusējām brūcēm. Ja brūce ir dziļa, ļoti sāpīga, asiņo, struto, tas ir dzīvnieka kodums, nopietns apdegums vai ir infekcijas pazīmes, vazelīns nav risinājums – nepieciešama mediķu palīdzība. Amerikas Dermatoloģijas akadēmija norāda, ka dziļu, ļoti sāpīgu vai inficētu ādas bojājumu gadījumā jāvēršas pie mediķiem.

Kāpēc to izmantoja pat medicīnā?

Vazelīns kļuva nozīmīgs ne tikai mājsaimniecībās. Dermatoloģijā petroleum jelly ilgstoši izmantoja kā bāzi, aizsargājošu ziedi un citu aktīvo vielu nesēju. 1911. gadā „Encyclopaedia Britannica” vazelīnu aprakstīja kā produktu, ko farmācijā plaši izmanto gan vienu pašu, gan kā vidi ārīgai medicīnisko vielu lietošanai, īpaši tad, kad vēlama lokāla iedarbība, nevis iesūkšanās.

Arī Otrā pasaules kara vēsturē vazelīns minēts ne tikai kā sadzīves līdzeklis. „Vaseline” zīmola vēsturē norādīts, ka kara laikā uzņēmumam Chesebrough Manufacturing Company tika uzdots izgatavot sterilus antiseptiskus pārsējus ar petroleum jelly, kas bija paredzēti apdegušiem karavīriem.

Tas labi parāda, kāpēc šī viela ir saglabājusies līdz mūsdienām. Tā nav moderna, bet ir ļoti praktiska. Tai nav grezna sastāva ar desmitiem augu ekstraktu, taču tās barjeras iedarbība ir skaidra un vienkārša. Dažkārt ādai nepieciešama nevis vēl viena smaržviela, vēl viena skābe vai aktīvā viela, bet gan miers un aizsardzība.

Mūsdienu mode ar senu nosaukumu: „slugging”

Pēdējos gados sociālajos tīklos popularitāti ieguvis termins „slugging”. Tas ir ādas kopšanas paņēmiens, kad vakarā uz sejas, parasti pēc mitrinošajiem līdzekļiem, uzklāj plānu petroleum jelly kārtiņu. Ideja ir vienkārša: izveidot aizsargbarjeru un samazināt ūdens zudumu nakts laikā. Cleveland Clinic skaidro, ka petroleum jelly izveidotā aizsargkārta palīdz neļaut ūdenim iztvaikot no ādas virsmas.

Tomēr šeit ir vērts akli neļauties modei. Sausai, dehidrētai, jutīgai ādai šāda metode var būt piemērota. Bet, ja ādai ir nosliece uz poru aizsprostošanos, tā ir ļoti taukaina, ir aktīva akne vai izmantojat spēcīgas aktīvās vielas, bieza kārta uz visas sejas var nebūt patīkama. Pats vazelīns bieži tiek uzskatīts par diezgan vienkāršu un ādu aizsargājošu produktu, taču tas var „noslēgt” ne tikai mitrumu, bet arī to, ko esat uzklājuši zem tā. Tāpēc labāk sākt ar nelielu laukumu vai izmantot to tikai sausām vietām.

Daudziem praktisks variants ir nevis klāt to uz visas sejas, bet izmantot vazelīnu uz lūpām, ap degunu, uz lobīšanās skartajām vietām vai pirkstu kauliņiem. Tas ir mazāk riskanti un bieži vien pietiek ikdienas komfortam.

Kad vazelīnu labāk neizmantot?

Lai gan vazelīns ir vienkāršs, tas nenozīmē, ka to var lietot jebkur un jebkādā veidā. Pirmkārt – to nevajadzētu izmantot kā lubrikantu kopā ar lateksa prezervatīviem. Cleveland Clinic skaidri brīdina, ka eļļainas vielas, tostarp petroleum jelly, var vājināt lateksu, kā rezultātā prezervatīvs var saplīst.

Otrkārt – esiet piesardzīgi ar deguna iekšpusi. Daži cilvēki ziemā sausuma dēļ uzklāj vazelīnu dziļi degunā, taču Mayo Clinic norāda, ka, retā gadījumā ilgstoši ieelpojot petroleum jelly, var attīstīties lipoīda pneimonija. Tas nenozīmē, ka viena nejauša uzklāšana ir traģēdija, taču no ilgstošas un bagātīgas smērēšanas deguna iekšpusē labāk izvairīties, īpaši bērniem.

Treškārt – nelietojiet to uz netīras, strutojošas vai inficētas brūces kā „noslēdzošu” līdzekli. Vazelīns veido barjeru, tāpēc vispirms ādai jābūt tīrai un situācijai – piemērotai patstāvīgai aprūpei. Ja ir apsārtums, pieaugošas sāpes, pietūkums, strutas, drudzis vai brūce nedzīst, tas vairs nav kosmētikas skapīša jautājums.

Kā to lietot, lai būtu labums, nevis taukaina kārta visur?

Pirmais noteikums – mazāk ir vairāk. Vazelīnu nevajag ņemt ar karotēm. Bieži vien pietiek ar ļoti plānu kārtiņu. Uz lūpām, pirkstu kauliņiem, elkoņiem vai papēžiem tam jāveido aizsardzība, bet nav obligāti jāspīd tā, it kā āda būtu ieziesta ar eļļu.

Otrais noteikums – izmantot to piemērotā laikā. Vislabāk uzklāt pēc ūdens vai mitrinoša līdzekļa lietošanas, kad āda vēl nav pilnībā izžuvusi. Piemēram, vakarā nomazgājot rokas un viegli tās nosusinot, var uzklāt plānu kārtiņu uz visvairāk sausajām vietām. Ja papēži ir ļoti raupji, vazelīnu var uzklāt vakarā un uzvilkt kokvilnas zeķes.

Trešais noteikums – nošķirt ādas aizsardzību no ādas ārstēšanas. Vazelīns var palīdzēt sausuma, berzes vietu un nelielu virspusēju brūcīšu gadījumā, taču tas neatrisinās sēnīšu infekciju, bakteriālu infekciju, alerģiskus izsitumus vai nopietnu ādas slimību. Ja problēma atkārtojas, izplatās vai sāp, nepieciešams nevis vairāk vazelīna, bet gan skaidrs cēlonis.

Kāpēc šis senais priekšmets joprojām nav pazudis?

Vazelīna spēks ir tā vienkāršībā. Tas necenšas būt viss uzreiz. Tas nepiešķir ādai skaistu smaržu, nesola jaunību nedēļas laikā un neizskatās pēc jaunākā kosmētikas pasaules brīnuma. Taču, kad āda ir izžuvusi, sasprēgājusi, aukstuma vai berzes sakairināta, tā aizsargkārta var būt tieši tas, kas nepieciešams.

Varbūt tāpēc tas ir pārdzīvojis vairāk nekā pusotru gadsimtu. Daudzi produkti nāk un iet, mainās iepakojumi, smaržas, reklāmas un modes, bet vazelīns paliek. Neliela kārbiņa, kas bieži stāv kaut kur atvilktnes aizmugurē, bet ko cilvēks atceras tad, kad lūpas saplaisā tik ļoti, ka pat smaidīt ir nepatīkami.

Arī tā vēsture atgādina, ka ne visi noderīgie atklājumi rodas skaistās laboratorijās. Dažkārt tie sākas ar dīvainu vielu uz naftas sūkņa, ar zinātkāru cilvēku, kurš jautā „kas tas ir?”, un mēģinājumu no rūpnieciskiem atkritumiem izveidot kaut ko tīru, praktisku un noderīgu.

Vazelīns nav brīnums. Taču savulaik tas tāds šķita, jo vienkārši atrisināja ļoti cilvēcisku problēmu: kā pasargāt ādu, kad tā plaisā, izžūst, sāp un vairs nespēj nodrošināt savu dabisko barjeru. Un, iespējams, tieši tāpēc šis senais „naftas želejas” atklājums joprojām atrod vietu mūsu mājās – nevis greznības dēļ, bet vienkāršā fakta dēļ, ka dažkārt vislabāk darbojas paši vienkāršākie priekšmeti.