Viļņietis pēc gadu desmitiem saņēma vēstuli no bijušā īrnieka: lūgums satrieca

Antans atgriezās no veikala ar bageti padusē un reklāmas bukletiem, kas bija pielipuši pie slapjajiem zābakiem. Uz paklājiņa gulēja dzeltenīga aploksne, uz kuras ar roku bija uzrakstīts viņa uzvārds. Virtuvē viņš izlasīja pirmo teikumu un tik stipri saspieda papīru, ka uz galda izbira maizes drupatas.

„Antan, nezinu, vai jūs vēlaties mani uzklausīt, bet lūdzu ļaujiet man aprunāties ar jūsu dēlu Luku,“ – bija rakstīts kārtīgā, nedaudz trīcošā rokrakstā. Vēstules apakšā – vārds, ko viņš nebija dzirdējis vairāk nekā trīsdesmit gadus: Tomass Vaitkus, viņu dzīvokļa bijušais īrnieks.

Antanam bija 62 gadi, viņš dzīvoja tajā pašā divistabu dzīvoklī Žirmūnos, tikai tagad viens. Priekštelpā stāvēja pārāk cieši ziemas zābaki, vannasistabā jau kuro nedēļu pilēja krāns. Sākumā viņš nodomāja, ka Tomass varbūt kaut ko meklē, varbūt ir atstājis kādu mantu. Taču vēstule bija par pavisam ko citu.

Lukam, Antana dēlam, bija trīsdesmit viens gads, viņš dzīvoja Fabijoniškēs kopā ar līgavu Eģli un reti iegriezās bez iepriekšēja brīdinājuma. Antans vēstuli izlasīja vēl divas reizes. Tomass rakstīja, ka 1993. gadā gandrīz gadu īrējis mazu istabu viņu dzīvoklī. Tobrīd Antans ar sievu Rasu krāja naudu citam mājoklim, tāpēc īrnieka nauda bija svarīga. Tomass bija kluss, vakaros atgriezās ar krāsām notraipītām rokām – strādāja reklāmas darbnīcā, zīmēja stendus un skatlogus.

Antans viņu atcerējās miglaini: pārāk liels pelēks džemperis, cigarešu smaka uz balkona, līdz galam neaizvērtas ledusskapja durvis. Rasa dusmojās, ka Tomass atstāj krūzes uz palodzes. Reiz viņa no virtuves iesaucās:

„Antan, pasaki tam savam māksliniekam, ka te nav kopmītne.“

„Viņš nav mans mākslinieks,“ – nomurmināja Antans, aizpogādams jaku.

Rasa toreiz iesmējās. Viņš šo sarunu sen nebija atcerējies.

Vēstulē Tomass neapgalvoja, ka ir Luka tēvs. Viņš rakstīja, ka tolaik viņam ar Rasu bijušas attiecības, par kurām Antans, visticamāk, nezināja. Pēc dažiem mēnešiem Rasa pateikusi, ka gaida bērnu. Tomass nobijās, aizvācies un vairs neko nejautāja. Bet nesen, internetā ieraudzījis Rasas nekrologu, viņš nolēmis vairs neklusēt.

„Es nelūdzu jums piedošanu. Un neko nelūdzu no Luka,“ – vēstules beigās rakstīja Tomass. – „Tikai iespēju pateikt viņam to acīs. Ja jūs uzskatāt, ka man nav tādu tiesību, es vairs nerakstīšu.“

Antans ilgi sēdēja pie galda, un no mēteļa uz linoleja izveidojās maza peļķe. Rasa nomira pirms četriem gadiem pēc ilgstošas slimības. Pēdējos mēnešos viņi maz runāja par pagātni: apsprieda zāles, rēķinus, vai Luks paspēs atbraukt nedēļas nogalē. Antans atcerējās kādu vakaru slimnīcā, kad Rasa, skatoties pa logu, pēkšņi sacīja:

„Tu vienmēr biji labāks tētis, nekā pats domāji.“

Toreiz viņš nodomāja, ka viņa runā par Luku – par bērnības drudžiem, skolas biksēm, pirmo sabojāto velosipēdu. Tagad viņš vairs nezināja, ko viņa bija domājusi.

Tajā pašā dienā viņš dēlam nepiezvanīja. Nākamajā rītā aizgāja uz darbu, sajauca divu klientu pasūtījumus automašīnu detaļu noliktavā un saņēma aizrādījumu no priekšnieka. Vakarā izvārīja griķus, bet tā arī atstāja tos katlā. Tikai piektdien viņš uzrakstīja Lukam: „Vai tev rīt ir laiks atbraukt? Vajag aprunāties.“

Luks atnāca ar papīra maisiņu, kurā bija smalkmaizītes, un uzreiz pamanīja, ka kaut kas nav kārtībā. Tēvs nebija ieslēdzis televizoru, lai gan parasti vakariņu laikā viņš burkšķēja par ziņām.

„Kas noticis? Eģlei teicu, ka varbūt aizkavēšos uz stundu,“ – novelkot jaku, jautāja Luks.

Viļņietis pēc gadu desmitiem saņēma vēstuli no bijušā īrnieka: lūgums satriecaAttēls: Pixabay / TheVirtualDenise

Antans nolika aploksni uz galda starp cukurtrauku un tukšo krūzi.

„Izlasi. Tikai uzreiz neko nesaki.“

Luks lasīja klusēdams. Viņš papurināja galvu, vienu rindkopu izlasīja vēlreiz. Antans skatījās uz viņa rokām un gaidīja jautājumus, dusmas, varbūt pārmetumu, kāpēc māte neko nebija teikusi. Taču Luks tikai piecēlās, piegāja pie loga un atbīdīja aizkaru.

„Ko tu domā?“ – viņš beidzot jautāja.

Antans gribēja atbildēt stingri, kā viņš atbildēja, kad Luks bija mazs. Taču viņš sacīja:

„Nezinu. Ja gribēsi satikties, es tevi neatturēšu.“

„Bet tu?“

„Nezinu, vai gribu viņu redzēt.“

Kādu brīdi abi klusēja.

Pēc dažām minūtēm Luks sacīja, ka vēlas satikties. Ne uzvārda dēļ un ne tāpēc, ka cer uz skaidru atbildi. Viņš gribot pajautāt, kāpēc pieauguši cilvēki var tik daudzus gadus klusēt.

Pēc nedēļas Luks satikās ar Tomasu kafejnīcā pie stacijas. Antans negāja. Tajā rītā viņš kārtoja balkona skapīti, lai gan bija auksts. Vakarā Luks piezvanīja un īsi pastāstīja, ka Tomass nebija atnesis ne fotogrāfijas, ne kādus pierādījumus. Viņš tikai daudz runājis un pats sapinies atmiņās.

„Arī viņš nav pārliecināts,“ – sacīja Luks. – „Mamma viņam neko neapstiprināja.“

Antans brīdi klusēja. Augšstāvā kāds stumdīja krēslu.

„Un ko tu tagad darīsi?“

„Šodien neko. Rīt uz darbu,“ – atbildēja dēls.

Antans vēl nezināja, vai kādreiz rakstīs Tomasam, vai vispār vēlas dzirdēt vēl kaut ko. Svētdien Luks iegriezās uz kafiju, kā bija apsolījis. Viņi runāja par Eģles sabojāto automašīnu, pārāk dārgajām zemenēm tirgū, par to, ka beidzot vajadzētu salabot to pilošo krānu. Par vēstuli viņi gandrīz nerunāja.