Visi pēkšņi aizrāvušies ar bitēm, bet pirmā sezona var izmaksāt vairāk, nekā šķiet

No malas biškopība izskatās ļoti romantiski. Dārzs, daži stropi, saulains rīts, dūmeklis rokā, bet rudenī – pašu medus burciņās. Vēl skaistāk skan doma, ka bites palīdzēs dārzam, apkārt būs vairāk dzīvības, bet pašam būs hobijs, kas nav pie ekrāna, ne lielveikalā un ne uz dīvāna.

Bet tie, kuri jau ir pamēģinājuši, bieži pasaka vienu teikumu: te nav vienkārši „nopirku stropu un man ir medus“. Bites nav dekorācija pie mājas. Tās ir dzīvas būtnes, kuras jāaprūpē, jānovēro, jāārstē, jāaizsargā un jāsaprot. Un maciņš to sajūt vēl pirms pirmās medus burciņas.

Sākums sākas nevis ar medu, bet ar rēķiniem

Daudzi iesācēji domā ļoti vienkārši: nopirkšu stropu, bišu saimi, aizsargtērpu – un viss. Tikai tad sākas sīkie pirkumi, kas atsevišķi šķiet nekaitīgi, bet kopā ātri izveido pamatīgu summu.

Vajadzīgs strops, rāmīši, vaska plāksnītes, aizsargtērps, cimdi, dūmeklis, kaltiņš, suka, trauki, vēlāk – līdzekļi medus izsviešanai, uzglabāšanai un sapildīšanai. Ja gribas sākt kārtīgi, ir vērts apmeklēt arī kursus, jo tikai „YouTube“ video pie stropa dažkārt beidzas ar paniku, nevis medu.

Lietuvā vien iesācēju biškopības kursi var maksāt aptuveni 129 eiro, bet viena stropa cena pēc dažu vietējo piegādātāju datiem sasniedz aptuveni 380 eiro. Un tas vēl ir bez pašām bitēm, papildu inventāra un turpmākajiem sezonas izdevumiem.

Tāpēc ir ļoti reāli, ka cilvēks, kurš sāk nevis ar vienu vecu stropu no kaimiņa, bet ar kārtīgāku komplektu, jau pirmajā gadā pietuvosies tūkstoš eiro robežai. Ja saimju ir vairāk nekā viena, summa aug vēl straujāk.

Ar vienu stropu bieži vien nepietiek

Pieredzējuši biškopji bieži saka, ka sākt ar vienu bišu saimi nav pats labākais risinājums. No pirmā acu uzmetiena tas šķiet loģiski: viena saime – mazāk darba, mazāks risks, mazāk naudas. Taču praksē viena saime nozīmē arī mazāk iespēju salīdzināt, kas notiek.

Ja viena saime kļūst vājāka, iesācējam ir grūti saprast, vai tas ir normāli vai jau ir problēma. Ja ir divas saimes, atšķirību pamanīt ir vieglāk: viena strādā spēcīgi, otra atpaliek; viena mierīgi attīstās, bet otrai kaut kas nav kārtībā. Taču divas saimes nozīmē arī divus stropus, vairāk rāmīšu, vairāk aprūpes un lielākus izdevumus.

Te biškopība ļoti ātri parāda savu īsto seju. Tas nav lēts nedēļas nogales vaļasprieks, ko var sākt par dažiem desmitiem eiro. Tas vairāk līdzinās nelielai saimniecībai, tikai vistu vai trušu vietā ir desmitiem tūkstošu kukaiņu, kuriem ir savs ritms un kuri negaida, kamēr cilvēks atradīs brīvu sestdienu.

Darbs sākas tad, kad citi plāno atvaļinājumu

Visražīgākais darba laiks dravā ir tad, kad lielākā daļa cilvēku vēlas braukt pie jūras, uz lauku mājām vai vismaz uz nedēļas nogali pazust no mājām. Pavasarī un vasaras sākumā bites jāpārbauda biežāk. Tās paplašinās, gatavojas spietošanai, vāc nektāru, audzē perus.

Ja tajā laikā cilvēks nolemj: „ai, paskatīšos pēc divām nedēļām“, var izrādīties par vēlu. Saime var izspietot, novājināties, tai var pietrūkt vietas vai arī var rasties citas problēmas. Bites nerēķinās ar jūsu atvaļinājuma grafiku.

Tieši te pazūd daļa romantikas. Jo biškopība ir skaista tik ilgi, kamēr saproti, ka tā nav tikai medus sviešana. Tas ir arī karstums aizsargtērpā, dzēlieni, smagi korpusi un neskaidri lēmumi, kad nezini, vai saimei viss ir kārtībā vai jau jāzvana pieredzējušākam biškopim.

Medus naudu nenesīs tik ātri, kā gribētos

Vēl viens mīts ir tas, ka pašu medus ātri atpelnīs izdevumus. Jā, daļu naudas var atgūt, ja medus būs vairāk un to pārdosiet. Taču iesācējam raudzīties uz to kā uz biznesu ir diezgan bīstami.

Pirmajā gadā bieži vairāk mācās, nekā nopelna. Sezona var būt neveiksmīga, saime var būt vājāka, daļa medus būs jāatstāj bitēm, turklāt būs vajadzīgas burciņas, vāciņi, etiķetes un uzglabāšanas vieta. Ja vēlēsieties medu piegādāt tirgum, radīsies arī papildu kārtības un reģistrācijas jautājumi.

VMVT norāda, ka tiem, kuri vēlas saņemt valsts atbalstu, piegādā medu tirgum vai vēlas pasargāt bites no augu aizsardzības līdzekļu ietekmes, ir jādeklarē bišu saimes Lauksaimniecības dzīvnieku reģistrā un jāatzīmē dravas atrašanās vietas informācijas sistēmā. Tāpat bišu turētājiem katru gadu no 1. septembra līdz 31. decembrim jāiesniedz informācija par turēto bišu saimju skaitu.

Citiem vārdiem sakot, ja biškopība no „man pašam“ pāraug par „gribu pārdot“, parādās ne tikai medus, bet arī atbildība.

Pirmajam solim vajadzētu būt nevis stropam

Ir ļoti cilvēcīgi gribēt sākt ātri. Jūs ieraudzījāt skaistu skatu, parunājāt ar paziņu, pagaršojāt labu medu, un jau šķiet: viss, pavasarī turēšu bites. Taču gudrākais pirmais solis ir nevis pirkt saimi, bet atrast cilvēku, kurš jau nodarbojas ar biškopību.

Vēl labāk – apmeklēt kursus vai vietējo biškopju biedrību. Arī Lietuvas Biškopju savienība publicē informāciju par biškopjiem aktuālajiem pienākumiem, tostarp par to, ka, plānojot bišu pārvadāšanu, reģistrā iepriekš jāatzīmē jaunā turēšanas vieta.

Pieredzējis biškopis vienā pēcpusdienā var izskaidrot to, ko pats meklētu mēnesi. Kā izskatās spēcīga saime, kad labāk rokas neizmantot, ko nozīmē nemierīgas bites, kad jāpaplašina ligzda un kad jau ir par vēlu.

Tas ir skaists hobijs, bet ne lēta rotaļlieta

Bites patiešām var kļūt par lielisku nodarbošanos. Tās liek vērot dabu, gadalaikus, ziedēšanu un laikapstākļus. Tās dod medu, vasku, mieru un savādi labu sajūtu, kad saproti, ka tavā pagalmā norisinās vesela maza pasaule.

Bet šī pasaule maksā. Ne tikai naudā. Tā maksā ar laiku, atbildību un pacietību.

Tāpēc pirms pirmā stropa iegādes ir vērts pavisam vienkārši sev pajautāt: vai es gribu bites vai tikai skaistu priekšstatu par bitēm? Jo medus burciņa uz galda izskatās mājīgi. Bet līdz tai vēl jānonāk caur pavasara pārbaudēm, izdevumiem, kļūdām, dzēlieniem un ne vienu vien vakaru, kad atpūtas vietā būs jāiet skatīties, kas notiek stropā.

Biškopība var būt viens no skaistākajiem hobijiem. Tikai labāk tai pievērsties nevis ar pasaku galvā, bet ar atvērtām acīm.