Viņi urba Eiropas dzintaru. Iekšpusē – pārsteidzošs atradums

Lietuvietim dzintars visbiežāk vispirms asociējas ar Baltijas jūru, Palangu, Nidu, dzeltenām krellēm vai maziem gabaliņiem, ko pēc vētras cilvēki meklē jūras krastā. Taču zinātniekiem dzintars nav rotaslieta, bet gan viena no savādākajām dabas „laika kapsulām“. Tā ir pārakmeņojusies sveķu masa, kas pirms miljoniem gadu pielipa pie kukaiņiem, sīkiem dzīvniekiem, augu daļiņām, ziedputekšņiem vai pat spalvām un noslēdza tos kā mazā caurspīdīgā pasaulē.

Tieši tāpēc katrs neparasts dzintara atradums var mainīt to, kā mēs saprotam seno dzīvību. Savukārt Ziemeļspānijā, El Soplao apvidū, starp Kantabrijas kalniem atrastais dzintars pārsteidza zinātniekus ne tikai vienā, bet vairākos veidos. Tā vecums sasniedz aptuveni 105 miljonus gadu. Tas nozīmē, ka tas izveidojās krīta periodā, kad uz Zemes vēl dzīvoja dinozauri, mainījās augu pasaule, bet kukaiņiem jau bija daudz nozīmīgāka loma, nekā ilgi tika uzskatīts.

Spānijas dzintars izrādījās īsts aizvēsturisks arhīvs

El Soplao apvidus zinātniekus interesē ne tikai paša dzintara, bet arī tā kvalitātes dēļ. Šeit atrastajiem gabaliem ir neparasts zilgani violets tonis, bet to iekšpusē saglabājušies daudzi ieslēgumi. Par ieslēgumiem sauc organismus vai to daļas, kas sveķos iestrēgušas vēl tad, kad tie bija lipīgi un tecēja no seniem kokiem.

Šādi atradumi ir īpaši vērtīgi, jo atšķirībā no akmenī saglabājušiem kauliem dzintars bieži vien saglabā vissīkākās detaļas. Dažkārt var saskatīt spārnus, kājiņas, ķermeņa matiņus, ziedputekšņus, pat krāsas vai mikroskopiskas struktūras. Tas ļauj zinātniekiem ne tikai pateikt, ka šāds organisms ir eksistējis, bet arī saprast, kā tas varēja izskatīties, pārvietoties, ar ko baroties vai kādā vidē dzīvot.

El Soplao dzintars tika nejauši atklāts 2005. gadā, kad tika veikti ceļa būvdarbi. Kopš tā laika šajā vietā atrasti vairāk nekā 1500 posmkāju eksemplāru. Tā nav vienkārši skaista kolekcija muzejam. Tas ir vesels aizvēsturiskas sauszemes pasaules fragments, kas saglabājies no laikiem, kad Zemes ekosistēmas strauji mainījās.

Kāpurs, muša un ziedputekšņi pastāstīja vairāk, nekā gaidīts

Viens no iespaidīgākajiem atradumiem ir kāpurs, kas maskējās ar augu atliekām. Tas izklausās gandrīz neticami, taču šāda uzvedība nav sveša arī dažiem mūsdienu kukaiņiem. Tie uz sava ķermeņa nēsā sīkas augu daļiņas, putekļus vai citu materiālu, lai paslēptos no ienaidniekiem vai vieglāk piezagtuves medījumam. El Soplao dzintarā saglabājies kāpurs liecina, ka šādi triki tika izmantoti jau aptuveni pirms 105 miljoniem gadu.

Vēl viens ļoti nozīmīgs atradums ir muša ar pie ķermeņa pielipušiem ziedputekšņiem. No pirmā acu uzmetiena tas var šķist sīkums, taču zinātnei šāda detaļa ir ļoti nozīmīga. Ziedputekšņi piederēja izmirušai kailsēkļu augu grupai. Tas ļauj domāt, ka kukaiņi piedalījās augu apputeksnēšanā vēl pirms ziedošie augi kļuva tik plaši izplatīti, kādus tos pazīstam šodien.

Citiem vārdiem sakot, kukaiņi varēja būt nozīmīgi apputeksnētāji jau tad, kad pasaule izskatījās pavisam citādi. Tas palīdz labāk saprast, kā veidojās saikne starp augiem un kukaiņiem, bez kuras mūsdienās grūti iedomāties daudzas ekosistēmas.

Dzintarā saglabājušās arī dinozauru laika pēdas

El Soplao dzintarā atrasti arī vēl sīkāki, taču ne mazāk interesanti organismi – ērces. Šādi atradumi ir īpaši reti, jo šie zirnekļveidīgie ir ļoti mazi, bet to ķermeņi parasti slikti saglabājas. Dzintars šeit darbojas kā mikroskopisks seifs: ja organisms tajā nonāca īstajā brīdī, tas var saglabāties ar detaļām, kuras citviet zinātniekiem gandrīz nebūtu iespēju ieraudzīt.

Vēl vairāk iztēli rosina spalvu fragmenti. Svarīgi ir tas, ka runa nav par mūsdienu putniem. Pētnieki šīs spalvas saista ar teropodiem – plēsīgo dinozauru grupu, no kuras vēlāk radās putni. Var iztēloties, kā pirms miljoniem gadu kāds spalvains dinozaurs vai tā radinieks pieskārās lipīgajiem sveķiem, bet tie izrāva un ieslodzīja mazu spalvas daļu.

Šādi atradumi atgādina, ka krīta perioda pasaule nebija pelēka un tukša. Tajā bija krāsas, spalvas, kukaiņi, augi, parazīti, mednieki un neskaitāmas sīkas mijiedarbības, kuras mēs nekad nebūtu ieraudzījuši, ja nebūtu dzintara.

Visdīvainākais ir tas, ko zinātnieki neatrada

Dažkārt zinātni pārsteidz nevis tas, kas tiek atrasts, bet tas, kas netiek atrasts. El Soplao dzintarā pētnieki atklāja daudzus dažādus posmkājus, taču tajā nav skudru. Tas ir interesanti tāpēc, ka līdzīga vecuma dzintarā no citiem pasaules reģioniem skudras tiek atrastas. Kāpēc to nav tieši šajā Spānijas dzintarā, pagaidām paliek neatbildēts jautājums.

Iespējams, tas ir saistīts ar vietējo ekosistēmu, kokiem, no kuriem tecēja sveķi, klimatu vai vienkārši ar to, kādi organismi dzīvoja un pārvietojās šajā vidē. Taču arī šādi trūkumi ir svarīgi, jo tie palīdz zinātniekiem saprast, ka senā pasaule visur nebija vienāda. Dažādos reģionos dzīvība attīstījās savdabīgi, bet dzintars ir fiksējis tikai konkrētu vietu un konkrētu brīdi.

Tāpēc El Soplao dzintars ir daudz vairāk nekā skaists akmens ar ieslēgtu kukaini. Tas ir logs uz laiku, kad uz Zemes vēl staigāja dinozauri, augi mainīja planētas izskatu, bet sīkie kukaiņi jau veica darbus, bez kuriem daba mūsdienās diez vai varētu funkcionēt. Un tas viss saglabājās nevis milzīgā skeletā, ne alā, ne iežu slānī, bet nelielā pārakmeņojušos sveķu gabalā.