Kāpēc viena koka māja stāv 200 gadus, bet cita sapūst pēc 20? Izšķirošā kļūda bieži slēpjas nevis pašā kokā

Ieraugot vecu koka māju, kas izturējusi ne vienu vien īpašnieku paaudzi, mēs nereti nospriežam: agrāk cilvēki prata būvēt. Tomēr ilgmūžības noslēpums ne vienmēr slēpjas īpašos baļķos vai aizmirstā koksnes apstrādes receptē. Daudz ko nosaka vienkārša lieta – vai ēka ir projektēta tā, lai koksne pēc iespējas mazāk samirktu un varētu izžūt.

Protams, ne visas vecās mājas ir saglabājušās līdz mūsdienām, un tās, kas ir saglabājušās, ne vienmēr divus gadsimtus stāvējušas bez remonta. Mēs redzam tieši tās ēkas, kurām izdevies izturēt laika pārbaudi un par kurām tika rūpēts. Tomēr to konstrukcijās var pamanīt risinājumus, kas ir aktuāli arī mūsdienās: no zemes paceltas koka sienas, tās nosedzošu jumtu un iespēju mitrumam aizplūst.

Mūsdienīgi aizsarglīdzekļi var būt noderīgi, taču tie neatrisina visas būvniecības kļūdas. Ja uz tās pašas sienas pastāvīgi tek lietusūdens vai apakšējie baļķi ilgstoši paliek slapji, ar papildu impregnēšanu vien var nepietikt.

Mājas apakšdaļa nedrīkst pastāvīgi mirkt

Viena no visneaizsargātākajām koka mājas vietām ir sienas apakšdaļa. Tur nonāk no zemes atsitušās lietus šļakatas, uzkrājas sniegs, bet mitrā grunts, kas atrodas tieši pie koksnes, apgrūtina izžūšanu. Vecākās ēkās dzīvojamās telpas nereti tika paceltas augstāk virs zemes, atstājot pagrīdi. Tādējādi koksne tika attālināta no pastāvīga mitruma avota.

Tas pats princips ir spēkā arī tagad: svarīgs ir pareizi izbūvēts pamats, pietiekams attālums starp koka sienu un grunti, kā arī hidroizolācija starp pamatu un koksni. Ūdens ap ēku ir jānovada tā, lai tas neuzkrātos pie tās pamatnes. Ja pēc katra lietus gar sienu stāv peļķe, tas jau ir iemesls meklēt problēmu.

Praktiska apskate sākas tieši no apakšas. Vērts pārbaudīt, vai pie sienas nav sabērta zeme, sakrauta malka vai uzkrājušās slapjas lapas. Dažkārt koksnes izžūšanu kavē pavisam vienkāršas lietas, ko ikdienā vairs nepamanām.

Jumtam jāsargā arī sienas

Veco māju jumtu platās pārkares pildīja skaidru funkciju – pasargāt sienas no nokrišņiem. Jo mazāk lietus sasniedz koka fasādi, jo mazāk ūdens tai jāuzsūc un vēlāk jāiztvaicē. Šādā mājā jumts sargāja ne tikai telpas: tas bija svarīga visas koka konstrukcijas aizsardzības daļa.

Šodien vērts novērtēt ne tikai jumta seguma stāvokli, bet arī to, kur aizplūst no tā savāktais ūdens. Aizsērējusi notekcaurule, neblīvs savienojums vai pie paša pamata novadīts lietusūdens novadītājs var pastāvīgi mitrināt vienu un to pašu vietu. Šādā gadījumā sienas apstrāde ar jaunu līdzekli nenovērš patieso iemeslu.

Labākais laiks šādas problēmas pamanīt ir lietus laikā vai uzreiz pēc tā. Tad skaidri redzams, vai ūdens pārplūst pāri notekas malai, tek pa fasādi vai uzkrājas pie cokola. Ja viena sienas daļa pastāvīgi ir slapja, bet pārējās jau ir izžuvušas, vērts noskaidrot, ar ko šī vieta atšķiras.

Svarīgi ir ne tikai nepieļaut ūdens iekļūšanu, bet arī nodrošināt iespēju izžūt

Vecai guļbaļķu mājai parasti bija mazāk dažādu sienas slāņu. Mūsdienu konstrukcijā to var būt krietni vairāk, tāpēc svarīga ir to savstarpējā saderība un montāžas kvalitāte. Tas nenozīmē, ka siltināšana, membrānas vai hermētiskums paši par sevi kaitē koksnei. Problēmas sākas tad, kad mitrums iekļūst konstrukcijā un tajā uzkavējas.

Tāpēc, remontējot vecu koka māju, nepietiek izvēlēties biezāku izolāciju vai skaistāku apdari. Jānovērtē esošās koksnes stāvoklis, mitruma avoti un tas, kā darbosies visa atjaunotā siena. Paslēpjot mitru vietu zem jaunas apdares, problēma pati no sevis nepazudīs.

Svarīgi ir arī nošķirt telpu vēdināšanu no pašas konstrukcijas izžūšanas. Atvērts logs nenovērsīs ūdeni, kas caur neblīvu jumta savienojumu iekļūst sienā. Vispirms jānoskaidro, no kurienes rodas mitrums, un tikai pēc tam jāizvēlas risinājums.

Ilgmūžību nosaka kopšana, nevis tikai impregnēšanas cena

Stāstos par vecām mājām bieži tiek meklēta viena īpaša metode. Tomēr vispraktiskākā seno būvniecības risinājumu mācība ir daudz vienkāršāka: koksne ir jāpasargā no ilgstošas samirkšanas, bet bojājumi jāpamana, negaidot lielu remontu.

Apskatot māju, vērts pievērst uzmanību apakšējiem baļķiem, stūriem, vietām zem logiem un ap lietusūdens novadītājiem. Ilgi nežūstošiem plankumiem, mīkstošai virsmai vai mainītai koksnes smaržai vajadzētu mudināt veikt rūpīgāku apskati. Tikai krāsas izmaiņas vēl neatklāj visu problēmu, tāpēc svarīgi novērtēt arī koksnes stāvokli.

Pirms iegādāties vēl vienu impregnēšanas līdzekļa skārdeni, vērts pārbaudīt, vai mājai izžūt netraucē aizsērējusi notekcaurule, pie sienas sakrautas mantas vai pastāvīgi uzkrājošs ūdens. Novēršot mitruma cēloni, aizsarglīdzekļi savu darbu var paveikt daudz jēgpilnāk.

Novērtējiet šo rakstu:

 

 

 

 

 

Kraunami duomenys...

Paldies par jūsu vērtējumu!