Noliktavas darbiniecei piedāvāja par 150 eiro vairāk, bet jaunajā darbā maiņa sākas četros no rīta

– Četros no rīta? – Rasa turēja telefonu starp plecu un ausi, vienlaikus noslaukot no virtuves galda izlijušo kafiju. – Jūs droši vien domājat četros pēcpusdienā?

Līnijas otrā galā sieviete īsi iesmējās.

– Nē, četros no rīta. Preces tiek izvestas agri. Bet alga būtu apmēram par simt piecdesmit eiro lielāka nekā tagad.

Rasa, četrdesmit divus gadus veca noliktavas darbiniece no Kauņas rajona, paskatījās uz pulksteni virs mikroviļņu krāsns. Bija pusdeviņi. Sešpadsmitgadīgais dēls Mants vēl gulēja, bet vīrs Dariuss jau bija aizgājis uz autoservisu. Uz krēsla gulēja viņas vakardienas džemperis, uz piedurknēm vēl bija kartona kastu putekļi. Viņa pateica, ka padomās, un nolika klausuli.

Pašreizējā noliktavā Rasa strādāja gandrīz piecus gadus. Maiņa sākās septiņos, tāpēc viņa cēlās pēc sešiem, paspēja iedzert kafiju un dažkārt Mantam samest sviestmaizes. Darbs nebija viegls: pakas, skeneris, auksti metāla plaukti, tā nepārtrauktā pīkstēšana pie nosūtīšanas zonas. Taču viņa zināja, kur kas atrodas, pazina kolēģes. Pat apsargu, kurš piektdienās atnesa ābolus un piedāvāja tos visiem.

Naudas mājās visu laiku trūka pa maziem gabaliņiem. Vienu mēnesi vajadzēja nomainīt automašīnas akumulatoru, nākamajā Mantam nopirkt sporta apavus, jo vecajiem zole atlīmējās sporta stundas laikā. Dariuss teica, ka kaut kā tiks galā, bet Rasa zināja, ko tas nozīmē: atlikt mazāk, zobārsta apmeklējumu pārcelt vēl par mēnesi, mugursomas rāvējslēdzēju atstāt, līdz tas pavisam izjuks.

Vakarā pie ceptiem kartupeļiem viņa pieminēja šo piedāvājumu. Dariuss ēda stāvus, ar vienu roku pārlūkoja telefonu.

– Simt piecdesmit nav maz, – viņš teica. – Ja vien darbs ir pastāvīgs.

– Četros no rīta, Dariuk. Man būtu jāceļas pusčetros.

– Nu, pierastu. Cilvēki taču strādā arī naktīs.

Rasa nolika dakšiņu uz šķīvja skaļāk, nekā bija gribējusi. Dariuss pats cēlās sešos un jau kurnēja, ja vakarā vajadzēja aizskriet uz veikalu.

Mants, kurš līdz tam klusām ēda, pacēla acis no telefona.

– Kas mani aizvestu, ja atkal pirmās stundas sāktos agrāk?

– Autobuss brauc, – uzreiz atbildēja Dariuss.

– Brauc. Tikai ne tad, kad līst un jāpārsēžas, – nomurmināja Mants.

Nākamajā dienā Rasa palūdza jaunajai noliktavai vairāk informācijas. Maiņa oficiāli sāktos četros, bet vajadzētu ierasties agrāk, pārģērbties, paņemt skeneri un sadalīt darbus. Noliktava atradās ārpus pilsētas, sabiedriskais transports tajā laikā nekursēja. Tas nozīmēja, ka būtu vajadzīga automašīna, kuru parasti izmantoja Dariuss.

– Varam samainīties, – viņš ierosināja, bet ne pārāk pārliecinoši. – Tu ņem mašīnu, es dažus rītus aizbrauktu kopā ar kolēģi.

– Dažus rītus? Un pēc tam?

Noliktavas darbiniecei piedāvāja par 150 eiro vairāk, bet jaunajā darbā maiņa sākas četros no rītaAttēls: Pexels / George Milton

– Nu, skatīsimies.

Šis “skatīsimies” Rasai nepatika. Viņa iedomājās janvāri: tumšs, stikli aizsaluši, bet viņa pusmiegā meklē cimdus. Viņa atgrieztos pēcpusdienā un mēģinātu nosnausties, kamēr kaimiņi kaut ko urbj, Mants pārnāk no skolas, Dariuss piezvana pajautāt, kur atrodas automašīnas dokumenti.

Taču šī papildu nauda visu laiku nāca prātā. Rasa pat aprēķināja, ka pēc dažiem mēnešiem varētu salabot zobu, kas sāpēja no auksta ūdens. Tajā vakarā viņa izspieda pēdējo zobu pastas palieku un nodomāja, ka ir apnikusi visu taupīt līdz pēdējam.

Nedēļas beigās viņa aizbrauca apskatīt jauno darba vietu. Bija norunāts īsi aprunāties ar maiņas vadītāju. Noliktava atradās pie kravas automašīnu laukuma, pelēkā ēkā bez logiem. Iekšpusē dūca saldēšanas iekārtas, pie vārtiem jau stāvēja paletes ar dzērieniem. Maiņas vadītājs Luks runāja ātri, rādīja, kur kas notiek, teica, ka kolektīvs ir labi sastrādājies.

– Pirmās nedēļas ir visgrūtākās, – viņš piebilda. – Pēc tam organisms pats pamostas.

Rasa pamāja. Pie izejas, kamēr Luks meklēja viņas dokumentus, viņa ieraudzīja uz soliņa sēžam sievieti pelēkā džemperī. Tā dzēra kafiju no plastmasas krūzītes un berzēja plaukstas locītavu.

– Jūs šeit strādājat ilgi? – Rasa jautāja.

– Devīto mēnesi. Ja tev nav mazu bērnu un vari pa dienu gulēt, tad varbūt nav nemaz tik slikti. Man grūtākais nav pat piecelšanās. Mājās visi domā, ka tu jau esi pēc darba, tad kāpēc lai būtu nogurusi.

Viņa to pateica mierīgi, bez lielas sūdzēšanās. Paņēma krūzīti un aizgāja pa smagajām durvīm.

Rasa vēl divas dienas neko neizlēma. Pašreizējā darbā kolēģe Asta, uzzinājusi par piedāvājumu, teica:

– Es tavā vietā ietu. Neviens par velti šo naudu nedod, bet arī mums tā no debesīm nekrīt.

– Bet ja es neizturēšu?

– Tad aiziesi. Sliktāk ir tad, kad cilvēki paliek tikai tāpēc, ka viņiem ir kauns pateikt, ka ir par grūtu.

Pirmdien Rasa piezvanīja Lukam un pateica, ka piedāvājumu nepieņems. Noliekot telefonu, viņa dažas minūtes sēdēja virtuvē. Bija dīvaini.

Tajā pašā vakarā viņa ar Dariusu sastrīdējās jau par citu lietu. Viņš atkal bija atstājis neapmaksātu rēķinu uz priekšnama skapīša un teica, ka grasījies to apmaksāt rīt. Rasa neizturēja.

– Man ir apnicis vienai domāt, cik maksā tas tavs rītdien, – viņa teica.

Pēc dažām dienām pašreizējā noliktavā viņa jautāja vadītājai, vai vismaz uz kādu laiku varētu saņemt vairāk stundu. Vadītāja neko nesolīja, tikai teica, ka pirms svētkiem darba parasti kļūst vairāk. Rasa nezināja, vai no tā kaut kas iznāks.

Vizītei pie zobārsta viņa tomēr pierakstījās uz nākamo mēnesi, lai gan vēl nebija atlikusi tik daudz naudas, cik vēlējās.

No rītiem viņa turpināja celties pēc sešiem. Dažkārt, velkot kājās kurpes, viņa iedomājās tumšo ceļu uz jauno noliktavu un tos papildu 150 eiro. Gadījās, ka viņa šaubījās. Bet pagaidām viņa palika tur, kur bija.