Pagrabā uzkrājas mitrums, tiklīdz laiks kļūst vēsāks: pārbaudiet šo vietu pie lodziņa

Vasarā pagrabs izskatās pavisam kārtīgs: kastes ir sausas, uz sienām nav plankumu, bet pavērtais lodziņš ielaiž nedaudz gaisa. Taču, tiklīdz kļūst vēsāks, naktīs parādās vairāk mitruma, un no rīta pietiek nokāpt pa kāpnēm, lai deguns sajustu pazīstamo smago smaku. Uz palodzes sakrājas pilieni, stūrī apmetums kļūst tumšāks, bet pie sienas novietotie kartupeļi vai instrumenti sāk justies kā svešā, mitrā gaisā.

Bieži pirmās aizdomas krīt uz vecajām pagraba sienām, sliktu pamatu vai nepietiekamu ventilāciju. Tomēr problēma dažkārt slēpjas daudz tuvāk – pie pagraba lodziņa, precīzāk, tā ārējā bedrē vai nišā. Tā ir neliela vieta, ko ikdienā gandrīz neviens neredz, taču tajā var sakrāties lietus, slapjas lapas, zeme un pat kūstoša sniega ūdens.

Dīvainākais ir tas, ka mitrums bieži kļūst pamanāms tieši laikam kļūstot vēsākam, lai gan šķiet, ka vasaras lietusgāzēm vajadzētu būt bīstamākām. Vēsākā laikā sienas un loga stikls kļūst aukstāki, tāpēc mitrs gaiss vieglāk pārvēršas kondensātā. Ja pie lodziņa vēl uzkrājas ūdens, pagrabs vienlaikus saņem gan mitrumu no ārpuses, gan tā pārpalikumu no iekštelpu gaisa.

Neliela bedre pie loga var darboties kā ūdens bļoda

Pagraba lodziņš bieži atrodas zem zemes līmeņa, tāpēc ap to ir izveidots neliels padziļinājums. Tā uzdevums ir vienkāršs: ielaist gaismu un gaisu, neļaut zemei spiest uz logu. Problēmas sākas tad, kad šis padziļinājums gada laikā piepildās ar lapām, zariņiem, smiltīm, zemi vai pie mājas noslīdējušu mulču. Ūdenim vairs nav, kur aizplūst, un pēc lietus tas paliek tieši pie loga rāmja un pagraba sienas.

Sākumā tas var būt gandrīz nemanāmi. Pēc stiprāka lietus lodziņa apakšā spīd maza peļķe, vēlāk tā pazūd, tāpēc šķiet, ka nekas slikts nav noticis. Tomēr šajā laikā ūdens paspēj atrast vājāku blīvējuma vietu, iesūkties sīkās sienas plaisās vai pastāvīgi mitrināt konstrukciju. Kad ārā kļūst vēsāks, šis uzkrātais mitrums kļūst daudz pamanāmāks: uz iekšējās sienas parādās vēsa, aptumšojusies zona, sāk lobīties krāsa vai izplatīties pelējuma smaka.

Īpaši vērts pārbaudīt, vai lodziņa nišas apakšā ir drenāžas atvere un vai tā nav aizsērējusi. Dažkārt atvere ir, taču to nosedz sanesumi, sablīvējušās lapas vai pat iekritis akmentiņš. Dažkārt tās vispār nav, un visa niša ir izveidota tā, ka ūdens var tikai uzkrāties. Ja lodziņu nosedz blīvs vāks, tas ne vienmēr palīdz: pa spraugām lietus tik un tā iekļūst, bet slēgta, netīrīta telpa izžūst vēl lēnāk.

Vēsāks gaiss tikai parāda to, kas jau noticis

Cilvēks bieži dusmojas nevis par vienu ūdens pilienu uz palodzes. Satraukumu rada sajūta, ka pagrabs visu vasaru izskatījās sauss, bet, tiklīdz sākās rudenīgākas dienas, tajā pēkšņi radās problēma. Patiesībā aukstums ne vienmēr ir galvenais vaininieks – tas bieži tikai izceļ faktu, ka pie lodziņa jau kādu laiku ir turējies mitrums.

Silts gaiss var uzkrāt vairāk ūdens tvaiku nekā vēss. Kad pagrabā iekļūst mitrāks āra gaiss un tas saskaras ar aukstu stiklu, metāla rāmi vai vēsu pamatu sienu, daļa tvaiku nosēžas pilienu veidā. Tāpēc tikai plaši atvērts lodziņš ne vienmēr izžāvē telpu. Mitrā rudens dienā tas var ielaist vairāk mitruma, nekā izvadīt.

Pie lodziņa uzkrātā ūdens un kondensāta pazīmes var izskatīties līdzīgi, taču risinājumi atšķiras. Ja pēc lietus kļūst mitra konkrēta siena, palodzes apakša vai stūris pie loga, vispirms jāmeklē ceļš, pa kuru ūdens nonāk no ārpuses. Ja pilieni galvenokārt parādās uz stikla un visā pagrabā jūtams smacīgs gaiss, jāpārskata ventilācija, kā arī tas, vai telpā netiek glabāts daudz mitru priekšmetu.

Pagrabā uzkrājas mitrums, tiklīdz laiks kļūst vēsāks: pārbaudiet šo vietu pie lodziņaAttēls: Pexels / Michaela St

Vienam tā ir kaste ar āboliem, citam – dārgs remonts

Pagraba mitrums dažādas mājas un cilvēkus ietekmē nevienādi. Vienam iedzīvotājam tā būs nepatīkama smaka pie konservu plaukta vai sarūsējuši velosipēda instrumenti. Ģimenei pagrabs nereti kļūst par vietu, kur glabā bērnu ratiņus, sezonas apģērbu, sporta inventāru un kastes ar lietām, kurām mājās nav vietas. Tad viena mitra siena ilgtermiņā nozīmē ne tikai neērtības, bet arī sabojātas mantas.

Vecākās mājās pagrabu bieži izmanto arī krājumiem: dārzeņiem, āboliem, ievārījumiem. Šeit mitrums ir vajadzīgs tik daudz, lai raža nepārkalstu, taču pastāvīgs slapjums ir pavisam kas cits. Tas veicina pelējumu, bojā kartona kastes un koka plauktus, kā arī liek cilvēkam pastāvīgi pārbaudīt, vai uz sienām nav parādījies jauns plankums.

Arī otra puse ir vienkārša: ne katrs mitrs pagrabs nozīmē slikti uzbūvētu māju vai kāda nolaidību. Vecas konstrukcijas reaģē uz gadalaikiem, gruntsūdeņu kustību un temperatūras izmaiņām. Tomēr ēkas vecumam nevajadzētu kļūt par attaisnojumu, lai ignorētu skaidru signālu. Lodziņa nišas tīrīšana un ūdens novadīšanas pārbaude bieži ir daudz vienkāršāks pirmais solis nekā dārgs sienu remonts, no kura, iespējams, vēl var izvairīties.

Sāciet nevis ar krāsu, bet ar lietus ceļu

Vispraktiskāk lodziņa vietu apskatīt pēc lietus vai nākamajā rītā, kad zeme vēl ir slapja. Jāpārbauda, vai nišā nestāv ūdens, vai tās apakša nav aizsērējusi un vai ap loga rāmi nav plaisu, atlupuša blīvējuma vai saplaisājuša apmetuma. Tāpat vērts novērtēt, uz kuru pusi no mājas plūst ūdens: ja zeme, celiņš vai lietusūdens notekas izplūde novirza straumi tieši pie pagraba loga, ar nišas iztīrīšanu vien problēmu var neizdoties atrisināt.

Pie lodziņa nedrīkst atrasties lapu kārta, zeme vai priekšmeti, kas aizsedz noteci. Ja ir drenāžas atvere, to var uzmanīgi iztīrīt no netīrumiem un sanesumiem, nemēģinot ar spēku izbakstīt nezināmu sistēmu. Ja noskaidrojat, ka ūdens tur uzkrājas pastāvīgi vai pēc katra lietus atgriežas ļoti ātri, būtu prātīgi vērsties pie speciālista, kurš novērtētu drenāžu, grunts slīpumu un lodziņa hidroizolāciju.

Tajā pašā laikā pagraba iekšpusē nevajadzētu atstāt kastes un mēbeles cieši piespiestas aukstajai sienai. Atstarpe ļauj cirkulēt gaisam un ātrāk pamanīt vietu, kas kļūst mitra. Vislabāk vēdināt tad, kad āra gaiss ir sausāks nekā pagrabā, nevis akli turēt lodziņu pavērtu visu lietaino dienu. Dažkārt lielākās pārmaiņas sākas ar ļoti vienkāršu paradumu: pēc katras stiprākas lietusgāzes uz īsu brīdi apiet māju un apskatīties vietās, kur ūdens parasti paliek nepamanīts.

Pagrabs reti sāk kļūt mitrs pilnīgi bez iemesla – biežāk tas klusi rāda, ka ūdens kaut kur aizkavējas ilgāk, nekā vajadzētu. Kamēr plankums vēl ir mazs un smaka tikai tikko jūtama, vērts sev pajautāt: vai pie šī mazā lodziņa ūdenim tiešām ir atstāts ceļš, pa kuru aizplūst?