Pameta ierasto darbu hobija dēļ, par kuru citi smējās: tagad gadā ģenerē 2,4 miljonus mārciņu

Kamēr vieni pandēmijas laikā gaidīja, kad viss atgriezīsies vecajās sliedēs, Ārons Pīrss nolēma izmantot laiku tam, kas sākumā izskatījās tikai pēc bērnības atmiņas un nelielas papildu peļņas. Futbola kartītes, uzlīmes, kolekcionējami komplekti, vecais azarts meklēt retāku eksemplāru – daudziem tas viss izklausās pēc vienkārša hobija. Taču 38 gadus vecajam vīrietim no Safolkas, kurš dzīvo Eseksā, šis hobijs pārvērtās par biznesu, kura apgrozījums pēdējā gada laikā sasniedza 2,4 miljonus mārciņu.

Vēl pirms dažiem gadiem Ārons strādāja fitnesa un atpūtas sektorā. Viņš sāka ar vienkāršākiem amatiem, strādāja pārdošanā, reģistratūrā, vēlāk kāpa pa karjeras kāpnēm un kļuva par vairāku sporta klubu reģionālo vadītāju. No pirmā acu uzmetiena tas bija stabils ceļš: darbs, pieredze, pienākumi, skaidrs grafiks un droša alga. Taču iekšēji joprojām bija cita aizraušanās – kolekcionēšana, kas viņu pavadīja kopš bērnības.

Ārons atceras, ka, uzaugot astoņdesmitajos gados un vēlāk, kopā ar tēvu vāca futbola uzlīmes un kartītes. Šādi albumi daudziem bērniem bija tikai spēle, bet viņam tas atstāja spēcīgu iespaidu. Tomēr, kā bieži notiek, pieaugot šis hobijs pazuda starp studijām, darbu, pienākumiem un ikdienu. Tikai pandēmija negaidīti pavēra logu, kāda viņam iepriekš nebija.

Pandēmija apturēja darbu, bet pavēra citu iespēju

Kad 2020. gadā sākās Covid-19 pandēmija, sporta un atpūtas sektors faktiski apstājās. Sporta klubi tika slēgti, darbība bija ierobežota, un Āronam pēkšņi bija vairāk laika nekā parasti. Vieniem tā bija piespiedu pauze, citiem – satraukuma laiks, taču viņš nolēma izmēģināt to, par ko jau kādu laiku bija domājis: preču tālākpārdošanu.

Sākumā viņš izmēģināja dažādus virzienus. Sporta apavi, apģērbs, kolekcionējami priekšmeti – viss izskatījās pēc iespējas papildus nopelnīt. Taču pieprasījums pēc dažām precēm ātri noplaka, interese samazinājās, un peļņa nešķita pietiekami stabila. Galu galā visvairāk viņu “aizrāva” futbola kartītes. Tā bija joma, kas viņam ne tikai patika, bet kurai bija arī skaidra kopiena: kolekcionāri, fani, pircēji un cilvēki, kas bija gatavi maksāt par retiem atradumiem.

Sākumā viss notika ļoti vienkārši. Ārons sociālajos tīklos, īpaši “Instagram”, meklēja citus kolekcionārus, pirka un pārdeva atsevišķas kartītes. Viena varēja maksāt 5, 10 vai 20 mārciņas. Tas nebija miljonu vērts bizness, drīzāk neliela papildu peļņa un interesanta nodarbe pēc darba. Taču tieši šajā posmā viņš saprata svarīgāko: cilvēki nepērk tikai kartona gabaliņu ar futbolista attēlu. Viņi pērk emociju, azartu, retuma sajūtu un iespēju iegūt to, kā nav citiem.

Viens lēmums mainīja visu: viņš nopirka kartīšu kasti par 4800 mārciņām

2023. gada sākumā draugs viņam piedāvāja ideju, kas sākumā varēja šķist riskanta: ne tikai pārdot atsevišķas kartītes, bet tiešsaistē tiešraidē atvērt futbola kartīšu paciņas un pārdot vietas cilvēkiem, kuri vēlas iegūt konkrētas komandas kartītes. Citiem vārdiem sakot, kolekcionāri nepērk visu kasti, bet pērk “vietu” konkrētai komandai.

Piemēram, “Liverpool” fans tiešraides laikā var samaksāt 100 mārciņas par vietu. Ja, atverot kartīšu kasti vai visu komplektu, izkrīt “Liverpool” kartītes, tās nonāk pie šī pircēja. Tas ir kā kolekcionēšanas, sporta fanu emociju un loterijas elementa sajaukums. Cilvēks var nesaņemt neko īpašu, taču var trāpīt arī uz kartīti, kuras vērtība mainītu viņa finansiālo situāciju.

Ārons atrada tiešās tirdzniecības platformu “Whatnot” un nolēma riskēt. No saviem uzkrājumiem, kas bija sakrāti, strādājot fitnesa jomā, viņš nopirka futbola kartīšu kasti par 4800 mārciņām. Tas nebija mazs pirkums. Vienā kastē var būt aptuveni 150 kartīšu, bet viss futrālis, kas sastāv no 12 kastēm, maksā tūkstošus. Tobrīd viņš izjuta gan satraukumu, gan bailes, jo saprata: ja neizdosies, nauda var vienkārši tikt zaudēta.

Taču pirmā tiešraide parādīja, ka risks var atmaksāties. Tās laikā Ārons guva 6324 mārciņu ieņēmumus. Tas bija brīdis, kad vienkāršs hobijs sāka izskatīties pēc reāla biznesa. Ne teorijā, ne sapņos, bet skaitļos.

Dienā darbs, naktī pārraides: dažkārt līdz diviem naktī

Sākumā Ārons nesteidzās uzreiz pamest pamatdarbu. Dienā viņš strādāja ierasto darbu, bet vakarā, atgriezies mājās, sēdās pie kamerām un sāka tiešraides no savas istabas. Tās bieži sākās ap pulksten 21.00 un turpinājās līdz pulksten 2.00 naktī. Sākumā skatītāju nebija tūkstošiem – visbiežāk 20, 30 vai 40 cilvēku. Taču viņi bija īsti pircēji, īsti fani un īsta kopiena.

Te arī slēpjas viena no lielākajām šī stāsta mācībām: ne vienmēr uzreiz ir vajadzīga milzīga auditorija. Dažkārt pietiek ar mazāku, bet ļoti iesaistītu cilvēku grupu. Ārons ne tikai pārdeva kartītes, viņš veidoja izrādi. Cilvēki vēroja atvēršanu, gaidīja retās kartītes, dzīvi reaģēja, komentēja un piedalījās procesā. Tā nebija vienkārša iepirkšanās – tā bija pieredze.

Pats Ārons vēlāk atzina, ka aptuveni divarpus gadu laikā kopš tiešraižu sākšanas viņš atpūtās tikai aptuveni 10 dienas. Lielāko atšķirību radīja nevis ģeniāla ideja vienā rāvienā, bet gan konsekvence. Viņš vienkārši neapstājās, kad citi, visticamāk, būtu noguruši, vīlušies vai nolēmuši, ka “varbūt kādreiz vēlāk”.

Ieņēmumi auga tik ātri, ka algots darbs kļuva neloģisks

Skaitļi sāka augt ļoti strauji. Pirmajā pilnajā darbības gadā, no 2023. gada jūlija līdz 2024. gada jūlijam, Ārons guva gandrīz 700 tūkstošu mārciņu ieņēmumus. Otrajā gadā summa jau sasniedza aptuveni 1,2 miljonus mārciņu. Bet pēdējā gada laikā biznesa apgrozījums pieauga līdz 2,4 miljoniem mārciņu.

Svarīgi saprast: tie ir ieņēmumi, nevis tīrā peļņa. Šādam biznesam nepieciešams pirkt dārgus kartīšu komplektus, maksāt darbiniekiem, organizēt loģistiku, iepakot un nosūtīt pasūtījumus, ieguldīt krājumos. Taču arī šie skaitļi parāda, cik tālu var aizvest nišas hobijs, ja tas tiek apvienots ar piemērotu platformu, konsekventu darbu un kopienu.

2025. gada martā Ārons beidzot nolēma pamest pilna laika darbu. Viņaprāt, bija pienācis brīdis, kad turpināt veco darbu vienkārši vairs nebija jēgas. Blakusnodarbei jau bija daudz lielāks potenciāls nekā ierastajai karjerai, tāpēc lēmums kļuva acīmredzams.

Tagad viņa bizness vairs nav eksperiments, kas notiek viena cilvēka istabā. Ārons pārcēlās uz jaunu mājokli, viņam ir atsevišķa āra biroja telpa biznesam un krājumu glabāšanai, viņš strādā ar septiņu cilvēku komandu, kurā ir iepakotāji, operāciju vadītājs un citi tiešraižu vadītāji. Tas ļauj viņam pašam mazāk būt “piesietam” katrai pārraidei un vairāk rūpēties par biznesa vadību un attīstību.

Kad 15 mārciņu vieta var pārvērsties par 100 tūkstošus mārciņu vērtu kartīti

Šī biznesa lielākais magnēts ir stāsti par retajām kartītēm. Ārons stāstīja, ka viens no iespaidīgākajiem atradumiem bija Lamine Yamal debitanta kartīte, ko dēvē par “one of one”. Tas nozīmē, ka pasaulē eksistē tikai viena šāda kartīte. Kāds par vietu atvēršanā samaksāja aptuveni 15–20 mārciņas, bet pati kartīte tagad var būt vērta vairāk nekā 100 tūkstošus mārciņu.

Šādi stāsti arī rada ažiotāžu. Tas līdzinās sporta fanu sapnim: samaksā salīdzinoši nelielu summu un iegūsti iespēju tikt pie priekšmeta, par kuru runā visa kolekcionāru kopiena. Protams, ne katra atvēršana beidzas ar šādiem panākumiem. Taču, kad šādi gadījumi notiek, tie kļūst par spēcīgu reklāmu biznesam.

Vēl viens iespaidīgs stāsts – divi cilvēki pērn par vietām samaksāja pa 10 mārciņām un saņēma dubultu Lionela Mesi un Ronaldinjo autogrāfu kartīti. Vēlāk izsolē tā tika pārdota par 35 tūkstošiem mārciņu. Šādi gadījumi parāda, kāpēc kolekcionāru tirgus var būt tik karsts: te satiekas nostalģija, sporta zvaigznes, retums un nauda.

Ārons pats saka, ka sajūta, atverot šādas kartītes, ir neprātīga. Tā kā viņa komanda atver ļoti daudz produktu, viņiem ir vairāk iespēju “noķert” lielus guvumus. Dažas kartītes var mainīt cilvēku dzīvi ne mazāk kā negaidīts laimests.

Ko šis stāsts var pateikt ikvienam, kuram ir “dīvains” hobijs?

Šis stāsts nav tikai par futbola kartītēm. Tas ir par to, ka dažkārt ienesīgākā ideja slēpjas tur, uz ko citi raugās kā uz bērnišķīgu nodarbi, nišas hobiju vai laika izšķiešanu. Ārons nesāka ar miljonu plānu. Viņš sāka ar to, kas viņu interesēja, ko viņš saprata un kur saskatīja cilvēku interesi.

Te ir vairākas skaidras mācības. Pirmkārt, pats par sevi hobijs vēl nav bizness, taču tas var kļūt par biznesu, ja ap to ir aktīva kopiena un cilvēki, kas ir gatavi maksāt. Otrkārt, ar preci vien vairs nepietiek – vajadzīga pieredze. Ārons pārdod ne tikai kartītes, bet arī satraukumu, pārraidi, kopīgu gaidīšanu un pārsteiguma mirkli. Treškārt, risks bija reāls. Viņam bija jāiegulda uzkrājumi, jāstrādā vakaros un naktīs, ilgu laiku jāapvieno pamatdarbs ar blakusnodarbi un tikai tad jāatstāj vecā karjera.

Šis nav stāsts par cilvēku, kurš kādu rītu pamodās par miljonāru. Tas ir stāsts par to, kā neliela papildu peļņa pārvērtās par nopietnu biznesu, jo cilvēks laikus pamanīja pārmaiņas tirgū un neapstājās brīdī, kad darbība vēl neizskatījās iespaidīga.

Viņa mērķis tagad ir vēl lielāks

Ārons vēlas, lai nākotnē viņa bizness varētu pārraidīt 24 stundas diennaktī, 7 dienas nedēļā, sasniedzot kolekcionārus visā pasaulē. Tam nepieciešama pastāvīga kartīšu piegāde, spēcīga komanda un vēl lielāka kopiena. Taču, raugoties uz to, cik ātri viss ir izaudzis no pirmajām pārraidēm istabā līdz miljonu apgrozījumam, šāds mērķis vairs neizklausās pēc fantāzijas.

Pats Ārons saka, ka daudzi cilvēki iestrēgst ierastajā darbā no deviņiem līdz pieciem, lai gan iekšēji viņiem ir aizraušanās, kurai viņi vēlētos sekot. Viņaprāt, ja cilvēkam ir kaut kas, kas viņam patiešām patīk, un viņš tam var veltīt visu uzmanību, no tā ir iespējams izaudzēt kaut ko tādu, kas mainīs dzīvi.

Un, iespējams, tieši te slēpjas šī stāsta spēcīgākā doma. Ne katrs hobijs kļūs par miljonu vērtu biznesu. Ne katrs risks atmaksāsies. Taču dažkārt tieši tas, kas šķiet pārāk mazs, pārāk dīvains vai pārāk nišisks, kļūst par lielāko iespēju – ja cilvēks ierauga ne tikai priekšmetu, bet arī emociju, kopienu un problēmu, par kuru citi ir gatavi maksāt.

Avoti:

• https://uk.news.yahoo.com/i-gave-up-my-day-job-to-sell-football-cards–now-i-make-%C2%A324-million-revenue-a-year-053050759.html
• https://www.mirror.co.uk/money/i-gave-up-job-side-37510387