Pie zobārsta devos viena zoba dēļ, bet aizgāju ar 480 eiro rēķinu. Cik ilgi vēl ņirgāsies par mums?

Tajā rītā uz zobārstniecības kabinetu devos viena dzerokļa dēļ. Es negrasījos balināt smaidu, likt implantus vai mainīt vecās plombas tikai skaistuma dēļ. Gribēju, lai vairs nesāp un varu normāli paēst. Dodoties prom, samaksāju 480 eiro un dažas minūtes sēdēju automašīnā, skatīdamies uz rēķinu.

Es zinu, ko daļa cilvēku teiks: vajadzēja par to parūpēties agrāk, nevajadzēja gaidīt, Viļņā viss ir dārgs. To pašu tajā dienā atkārtoju arī pats sev. Taču no šīm domām rēķins nekļuva mazāks. Visvairāk nomāca tas, ka biju samaksājis par vienu zobu, bet mutē tādu vēl bija ne viens vien, kam nākotnē varētu būt nepieciešama palīdzība.

Es cerēju uz plombu, taču izdzirdēju par kanālu ārstēšanu

Sākumā zobs reaģēja ēšanas laikā. Pēc tam vakaros sāka smelgt, bet pēdējā naktī es vairākas reizes pamodos. No rīta piezvanīju uz privāto klīniku netālu no darba. Viņi varēja mani pieņemt tajā pašā dienā, tāpēc pierakstījos. Reģistrējoties pajautāju, cik maksā plombēšana. Man pateica, ka cena būs atkarīga no bojājuma un precīza summa būs zināma pēc apskates.

Savā prātā biju sagatavojies apmēram pusotra simta eiro izdevumiem. Šo summu man neviens nesolīja – pats to izdomāju, balstoties uz iepriekšējām vizītēm. Domāju, ka izņems veco plombu, visu salabos un ieliks jaunu. Kad ārste pēc apskates un rentgena uzņēmuma pateica, ka ar vienu plombu nepietiks un būs jāārstē sakņu kanāli, sapratu, ka tas maksās vairāk.

Pajautāju, cik vairāk. Izdzirdēju, ka tikai par kanāliem varētu būt nepieciešami vairāki simti eiro, bet galīgā summa būs atkarīga no veiktajiem darbiem. Tagad saprotu, ka man vajadzēja lūgt konkrētāku skaidrojumu. Tajā brīdī tikai pamāju. Es nebiju izgulējies, man sāpēja, es gribēju sākt ārstēšanu. Vārdus „vairāki simti“ es izdzirdēju, bet gandrīz piecus simtus savā prātā tik un tā nebiju iedomājies.

Pie kases izrādījās, cik maksā visi šie „vēl“

Ārstēšana ieilga. Guļot krēslā, jau sapratu, ka tiek darīts krietni vairāk nekā vienkārša plombēšana. Ārste strādāja rūpīgi, dažkārt paskaidrojot, ko dara. Man nav iemesla teikt, ka zobs tika ārstēts slikti vai ka kaut kas tika darīts bez vajadzības. Mana nepatīkamākā saruna sākās jau pēc piecelšanās no krēsla.

Reģistratūrā, izdzirdējis „četri simti astoņdesmit“, palūdzu atkārtot. Tad pajautāju, vai tā tiešām ir maksa par šodienu un tikai par to vienu zobu. Darbiniece pasniedza izrakstu: apskate un konsultācija – 35 eiro, rentgena uzņēmumi – 25, anestēzija – 20, kanālu ārstēšana – 330, zoba atjaunošana ar plombu – 70 eiro.

Skaitļi saskaitījās. Nebija nekādas noslēpumainas pozīcijas, kuru izsvītrojot summa pēkšņi kļūtu man viegli panesama. Taču visas šīs pozīcijas kopā es ieraudzīju tikai tad, kad vajadzēja norēķināties. Es pateicu, ka pirms ārstēšanas nebiju sapratis, ka galīgā cena būs tāda. Man atbildēja, ka kanālu ārstēšana ir sarežģīta un par lielākiem izdevumiem es biju brīdināts.

Es nestrīdējos, ka man nekas netika teikts. Tika teikts. Taču starp „maksās vairākus simtus“ un skaidru „šodien var nākties samaksāt apmēram 480 eiro“ man ir liela atšķirība. Es vismaz būtu zinājis, kam gatavoties.

Par vienu zobu samaksāju ar naudu, kas bija paredzēta pavisam citam mēnesim

Kontā nauda man bija. Tikai tā nebija brīvi pieejama. Daļa bija atlikta automašīnas remontam, daļai bija jāpaliek līdz nākamajai algai. Samaksāju ar karti, paņēmu dokumentus un aizgāju. Automašīnā atvēru bankas lietotni un sāku rēķināt, kurus plānus tagad atlikšu.

Piezvanot sievai, vispirms pateicu, ka ārstēšana ir pabeigta. Kad pateicu cenu, viņa apklusa un pēc tam pajautāja: „Par vienu?“ Tas pats jautājums, ko dažas minūtes iepriekš uzdevu reģistratūrā. Vakarā jau kopā spriedām, vai automašīnas remonts var pagaidīt. Nekāda traģēdija nenotika, taču viena vizīte mainīja visa mēneša izdevumus.

Tad arī izspruka: cik ilgi vēl par mums ņirgāsies? Es biju dusmīgs. Ne jau tāpēc, ka būtu cerējis uz bezmaksas privāto ārstēšanu vai domājis, ka ārsta darbs nav nekā vērts. Es biju dusmīgs, ka tad, kad nepieciešamai ārstēšanai vajadzīgi vairāki simti eiro, nākas izvēlēties, kuru citu nepieciešamo izdevumu atlikt. Bet ja tajā dienā man kontā nebūtu tik daudz naudas?

Nākamreiz summu pajautāšu, pirms apsēdīšos krēslā

Mājās rēķinu neizmetu. Noliku to pie citiem dokumentiem un telefonā pierakstīju jautājumus nākamajai vizītei. Cik maksās visa paredzētā ārstēšana? Kas ir iekļauts šajā summā? Vai par uzņēmumiem, anestēziju un plombu būs jāmaksā atsevišķi? Cik vizīšu vēl var būt nepieciešams? Es gribu dzirdēt nevis atsevišķas darbības cenu, bet saprast kopējo izdevumu apmēru.

Tāpat lūgšu, lai, mainoties ārstēšanas plānam, viss tiek apturēts un izskaidrots, kā mainās cena. Es saprotu, ka ne visu var iepriekš paredzēt, taču man ir svarīgi piedalīties šajā lēmumā. Guļot ar atvērtu muti, es neesmu pārstājis būt cilvēks, kuram pēc tam par visu būs jāsamaksā.

Tajā vakarā stāstīju par zoba gadījumu nevis kā par uzvarošu mācību, kā turpmāk gudri ietaupīšu. Pagaidām es nebiju ietaupījis neko. Man bija salabots zobs, par 480 eiro mazāk un skaidra vēlme nekad vairs neuzzināt visas ārstēšanas izmaksas tikai pie maksājumu termināļa.

Stāstu redakcijai atsūtīja Toms no Viļņas.