Atteicos no bankas kartes un mēnesi maksāju tikai skaidrā naudā: cik iztērēju mazāk

Strādāju par administratori nelielā uzņēmumā, vīrs ir šoferis, mums ir trīspadsmitgadīga meita. Neesam ne ļoti taupīgi, ne ļoti izšķērdīgi. Vismaz tā es domāju līdz dienai, kad mēneša beigās apsēdos pie bankas lietotnes un ieraudzīju, ka no algas atkal gandrīz nekas nav palicis.

Lielu pirkumu tajā mēnesī nebija. Ne jauna telefona, ne ceļojuma, ne mēbeļu. Taču kartes vēsturē mirgoja nelielas summas: 3,40 eiro par kafiju, 8,90 eiro par ātrām pusdienām, 12,60 eiro aptiekā, 19,80 eiro par „tikai dažiem produktiem”, 6,99 eiro par kaut kādu abonementu, par kuru biju aizmirsusi. Aplūkojot katru atsevišķi – nekas briesmīgs. Saskaitot kopā – ļoti nepatīkami.

Tad arī nolēmu veikt eksperimentu. Visu mēnesi maksāt tikai skaidrā naudā. Karti neaizvēru, bet izņēmu no maka un noliku atvilktnē. Tālrunī izslēdzu bezkontakta maksājumus. Atstāju tikai vienu noteikumu: rēķinus par dzīvokli, elektrību, internetu un tālruni apmaksāju ar pārskaitījumu, jo citādi tas būtu nepraktiski. Viss pārējais – pārtika, aptieka, saimniecības preces, sīki pirkumi, kafija, tirgus – tikai skaidrā naudā.

Pirmais šoks bija nevis veikalā, bet bankomātā

Mēneša sākumā izņēmu 500 eiro ikdienas izdevumiem. Sākumā šķita, ka tas ir daudz. Pieci simtnieki rokā vienmēr izskatās nopietnāk nekā skaitlis lietotnē. Bet, kad mājās tos sadalīju aploksnēs, sajūta mainījās. Uz vienas uzrakstīju „pārtika”, uz otras – „aptieka un saimniecības preces”, uz trešās – „meita”, uz ceturtās – „sīkumi”, uz piektās – „neparedzēti izdevumi”.

Jau pirmajā nedēļā uzreiz ieraudzīju, kur pazūd nauda. Iepriekš uz veikalu gāju gandrīz katru dienu. Te piena, te maizes, te „vēl kaut kā vakariņām”. Maksājot ar karti, tas nebija jūtams. Pieliec, nopīkstini, izej. Ar skaidru naudu viss ir citādi. Kad no 50 eiro pēc vienas iepirkšanās paliek 31,40 eiro, tu to ļoti skaidri redzi. Nauda nav skaitlis ekrānā – tā fiziski kļūst arvien mazāka.

Pirmajā piektdienā pēc darba gribēju iegriezties pēc kafijas un smalkmaizītes. Iepriekš tas būtu maksājis aptuveni 5 eiro, un es pat nebūtu aizdomājusies. Toreiz apstājos pie durvīm un nodomāju: vai tiešām gribu atdot pēdējos sīkumus no „sīkumu” aploksnes? Aizgāju mājās un pati pagatavoju kafiju. Tad arī sapratu, ka karte ir bīstama nevis tāpēc, ka tā būtu slikta, bet tāpēc, ka ļauj nejust brīdi, kad tu iztērē naudu.

Veikalā sāku rīkoties pavisam citādi

Vislielākās pārmaiņas notika pārtikas veikalā. Iepriekš gāju bez skaidra saraksta. Prātā bija: „kaut ko nopirkšu”. Tas „kaut kas” pie kases bieži pārvērtās par 38 vai 45 eiro. Skaidras naudas mēnesī sāku iet ar sarakstu. Un nevis vienkārši ar sarakstu tālrunī, bet ar lapiņu. Uz tās rakstīju tikai to, kas patiešām nepieciešams.

Pirmajā nedēļā pārtikai iztērēju 118 eiro. Otrajā – 96 eiro. Trešajā – 104 eiro. Ceturtajā – 91 eiro. Kopā mēnesī pārtikai iztērēju 409 eiro. Salīdzinājumam – iepriekšējā mēnesī, saskaņā ar bankas izrakstu, pārtikai un sīkiem pirkumiem biju iztērējusi 536 eiro. Starpība – 127 eiro. Un mēs nebadījāmies. Mēs vienkārši mazāk pirkām „katram gadījumam”.

Pazuda arī dīvainais ieradums kaut ko nopirkt tikai tāpēc, ka ir atlaide. Ja rokā ir ierobežota summa, trīs jogurti par divu cenu vairs nešķiet tik laba ideja, ja mājās jau ir divi. Vairs nepērc piekto mērci, trešo siera paciņu un cepumus „varbūt noderēs”. Jo saproti, ka naudas aploksne nepiepildās tikai tāpēc, ka veikalā ir dzeltena cenu zīme.

Kur ietaupīju visvairāk?

Mēneša beigās apsēdos ar kladi un saskaitīju. Iepriekšējā mēnesī ikdienas izdevumiem, neieskaitot mājokļa maksājumus, biju iztērējusi aptuveni 768 eiro. Skaidras naudas mēnesī – 571 eiro. Starpība – 197 eiro.

Visvairāk samazinājās trīs kategorijas: pārtika, kafija un sīki impulsīvi pirkumi. Tikai kafijai, uzkodām un ātrām pusdienām iepriekšējā mēnesī bija iztērēti 86 eiro. Skaidras naudas mēnesī – 28 eiro. Ne tāpēc, ka nekur negāju, bet tāpēc, ka sāku izvēlēties. Reizi nedēļā kafija pilsētā – jā. Katru dienu pēc darba – nē.

Arī aptiekā un, pērkot saimniecības preces, ietaupīju. Iepriekš viegli groziņā ieliku vitamīnus, salvetes, veļas mazgāšanas līdzekli „kamēr ir atlaide”, lai gan mājās vēl bija. Tajā mēnesī pirku tikai to, kas reāli bija nepieciešams. Starpība – aptuveni 43 eiro.

Bet skaidrai naudai ir arī mīnusi

Negribu izlikties, ka viss bija ērti. Skaidras naudas mēnesim bija arī mīnusi. Vajadzēja sekot līdzi, cik naudas palicis makā. Dažreiz veikalā bija neērti skaitīt monētas. Reiz pie kases sapratu, ka man nepietiek naudas, un nācās nolikt atpakaļ dārgāko sieru. Ar karti tā nebūtu noticis, bet varbūt tieši tāda arī bija visa būtība.

Vēl viena neērtība – visu nevar viegli nopirkt internetā. No dažām precēm vienkārši atteicos, jo negribēju atkal izvilkt karti. Un pēc dažām dienām sapratu, ka man tās nemaz nebija vajadzīgas. Ļoti daudzas vēlmes pāriet, ja starp domu „gribu” un darbību „pērku” parādās kaut viens šķērslis.

Vai atgriezos pie kartes?

Jā, atgriezos. Bet vairs ne tā, kā iepriekš. Tagad karti izmantoju rēķiniem, degvielai un lielākiem pirkumiem, savukārt ikdienas izdevumiem joprojām atvēlu skaidras naudas limitu. Ne vienmēr izdodas ideāli, bet atšķirība ir acīmredzama. Kad redzu naudu rokā, labāk saprotu, cik patiesībā iztērēju.

Tajā mēnesī sapratu vienkāršu lietu: problēma nebija karte, bet mana aklums. Bezkontakta maksājums ir tik ērts, ka nauda kļūst gandrīz neredzama. Bet, kad tā nav redzama, ir ļoti viegli sevi apmānīt, ka „tie ir tikai daži eiro”.

Mans mēneša rezultāts – par 197 eiro mazāki izdevumi. Ne brīnums, ne bagātība, bet par šādu summu var apmaksāt daļu apkures rēķina, nopirkt bērnam apavus vai vienkārši beidzot atstāt naudu kontā mēneša beigās.

Tagad visiem, kuri saka, ka nezina, kur pazūd nauda, ieteiktu vismaz divas nedēļas pamēģināt maksāt skaidrā naudā. Ne visu mūžu. Ne nostalģijas dēļ. Bet lai ieraudzītu savu naudu. Jo, kad nauda izslīd caur pirkstiem tikai ekrānā, tās gandrīz nav žēl. Kad tā pazūd no maka – sākt domāt nākas daudz ātrāk.

Novērtējiet šo rakstu:

 

 

 

 

 

Kraunami duomenys...

Paldies par jūsu vērtējumu!