Sešus gadus izīrējām dzīvokli studentiem: pēc viņu izvākšanās noskaidrojās, cik maksās remonts

Meitene nolika atslēgas uz virtuves galda blakus televizora pultij. Vēl pajautāja, vai vannasistabā neko nav aizmirsusi, atvainojās par neizmazgāto cepeškrāsni un teica, ka šajā dzīvoklī viņai bijis labi dzīvot. Novēlēju veiksmi darbā, aizslēdzu durvis un pirmo reizi pēc ilga laika paliku tukšajās istabās. Tobrīd man šķita, ka pietiks pārkrāsot sienas, iztīrīt dīvānu un nopirkt dažus sīkumus. Pēc nedēļas, saskaitījusi darbus un pirkumus, es skatījos uz 4860 eiro lielu summu. Vīrs pajautāja, vai tiešām viss ir jāmaina. To pašu jautājumu pirms stundas biju uzdevusi sev.

Dzīvoklis palika no manas mammas. Neliels, divistabu dzīvoklis Kauņā, netālu no sabiedriskā transporta pieturas. Pārdot to negribējām, pašiem tas nebija vajadzīgs, tāpēc nolēmām izīrēt studentiem. Pirms ielaidām pirmos īrniekus, pārkrāsojām sienas, ieklājām lētu laminātu un nopirkām dīvānu. Virtuves mēbeles atstājām vecās, tikai nomainījām darba virsmu. Viss bija vienkāršs, bet kārtīgs. Atceros, teicu vīram: galvenais, lai cilvēki justos kā mājās.

Sešus gadus šķita, ka mums paveicies

Šajā laikā dzīvoklī dzīvoja vairāki studentu pāri. Vieni pabeidza mācības, citi atrada darbu citā pilsētā, bet pēdējās divas meitenes nodzīvoja trīs gadus. Īri maksāja laikā, kaimiņi nesūdzējās. Reiz salūza veļas mašīna, citreiz vajadzēja nomainīt virtuves jaucējkrānu. Mēs atbraucām, salabojām un aizbraucām. Es neveru vaļā skapīšu durtiņas, neskatījos zem paklāja. Man būtu bijis neērti pārbaudīt, kā cilvēki dzīvo.

Starp īrnieku maiņām mums parasti bija tikai dažas dienas. Mēs nomazgājām logus, salabojām to, kas acīmredzami nedarbojās, un atdevām atslēgas nākamajiem. Tagad saprotu, ka visu laiku atkārtojām vienu un to pašu: šis vēl var pagaidīt, to nomainīsim vēlāk. Pat atlupušo darba virsmas malu bijām aplīmējuši ar līmlenti, jo tobrīd šķita muļķīgi tās dēļ mainīt visu virsmu.

Kad pēdējās īrnieces paziņoja, ka izvācas, mēs nolēmām beidzot ieturēt ilgāku pārtraukumu. Varbūt pat sagatavot dzīvokli dēlam, ja viņš izlemtu dzīvot patstāvīgi. Tāpēc šoreiz visu rūpīgi apskatījām. Pastūmām dīvānu, pacēlām paklāju, iztukšojām skapīšus. Un darbu saraksts sāka kļūt garāks.

Visvairāk sadusmoja nevis traipi uz sienām

Sienas bija noberztas pie gultām un darba galdiem, vietām bija redzamas traipu tīrīšanas mēģinājumu pēdas. Par to es nebiju pārsteigta. Taču zem paklāja atradām uzpampušas lamināta salaiduma vietas, vannasistabas skapīša apakša drupa, bet izvelkamā dīvāna mehānisms ķērās. Virtuvē vienas durtiņas turējās šķībi, cepeškrāsns iekšpuse bija aplipusi ar taukiem. Nostājusies istabas vidū, skaļi pateicu: „Nu kā var šādi nodzīvot?“

Vīrs neko neatbildēja. Tikai pēc kāda laika atgādināja, ka dīvāns bija pats lētākais, vannasistabas skapītis te stāvēja vēl tad, kad dzīvoja mamma, bet virtuves durtiņas viņš pats bija apsolījis salabot pirms diviem gadiem. Tobrīd man tas nepatika. Es gribēju, lai viņš vismaz dažas minūtes dusmotos kopā ar mani, nevis atgādinātu par mūsu pašu atlikšanu.

Vakarā uzrakstīju bijušajai īrniecei par grīdu. Viņa atzinās, ka ziemā pie balkona durvīm bija noplūdis puķu pods. Ūdeni viņa noslaucīja, paklāju izžāvēja, bet pacēlušās salaiduma vietas sākumā nešķita liela problēma. Viņa atvainojās, ka nebija paziņojusi. Mani visvairāk aizvainoja tieši šī noklusēšana. Mēs būtu atbraukuši, apskatījuši un varbūt agrāk sapratuši, kas jālabo.

Tomēr, pārskatot vecās dzīvokļa fotogrāfijas, ieraudzīju arī to, ko negribēju atzīt: daļa defektu bija radusies krietni agrāk, pirms šīs meitenes ievācās. Visu sešu gadu nolietojumu savās domās jau biju pierakstījusi pēdējām īrniecēm.

Tāme pieauga pa dažiem simtiem eiro

Meistars par sienu sagatavošanu un krāsošanu aprēķināja 1650 eiro. Grīdas materiāli un nomaiņa abās istabās – vēl 1280 eiro. Tāda paša toņa laminātu kā iepriekš neatradām, bet ielāpus atstāt negribējām. Par darba virsmu un nelielu virtuves mēbeļu remontu paredzējām 420 eiro. Dīvāns, ko izvēlējāmies salūzušā vietā, maksāja 760 eiro.

Vannasistabas skapītim un tā nomaiņai pievienojām 310 eiro. Atlikušie 440 eiro veidojās no ģenerāltīrīšanas, veco mēbeļu izvešanas un sīkumiem, kurus sākumā pat nebijām iekļāvuši: rokturiem, grīdlīstēm, stiprinājumiem. Tā arī ieguvām šos 4860 eiro. Ne par greznu remontu, ne par jaunu virtuvi. Par to, lai dzīvoklis atkal būtu kārtīgs un tajā nebūtu uzreiz jāsāk ar labošanu.

Man bija dusmas par šo summu, bet vienlaikus kļuva neērti, atceroties savu pirmo reakciju. Jaunais dīvāns bija labāks par iepriekšējo. Grīdas mainījām abās istabās, lai gan visvairāk bojāta bija viena vieta. Daļu naudas iztērējām nevis bojājumu novēršanai, bet tam, lai pašiem patiktu rezultāts. Arī to man nācās sev godīgi pateikt.

Dārgākā mūsu kļūda bija vārds „vēlāk“

Ar bijušajām īrniecēm mēs satikāmies vēlreiz. Parādījām bojāto grīdu, pārrunājām, par ko viņas nebija paziņojušas, un vienojāmies par daļu izdevumu. Saruna bija nepatīkama, bet mierīga. Mēs viņām neuzrādījām visu remonta tāmi kā parādu. Nebūtu bijis godīgi lūgt, lai viņas apmaksā gan veco skapīti, gan mūsu izvēli nopirkt dārgāku dīvānu.

Lielāka saruna mums ar vīru bija savā starpā. Sešus gadus īres ienākumus mēs ieskaitījām kopējos ģimenes līdzekļos, bet dzīvokļa remontam atliekām naudu tikai tad, kad kaut kas salūza. Tāpēc gandrīz pieci tūkstoši eiro izrādījās kā pēkšņa nelaime. Lai gan liela daļa šīs summas bija krājusies pamazām – kopā ar katru noberzto sienu un ļodzīgajām durtiņām.

Tagad dzīvoklis jau ir sakārtots. Ja mēs to atkal izīrēsim, daļu ienākumu uzreiz atvēlēsim uzturēšanai, bet pirms atslēgu nodošanas kopā ar jaunajiem iedzīvotājiem nofotografēsim istabas un atzīmēsim defektus. Studentiem durvis neesam aizvēruši. Tikai šoreiz, pamanījusi nelielu bojājumu, es vairs negribu automātiski teikt: „Vēl var pagaidīt.“ Sešu gadu laikā sapratu, cik daudz var maksāt šis īsais teikums.

Novērtējiet šo rakstu:

 

 

 

 

 

Kraunami duomenys...

Paldies par jūsu vērtējumu!