„Tu varētu biežāk piezvanīt,” teica tēvs. 34 gadus vecās Ievas atbilde lika viņam apklust
Ievai ir 34 gadi. Viņas vecāki izšķīrās, kad viņa vēl bija pavisam maza, tāpēc kopdzīvi ar tēti viņa gandrīz neatceras. Viņš maksāja uzturlīdzekļus, piezvanīja dzimšanas dienā, apsveica Ziemassvētkos vai citos svarīgākos gadījumos un reizēm apjautājās, kā viņai klājas. No malas varēja šķist, ka attiecības vienkārši ir attālākas, bet normālas. Pats tēvs arī šodien uzskata, ka savu pienākumu izpildīja, kā vajadzēja.
Tomēr Ieva ar laiku saprata, ka pienākums un saikne nav viens un tas pats. Viņa nedusmojas uz tēti, nevaino viņu visā savā dzīvē un nevēlas pastāvīgi atgriezties pie bērnības aizvainojumiem. Tomēr kādu dienu, kad tētis atkal pateica: „Tu varētu biežāk piezvanīt,” Ieva pirmo reizi atbildēja to, ko daudzus gadus bija noklusējusi.
„Tēti, saikni ar mani vajadzēja veidot tad, kad es biju bērns.”
Pēc šiem vārdiem otrā telefona galā kādu brīdi valdīja pilnīgs klusums.
Bērnībā viņa centās būt „laba meita”
Ievas māte nekad viņai neaizliedza sazināties ar tēti. Gluži pretēji – viņa atgādināja par viņa dzimšanas dienu, mudināja apsveikt svētkos un teica, ka, neraugoties uz šķiršanos, viņš tik un tā paliek viņas tēvs. Tāpēc Ieva jau no mazotnes bija pieradusi pie domas, ka saikne ar tēti ir jāuztur.
Kad viņa paaugās, pati zvanīja viņam, svētkos centās aizbraukt, nopirkt dāvanu, atcerēties svarīgus datumus. Ja ilgāku laiku nebija sazinājusies, pēc kāda laika pati juta vainas apziņu un domāja: „Jāpiezvana.” Viņai šķita, ka tā rīkojas laba meita.
Tajā laikā tēvs jau bija izveidojis citu ģimeni un viņam bija dēls. Ar viņu viņš dzīvoja ikdienā, redzēja, kā viņš aug, piedalījās viņa dzīvē ne tikai svētkos. Pa tālruni Ievai viņš reizēm stāstīja, kā ar dēlu devās peldēties, ko darīja nedēļas nogalē, kā kopā kaut ko remontēja vai kā ģimene svinēja Ziemassvētkus.
Ieva klausījās un neko neteica.
Viņa nedusmojās uz brāli. Viņš nebija pie nekā vainīgs. Tomēr, jo vecāka viņa kļuva, jo skaidrāk redzēja atšķirību starp tēvu, kurš vienkārši „neaizmirst”, un tēvu, kurš patiešām piedalās bērna dzīvē.
Viņa nebija tur, kur Ieva visvairāk cerēja viņu ieraudzīt
Tēvs nebija pilnībā pazudis. Viņš piezvanīja, pārskaitīja naudu, apsveica. Tomēr viņa nebija Ievas skolas izlaidumā. Viņš nebija arī universitātes absolvēšanas svētkos.
Ieva lieliski atceras dienu, kad saņēma diplomu. Apkārt viņai stāvēja citu studentu vecāki, ģimenes fotografējās, kāds nesa ziedus, kāds slaucīja asaras. Viņa stāvēja kopā ar mammu un smaidīja kamerā.
Tētis piezvanīja vēlāk.
Pajautāja, kā gāja.
„Labi,” atbildēja Ieva.
Ar to viņu saruna arī beidzās.
Viņš reti jautāja, vai viņai kaut kā trūkst, vai pietiek naudas, kā viņai klājas, dzīvojot patstāvīgi, vai ir grūti mācīties, vai viņai ir kādas rūpes. Arī Ieva pati neko nelūdza. Gadiem ejot, tas kļuva par viņu attiecību likumu: tētim nav jāvaicā, bet viņai nav jāstāsta.
Tomēr ilgu laiku Ieva joprojām juta, ka viņai pašai jācenšas vairāk.
Trīsdesmit gadu vecumā viņa pirmo reizi sev pajautāja: kāpēc?
Pagrieziena punkts pienāca pavisam ne pēc konflikta. Tuvojās tēta dzimšanas diena, un Ieva, kā parasti, sāka domāt, kad varētu aizbraukt, ko nopirkt, kā saskaņot laiku.
Tad viņai radās pavisam vienkārša doma.
Kad pēdējo reizi tētis bija atbraucis viņu apsveikt?
Viņa mēģināja atcerēties.
Dzimšanas dienās parasti bija zvans. Ziemassvētkos – īsziņa vai īsa telefona saruna. Reizēm viņš teica: „Kādreiz vajadzēs satikties,” taču tas „kādreiz” varēja nepienākt mēnešiem ilgi.
Ieva pēkšņi ieraudzīja, ka viņu attiecībās daudzus gadus bija spēkā dīvains nerakstīts likums: tēvs var piezvanīt, bet meitai ir jāatbrauc.
Tajā gadā viņa pirmo reizi nekur neaizbrauca.
Piezvanīja.
Apsveica.
Pajautāja, kā viņam klājas.
Un viss.
Tieši tā, kā daudzus gadus bija tikusi apsveikta pati.
Dīvainākais bija tas, ka viņa nejutās slikti. Gluži pretēji – pirmo reizi viņa nejuta, ka izpilda kaut kādu pienākumu, ko neviens viņai skaļi nebija uzlicis.
Tēvs pārmaiņas pamanīja tikai pēc kāda laika
Ieva nepārtrauca sazināties. Ja tētis zvanīja, viņa pacēla klausuli. Dzimšanas dienās un svētkos apsveica. Reizēm pati uzrakstīja vai piezvanīja.
Taču viņa pārstāja justies atbildīga par to, lai starp viņiem vispār būtu attiecības.
Pēc kāda laika tēvs sāka teikt: „Sen neesi zvanījusi.” Reizēm viņš piebilda: „Tu varētu biežāk piezvanīt.”
Sākumā Ieva šādus vārdus laida gar ausīm. Vecā vainas apziņa uz īsu brīdi atgriezās, un viņa pat apsolīja piezvanīt biežāk.
Līdz kādu dienu viņa pajautāja: „Bet kāpēc tu pats nezvani biežāk?”
Tēvs bija pārsteigts. Viņš atgādināja, ka vienmēr maksājis uzturlīdzekļus, nekad nav aizmirsis dzimšanas dienu, apsveicis svētkos un, viņaprāt, izdarījis visu, kas tēvam bija jāizdara.
Ieva nestrīdējās. Viņa tikai atbildēja: „Es nesaku, ka tu neko nedarīji. Es saku, ka mums nav īstas tuvas saiknes.”
„Ar dēlu tev ir atmiņas. Ar mani – galvenokārt zvani”
Tēvam bija grūti saprast, ko meita ar to domā. Viņam šķita, ka tēva lomu var novērtēt diezgan konkrēti: viņš maksāja naudu, neaizmirsa svarīgus datumus, pilnībā nepazuda.
Ieva mēģināja paskaidrot, ka saikne tā neveidojas.
Saikne rodas ikdienā. Kopīgās nedēļas nogalēs, sarunās automašīnā, strīdos, izlīgumos, tēva klātbūtnē zālē izlaiduma laikā, vienkāršā jautājumā „varbūt tev kaut ko vajag?” vai „kā tu patiesībā jūties?”
„Ar savu dēlu tev ir kopīga dzīve,” viņa teica. „Jūs bijāt kopā, svinējāt, kaut kur braucāt. Tu man pat par to stāstīji. Bet ar mani mums lielākoties ir zvani svētkos.”
Tēvs atbildēja, ka apstākļi bija citādi. Viņš nedzīvoja kopā ar Ievu, šķiršanās bija sarežģīta, dzīve bija izveidojusies tā, kā bija izveidojusies.
Ieva ar to nestrīdējās. Tomēr viņa pateica teikumu, pēc kura viņš apklusa: „Es saprotu apstākļus. Bet piecu, desmit vai piecpadsmit gadu vecumā es nevarēju būt tā, kura veido mūsu attiecības. Tu biji pieaudzis cilvēks – tā bija tava atbildība.”
Ieva beidzot saprata, ka nav tēvam parādā tuvību
Šodien viņu attiecības nav sliktas. Tās vienkārši nav tuvas.
Tētis reizēm piezvana pēc vairākiem mēnešiem. Ieva apsveic viņu dzimšanas dienā, Ziemassvētkos, pajautā par veselību. Satiekoties viņi var normāli sarunāties. Viņa nedusmojas uz viņu un nevēlas izsvītrot viņu no savas dzīves.
Taču viņa arī vairs nevēlas tēlot tuvību, kuras nekad nav bijis.
Ilgu laiku Ieva domāja, ka tikai tāpēc, ka viņš ir viņas tēvs, viņai jācenšas vairāk. Ka viņai ir jābrauc, jāzvana, jāinteresējas, jāatceras visi svarīgie gadījumi, jo citādi viņa kaut ko dara nepareizi.
Trīsdesmit gadu vecumā viņa pirmo reizi atļāvās domāt pavisam citādi: pieaugušam bērnam nav visu mūžu jākompensē tas, ko vecāki viņa bērnībā neizveidoja.
Tēvs izdarīja to, ko uzskatīja par savu pienākumu. Ieva to atzīst un nenoliedz.
Tomēr uzturlīdzekļi, zvans dzimšanas dienā un dažas tikšanās gadā neaizstāj kopdzīvi, kuras nebija.
Tagad, būdama 34 gadus veca, viņa vairs neskaita, kurš kuram un cik reižu ir piezvanījis. Ja vēlas – piezvana. Ja tētis piezvana – viņa paceļ klausuli. Ja negribas braukt tikai pienākuma dēļ – viņa nebrauc.
Un pirmo reizi viņa par to nejūtas vainīga.
Jo tikai tagad Ieva līdz galam saprata vienu lietu: viņa nav tēvam parādā attiecības tikai tāpēc, ka ir viņa meita. Saikni veido divi cilvēki, bet bērnībā atbildībai par tās veidošanas sākšanu nekad nevajadzēja gulēt uz bērna pleciem.
Novērtējiet šo rakstu:
Kraunami duomenys...
Komentāri
Esiet pirmais, kas komentē
Vairāk par šo tēmu
Visas tēmas ziņas
Meklējat vairāk?