Pensionāre neļauj pārdot tukšo dzīvokli, bet bērni katru mēnesi sedz tā izdevumus
– Atkal atnācis rēķins par apkuri, – Rasa nolika uz virtuves galda baltu aploksni, kas no lietus bija nedaudz samirkusi. – Mammu, kopš aprīļa tur neviens nedzīvo.
Aldonai bija sešdesmit astoņi gadi, taču viņa brilles nenovilka. Viņa sēdēja pie loga vilnas džemperī, lai gan dzīvoklī bija silti, un gludināja no skapīša izņemtu galdautu.
– Es zinu, ka tur neviens nedzīvo, – viņa sacīja. – Bet dzīvoklis taču nekur nepazudīs.
Četrdesmit divus gadus vecā Rasa šo teikumu dzirdēja ne pirmo reizi. Viņa strādāja aptiekā, audzināja divus pusaudžus un katra mēneša sākumā gaidīja ziņu no brāļa Toma: „Pārskaitīju par mammu. Tu samaksāsi komunālos?“ Viņi abi piedalījās tukšā dzīvokļa izdevumu segšanā, lai gan viņiem pašiem bija kredīti, apdrošināšanas maksājumi un citi izdevumi.
Dzīvoklis piederēja Aldonai. Pirms četriem gadiem tajā dzīvoja viņas māsa Janīna. Kad Janīna aizbrauca uz aprūpes namu un vēlāk nomira, pēc visu formalitāšu nokārtošanas dzīvoklis nonāca Aldonas īpašumā. Pati Aldona dzīvoja mazākā pirmā stāva dzīvoklī, ko savulaik bija iegādājusies kopā ar vīru. Tukšajā dzīvoklī palika veca sekcija, izvelkamais dīvāns ar iedobi vidū, dažas apskaldītas krūzes un skapī iekārtie Janīnas mēteļi.
Sākumā Aldona teica: „Pagaidīsim līdz vasarai.“ Vasarā jau bija cita runa – varbūt Toms ar ģimeni kādreiz pārcelsies. Rudenī viņa ieminējās, ka dzīvokli varētu izīrēt, tikai pirms tam vajadzētu pārkrāsot sienas. Rasa atrada krāsotāja tālruņa numuru, bet mamma sacīja, ka svešus cilvēkus māsas mājā nevedīs.
– Mēs nelūdzam tev atdot dzīvokli, – kādu vakaru Rasa runāja klusāk. Aiz sienas viņas piecpadsmitgadīgā meita pildīja mājasdarbus. – Tikai varbūt pārdot. Nauda būtu tava. Vannasistabā jau sen viss brūk, tu varētu kaut kur aizbraukt vismaz uz nedēļu.
Aldona pacēla acis.
– Un jūs dzīvotu mierīgāk, ja manis vairs nebūtu un viss būtu jādala?
Rasa pat piecēlās no krēsla. Tajā nedēļā bija trīs garas maiņas, dēlam vajadzēja sporta apavus, bet vīrs aizvien atgādināja par automašīnas remontu. Viņa gribēja asi atbildēt, bet tikai saspieda aploksnes stūri.
– Mammu, runa nav par to.
– Bet par ko tad? Jūs abi rēķināt, cik man izmaksā dzīvot.
Pēc tam Rasa divas nedēļas mammai nezvanīja. Viņa tikai pārskaitīja savu daļu un dusmojās ne tikai uz Aldonu, bet arī uz sevi. Viņa taču bija izrēķinājusi. Vīram viņa pat bija teikusi, ka pēc dzīvokļa pārdošanas varētu kaut ko atlikt bērnu studijām. Kad pati sevi dzirdēja to sakām, viņa jutās neērti.
Trīsdesmit deviņus gadus vecais Toms uz visu raudzījās citādi. Viņš reti strīdējās, bet arī reti uzņēmās kaut ko izlemt. Kādā svētdienā viņš iegriezās pie Rasas ar maisiņu smalkmaizīšu.
– Varbūt nevajag uz viņu tā spiest. Kamēr varēšu, maksāšu, – viņš sacīja.
– Tu vari, jo nezini, cik varēsi pēc gada, – Rasa asi atbildēja. – Un es negribu maksāt par dzīvokli, kurā stāv Janīnas gultasveļa un nekas cits nenotiek.
– Runa jau nav par gultasveļu. Mamma baidās, ka pārdos šo dzīvokli, bet pēc tam paliks viena savās istabās. Mēs atbrauksim, kad mums būs laiks, un viss.
Toms to pateica, neskatīdamies uz māsu. Viņš drupināja smalkmaizītes garoziņu uz šķīvja. Šī doma Rasu sadusmoja, iespējams, tāpēc, ka tā bija līdzīga patiesībai.
Pēc dažām dienām Aldona pati lūdza aizvest viņu uz tukšo dzīvokli. Bija novembris. Kāpņu telpā oda pēc mitriem mēteļiem un kāda vārītiem kāpostiem. Rasa atslēdza durvis un ieslēdza gaismu. Gaitenī spuldzīte vairākas reizes nomirgoja. Uz paklājiņa gulēja reklāmas avīzes.
Mamma lēnām izgāja cauri istabām. Viņa atvēra skapi, pieskārās mēteļu piedurknēm un pēc tam to aizvēra. Virtuvē viņa ielēja ūdeni vecā tējkannā, lai gan Rasa zināja, ka tējas te nebūs.
– Janīna vienmēr teica, ka viņai te ir par šauru, – Aldona sacīja. – Bet pēc tam aizbraukt negribēja.
– Tu arī negribi neko mainīt, – Rasa teica. Šoreiz bez pārmetuma.
Aldona apsēdās pie galda. Uz tā gulēja plastmasas galdauts ar citroniem, vienā stūrī lipīgs.
– Es negribu, lai jūs mani gaidītu ar kalkulatoru rokās. Vai saproti?
Rasa apsēdās viņai pretī. Viņa nesaprata visu. Viņai joprojām šķita netaisnīgi, ka ģimenes nauda aiziet par aizslēgtu dzīvokli. Bet viņa ieraudzīja, ka mammai tas nav tikai par sienām un Janīnas mantām.
Tajā vakarā viņas nevienojās dzīvokli pārdot. Viņas vienojās par ko mazāku: Toms un Rasa vairs nemaksās par visu klusējot. Aldona teica, ka piedalīsies ar savu pensiju, cik varēs. Līdz pavasarim viņas nolēma uzaicināt cilvēku, kurš apskatītos, kas būtu jāsakārto, ja dzīvokli kādreiz varētu izīrēt. Tikai apskatīties, neko nesolot.
Pēc mēneša Toms kopējā sarakstē uzrakstīja, ka rēķins atkal ir lielāks, nekā viņš bija gaidījis. Rasa dažas minūtes skatījās ekrānā, pēc tam atbildēja: „Rīt piezvanīšu mammai.“
Vai šī saruna būs mierīga, viņa nezināja.
Novērtējiet šo rakstu:
Kraunami duomenys...
Komentāri
Esiet pirmais, kas komentē
Vairāk par šo tēmu
Visas tēmas ziņas
Meklējat vairāk?