Kā pārstāt pārāk daudz domāt: 5 vienkārši veidi, kas palīdzēs atgūt mieru

Vai pazīstat vakarus, kad ķermenis jau ir noguris, mājās valda klusums, bet galvā atkal un atkal griežas tā pati saruna, neizsūtīta ziņa vai rītdienas darbu saraksts? Šķiet, pietiktu vienkārši pārstāt par to domāt, taču domas rīkojas pretēji: jo vairāk mēģināt tās aizdzīt, jo skaļāk tās atgriežas. Viena neliela kļūda darbā sāk izskatīties pēc nopietnas neveiksmes, bet vienkārši neatbildēts zvans – kā zīme, ka noticis kaut kas slikts.

Pārmērīga domāšana reti sākas ar lielām drāmām. Biežāk tā nemanāmi ielavās starp vakariņu gatavošanu, bērnu mājasdarbiem, nepabeigtiem darbiem un telefona ekrānu pirms gulētiešanas. Cilvēks mēģina visu paredzēt, atrisināt un pasargāt sevi, taču miera vietā iegūst vēl lielāku spriedzi.

Vissvarīgāk ir saprast, ka miers nerodas tad, kad atrisinām katru iespējamo scenāriju. Tas atgriežas tad, kad pamanām, kur beidzas noderīga doma un sākas nogurdinoša tās atkārtošana. Šie pieci vienkāršie veidi nenovērsīs visas raizes, taču var palīdzēt izkļūt no tā paša domu loka.

Pirmkārt – nošķiriet problēmu no domām par problēmu

Pirmais veids – ļoti vienkārši pajautāt sev: vai es šodien varu ietekmēt šo situāciju? Ja tā, ir vērts izvēlēties vienu konkrētu darbību: uzrakstīt e-pastu, pieteikties vizītei, precizēt informāciju, sākt nepatīkamu sarunu. Pat neliela darbība prātam bieži sniedz lielāku atvieglojumu nekā vēl viena pārdomu stunda.

Ja šobrīd neko mainīt nevarat, ir vērts to sev skaidri atzīt. Gaidīt atbildi no otra cilvēka, uztraukties par rītdienas tikšanos vai minēt, ko kolēģis padomāja, var ļoti ilgi, taču šādas domas netuvina risinājumam. Tās tikai rada maldīgu sajūtu, ka jūs kaut ko kontrolējat.

Otrais veids – pierakstīt domu, nevis nēsāt to sev līdzi galvā. Uz papīra vai telefona piezīmēs īsi atzīmējiet, kas rada satraukumu, no kā tieši baidāties un ko, ja vispār iespējams, darīsiet vēlāk. Kad doma kļūst par teikumu, tā bieži zaudē daļu savas miglainās bīstamības: sajūtas „viss ir slikti“ vietā parādās skaidrāks priekšstats par to, kas patiesībā nedod mieru.

Kā pārstāt pārāk daudz domāt: 5 vienkārši veidi, kas palīdzēs atgūt mieruAttēls: Pexels / Andrea Piacquadio

Domas, īpaši vakarā, ir jāierobežo

Trešais veids var šķist dīvains, taču tas darbojas tāpēc, ka neprasa izlikties, ka raižu nav: atvēliet tām konkrētu laiku. Piemēram, dienas laikā vai agrā vakarā ļaujiet sev piecpadsmit minūtes pārdomāt to, kas nomāc, pierakstīt iespējamos risinājumus un tajā laikā nenovērsties. Vēlāk, kad domas atgriežas pirms gulētiešanas, varat sev atgādināt: „Es pie tā atgriezīšos noteiktajā laikā, tagad man tas nav jārisina.“

Šāda robeža ir īpaši svarīga cilvēkiem, kuri dienā turas, rūpējas par citiem un tikai vakarā paliek vieni ar savu galvu. Vecākiem domas bieži sākas pēc tam, kad bērni aizmiguši, strādājošajiem – pēc datora aizvēršanas, bet senioriem tās var pastiprināties, kad mājās kļūst pārāk kluss. Problēma nav tā, ka cilvēks domā; grūti kļūst tad, kad domāšana aizņem visu atpūtas laiku.

Ceturtais veids – pievērst uzmanību ķermenim un apkārtnei. Īsa pastaiga bez telefona, silta duša, lēna elpošana, trauku mazgāšana, sajūtot ūdens temperatūru, vai dažas vienkāršas stiepšanās kustības nav brīnumaina bēgšana no problēmām. Tas ir signāls nervu sistēmai, ka šajā brīdī briesmu nav un ka nav nepārtraukti jāmeklē atbildes.

Ne katra doma ir jāuzskata par patiesību

Piektais veids – iemācīties pamanīt domu kā domu, nevis kā faktu. Tā vietā, lai teiktu „es visu esmu sabojājis“, pamēģiniet sev pateikt: „Tagad man rodas doma, ka es visu esmu sabojājis.“ Atšķirība ir neliela, taču tā ļauj atkāpties un ieraudzīt, ka nogurums, satraukums vai slikta diena dažkārt runā skaļāk nekā realitāte.

Pārmērīga domāšana bieži slēpj vēlmi būt atbildīgam un nepieļaut kļūdu. Tāpēc cilvēks sevi peļ par to, ka atkal uztraucas, lai gan šāda sevis pešana tikai uzsāk vēl vienu loku: vispirms ir bail no situācijas, pēc tam ir kauns, ka neizdodas nomierināties. Daudz noderīgāk ir reaģēt uz sevi tā, kā jūs reaģētu uz nogurušu tuvinieku – mierīgi, bez izsmiekla un steidzīgas prasības „tikt galā“.

Protams, ne visu var atrisināt tikai ar pierakstiem vai pastaigu. Ja uzmācīgas domas pastāvīgi traucē gulēt, strādāt, ēst, sazināties ar citiem vai rada spēcīgu satraukumu, ir vērts nepalikt vienam un aprunāties ar garīgās veselības speciālistu. Tā nav vājuma pazīme – dažkārt galvai, tāpat kā ķermenim, nav vajadzīga vēl viena piepūle, bet gan atbilstoša palīdzība.

Miers nenozīmē, ka dzīvē vairs nepaliek neatbildētu jautājumu. Tas sākas ar atļauju sev neatbildēt uz visiem tiem šajā brīdī. Kad vēl viena domu loka vietā izvēlaties vienu mazu darbību, vienu pierakstītu teikumu vai vienu mierīgāku vakaru bez telefona, galva pamazām atkal kļūst nevis par ienaidnieku, bet par vietu, kur iespējams atpūsties.