Kāpēc vecāka gadagājuma cilvēki staigā, salikuši rokas aiz muguras: tas nav tikai ieradums, bet arī ķermeņa signāls

Parkos, pie daudzdzīvokļu mājām, pie ezera vai vienkārši ejot pa ietvi bieži var redzēt vienu un to pašu ainu: vecāka gadagājuma cilvēks lēni, mierīgi iet, salicis rokas aiz muguras. Vieniem tas šķiet kā sens ieradums, citiem – savdabīga „senioru“ stāja, bet vēl citiem vienkārši skaists miera simbols. Tomēr patiesībā šī poza var pateikt vairāk, nekā pirmajā brīdī šķiet.

Rokas aiz muguras bieži nav nejaušs žests. Daudziem cilvēkiem tā vienkārši ir ērtāk. Kad rokas ir savītas aiz muguras, pleci nedaudz atliecas, krūtis atveras, bet mugura it kā iztaisnojas. Pēc ilgstošas sēdēšanas, darba dārzā, mājas darbiem vai vienkārši tad, kad cilvēks jūt saspringumu muguras augšdaļā, šāda pozīcija var sniegt īslaicīgu atvieglojumu.

Tomēr ir arī otra puse. Ejot rokas nav tikai „papildu“ ķermeņa daļas. Tās palīdz saglabāt līdzsvaru, ritmu, taupīt enerģiju un ātrāk reaģēt, ja cilvēks paslīd vai aizķeras. Tāpēc rokas aiz muguras var būt ērtas lēnai pastaigai, taču ne vienmēr drošākā izvēle ikdienas iešanai, īpaši pa nelīdzenu ceļu, ziemā, uz slapjām lapām vai slidenas virsmas.

Kāpēc vecāka gadagājuma cilvēkiem šī poza ir tik ērta

Novecojot ķermenis mainās. Soļi bieži kļūst īsāki, gaita lēnāka, mugura var vairāk saliekties uz priekšu, pleci sakumpst, bet mugurkaula augšējā daļa zaudē daļu elastības. Tas nav tikai „slikts ieradums“. Tās var būt dabisku ķermeņa pārmaiņu, muskuļu vājināšanās, mazākas kustīguma, ilgstošas sēdēšanas un ikdienas stājas sekas.

Kad cilvēks saliek rokas aiz muguras, pleci automātiski pavirzās atpakaļ. Tāpēc ķermenis uz brīdi jūtas taisnāks. Krūtis atveras, elpot var būt patīkamāk, bet pati iešana kļūst lēnāka un mierīgāka. Šāda poza ir īpaši raksturīga cilvēkiem, kuri nestaigā sportiskā tempā, bet vienkārši mierīgi dodas pastaigā, aplūko apkārtni, sarunājas ar citu cilvēku vai nesteidzas.

Tas var būt arī psiholoģisks ieradums. Rokas aiz muguras bieži saistās ar mieru, pārdomām, autoritāti, koncentrēšanos. Daži cilvēki tā staigā visu mūžu, ne tikai vecumdienās. Citi sāk tā staigāt vēlāk, jo ķermenim kļūst ērtāk turēt plecus atgāztus un mazināt saspringumu muguras augšdaļā.

Tomēr ir svarīgi saprast: tā nav brīnumaina stājas korekcija. Ja cilvēks vienmēr staigā salīcis, bet rokas aiz muguras liek tikai tāpēc, lai „iztaisnotos“, tas nozīmē, ka ķermenim, visticamāk, trūkst kustīguma, plecu, krūškurvja un muguras muskuļu darba. Šādā gadījumā tikai roku savīšana problēmu neatrisinās.

Ejot rokām ir svarīgs uzdevums

Kad ejam dabiski, rokas kustas gandrīz automātiski. Kreisā kāja – labā roka, labā kāja – kreisā roka. Šāda krusteniska kustība palīdz ķermenim saglabāt ritmu un līdzsvaru. Lielākā daļa cilvēku par to pat nedomā, jo ķermenis visu izdara pats.

Roku vēzieni palīdz stabilizēt ķermeņa augšdaļu. Ejot ķermenis nedaudz griežas, iegurnis un pleci kustas pretējos virzienos, bet rokas palīdz šo kustību līdzsvarot. Kad rokas ir fiksētas aiz muguras, daļa šī dabiskā mehānisma pazūd. Lēni ejot pa līdzenu taku, tas var nebūt jūtams, bet, ejot ātrāk, nokāpjot no apmales vai aizķeroties aiz akmens, atšķirība var būt ļoti būtiska.

Brīvas rokas palīdz arī ātrāk reaģēt. Ja cilvēks paslīd, rokas dabiski izslejas uz sāniem vai uz priekšu, mēģinot atgūt līdzsvaru. Ja tās ir savītas aiz muguras, reakcija aizkavējas. Vēl sliktāk – cilvēks var nokrist tā, ka nepaspēj sevi noturēt. Vecumdienās kritieni ir īpaši bīstami, jo tie var beigties ar plaukstas locītavas, pleca, gūžas vai citām nopietnām traumām.

Tāpēc rokas aiz muguras var būt piemērotas īsai, mierīgai pastaigai, bet ne tad, ja ceļš ir nelīdzens, slidens, tumšs, ar daudziem pakāpieniem vai cilvēks jūtas nestabili. Šādās situācijās drošāk ir turēt rokas brīvas.

Rokas aiz mugurasAttēls: Ilustratīvs attēls

Kad šāds ieradums var kļūt riskants

Ja cilvēks iet lēni, stabili, labi redz ceļu, apkārtne ir līdzena un neslīd, rokas aiz muguras parasti nav liela problēma. Tomēr ir situācijas, kad no šī ieraduma labāk atteikties. Piemēram, ziemā, kad ietves ir apledojušas, rudenī uz slapjām lapām, ejot pa nelīdzenu pagalmu, kāpjot pa kāpnēm, šķērsojot ielu vai nesot priekšmetus.

Īpaši uzmanīgiem vajadzētu būt cilvēkiem, kuri jau ir krituši, bieži aizķeras, sūdzas par reiboni, vājumu, kāju nejutīgumu, sliktāku līdzsvaru vai lēnāku reakciju. Šādā gadījumā rokas aiz muguras var vēl vairāk samazināt iespēju laikus noturēties.

Svarīgi ir arī apavi. Ja cilvēks staigā slidenos apavos, pārāk lielās čībās, vecos apavos ar nodilušu zoli vai mīkstos apavos bez stabilitātes, roku pozīcija kļūst vēl svarīgāka. Brīvas rokas šādos gadījumos var būt papildu aizsardzība.

Vēl viena detaļa – spieķa vai staigāšanas rāmja izmantošana. Dažiem vecāka gadagājuma cilvēkiem šķiet, ka spieķis ir „vājuma pazīme“, tāpēc viņi izvēlas iet, salikuši rokas aiz muguras, lai gan jūtas nestabili. Patiesībā pareizi izvēlēts spieķis var sniegt vairāk patstāvības, nevis to atņemt. Ja cilvēks jau baidās nokrist, ir vērts aprunāties ar ārstu vai fizioterapeitu par piemērotu palīglīdzekli.

Mazāks roku vēziens var būt signāls, kam jāpievērš uzmanība

Ar vecumu roku kustības ejot dabiski var samazināties. Plecu josla kļūst mazāk kustīga, mugurkauls mazāk griežas, cilvēks iet piesardzīgāk. Tas ne vienmēr nozīmē slimību. Tomēr, ja roku vēziens ir pēkšņi samazinājies, ja viena roka kustas acīmredzami mazāk nekā otra, ja vienlaikus parādījusies trīce, ļoti lēna gaita, bieža aizķeršanās, līdzsvara traucējumi vai stīvums, to nevajadzētu ignorēt.

Šādas pārmaiņas var būt saistītas ar dažādām veselības problēmām, tāpēc labāk nevis minēt, bet konsultēties ar ģimenes ārstu. Īpaši tad, ja tuvinieki pamana, ka cilvēks sācis staigāt pavisam citādi nekā iepriekš: vairāk saliecies, velk kājas, mazāk vicina rokas, biežāk apstājas, baidās kāpt pa kāpnēm vai iet tā, it kā katrs solis prasītu daudz pūļu.

Dažkārt paši vecāka gadagājuma cilvēki šādas pārmaiņas nepamana vai noraksta uz vecumu. Taču vecumam nevajadzētu būt atbildei uz visu. Ja gaita mainās, ir vērts meklēt iemeslu. Var palīdzēt vienkārši vingrinājumi, stājas korekcija, līdzsvara treniņi, piemērotāki apavi, redzes pārbaude vai citi līdzekļi.

Ko darīt, lai staigātu drošāk un ērtāk

Pirmais vienkāršais padoms – ejot vismaz daļu laika ļaut rokām brīvi kustēties. Nav speciāli jāvicina rokas kā sportistam, bet rokām dabiski jāseko solim. Tas palīdz saglabāt ritmu un stabilitāti.

Otrais – ja gribas savīt rokas aiz muguras plecu saspringuma dēļ, labāk to darīt īslaicīgi, nevis visas pastaigas laikā. Var dažas minūtes tā paiet, izstaipīties, sajust atvieglojumu, bet vēlāk rokas atkal atbrīvot. Īpaši tad, ja ejat pa nelīdzenu vai slidenu virsmu.

Trešais – ir vērts regulāri izkustināt plecus un krūtis. Vienkāršas kustības var ļoti palīdzēt: plecu rotēšana atpakaļ, roku pacelšana uz sāniem, lēna krūškurvja atvēršana, maiga stiepšanās pie sienas vai durvju stenderes. Svarīgākais ir nedarīt to ar spēku un neradīt sāpes. Ja cilvēkam ir locītavu, mugurkaula vai līdzsvara problēmas, labāk konsultēties ar speciālistu.

Ceturtais – vērot apkārtni. Vecāka gadagājuma cilvēkiem labāk izvairīties no iešanas ar rokām aiz muguras pa slapjām flīzēm, slidenām ietvēm, nelīdzenām bruģakmens plāksnēm, granti, kāpnēm vai tumšām vietām. Tur, kur pastāv lielāks risks paklupt, rokām jābūt brīvām.

Piektais – nebaidīties no palīdzības. Ja cilvēks jūtas nestabili, labāk izmantot spieķi, iet, turoties pie tuva cilvēka, vai izvēlēties drošāku maršrutu, nekā mēģināt izskatīties „stipram“ un riskēt nokrist.

Kad ir vērts uztraukties par tuviniekiem

Ja pamanāt, ka mamma, tētis, vecvecāki vai vecāka gadagājuma kaimiņi sākuši staigāt lēnāk, vairāk saliekušies, arvien biežāk tur rokas aiz muguras, grūtāk pieceļas no krēsla vai baidās iet ārā, ir vērts par to mierīgi aprunāties, bez pārmetumiem. Vecāka gadagājuma cilvēki bieži jutīgi reaģē uz aizrādījumiem par veselību, tāpēc labāk neteikt „tu slikti staigā“, bet jautāt: „Vai tev ir ērti? Vai tev nereibst galva? Vai tu nebaidies paslīdēt? Varbūt nopirksim ērtākus apavus?“

Ļoti noderīgi ir piedāvāt kopā doties pastaigā. Tad var pamanīt vairāk: vai cilvēks iet stabili, vai skatās zem kājām, vai aizķeras, vai nogurst, vai rokas kustas brīvi. Dažkārt viena pastaiga pasaka vairāk nekā ilga saruna pa tālruni.

Ja ir bijuši kritieni, reibonis, vājums, pēkšņas gaitas pārmaiņas vai lielas bailes doties ārā, ir vērts vērsties pie ārsta. Kritienu novēršana vecumdienās ir ļoti svarīga, jo viens nopietnāks kritiens var uz ilgu laiku mainīt cilvēka patstāvību.

Rokas aiz muguras – ne dīvainība, bet arī ne vienmēr labākā izvēle

Vecāka gadagājuma cilvēki bieži tur rokas aiz muguras nevis tāpēc, ka tā ir „vecumdienu poza“, bet tāpēc, ka tajā brīdī ķermenim tā ir ērti. Tas var palīdzēt uz īsu brīdi atgāzt plecus, iztaisnot muguras augšdaļu un sniegt mierīgāku, stabilāku sajūtu lēnas iešanas laikā.

Taču staigāšana ir visa ķermeņa darbs. Rokas tajā piedalās vairāk, nekā šķiet. Tās palīdz saglabāt līdzsvaru, kustēties ekonomiskāk un ātrāk reaģēt, negaidīti paklūpot. Tāpēc labākais noteikums ir vienkāršs: rokas aiz muguras var turēt īslaicīgi un drošā vietā, bet ikdienā ejot, īpaši pa slidenu vai nelīdzenu ceļu, labāk ļaut tām brīvi kustēties.

Dažkārt maza detaļa, kurai neviens nepievērš uzmanību, daudz ko pasaka par ķermeni. Rokas aiz muguras var nozīmēt ērtumu, ieradumu vai vēlmi iztaisnoties. Taču tās arī atgādina, ka ar vecumu ir vērts apzinātāk rūpēties par stāju, līdzsvaru un drošu kustēšanos. Jo laba pastaiga nav tā, pēc kuras cilvēks izskatās kārtīgi, bet gan tā, pēc kuras viņš droši atgriežas mājās.