Kāpēc panākumi ne vienmēr paaugstina pašvērtējumu: cilvēki to saprot tikai tad, kad sasnieguši to, par ko sapņoja

Šķiet, visam vajadzētu būt vienkārši: sasniedz mērķi, nopelni vairāk, iegūsti labāku amatu, zaudē svaru, nopērc lietu, par kuru ilgi domāji, un beidzot sāc justies labāk. It kā dzīvei būtu jāsniedz iekšējs apstiprinājums: lūk, tagad tu esi vērtīgs, tagad vari atslābt, tagad beidzot pietiek.

Bet ļoti bieži notiek pretēji. Cilvēks sasniedz to, ko vēlējās, bet iekšēji atvieglojums ilgst vien dažas dienas. Dažreiz tikai dažas stundas. Tad atkal parādās tā pati trauksme, tas pats jautājums, tas pats dīvainais tukšums: „Kas tālāk?“ Tieši šeit sabrūk viens no lielākajiem mūsdienu dzīves mītiem – ka pašvērtējumu var izveidot tikai ar panākumiem.

Panākumi var sniegt prieku. Tie var paaugstināt pārliecību par sevi konkrētā jomā. Tie var atvērt durvis, uzlabot dzīves apstākļus, ļaut cilvēkam justies stiprākam. Tomēr tie ne vienmēr dziedē to vietu iekšienē, kur cilvēks jau sen šaubās par savu vērtību.

Kāpēc sasniegumi ne vienmēr ļauj justies labāk

Pašvērtējums nav tas pats, kas pārliecība par sevi. Pārliecība par sevi bieži saistās ar jautājumu: „Vai es spēšu?“ Pašvērtējums jautā dziļāk: „Vai es esmu tā vērts, pat ja šodien neko neesmu pierādījis?“ Tāpēc cilvēks var būt ļoti veiksmīgs darbā, labi pelnīt, būt apkārtējo cienīts, bet tik un tā justies nepietiekams.

Problēma sākas tad, kad cilvēks savu vērtību saista tikai ar rezultātu. Ja mani slavē – es esmu labs. Ja es pelnu – es esmu vērtīgs. Ja izskatos labi – varu justies mierīgāk. Ja kļūdos – tātad ar mani kaut kas nav kārtībā. Šāda domāšana ļoti nogurdina, jo cilvēks kļūst atkarīgs no nepārtrauktas sevis pierādīšanas.

Tad pat panākumi vairs nekļūst par atpūtu. Tie kļūst tikai par vēl vienu latiņu, kurai jāpārlec pāri. Sasniedzot vienu mērķi, miera vietā nāk jauns spiediens: tagad jānotur līmenis, tagad nedrīkst kristies, tagad visi gaidīs vēl vairāk. Un tad cilvēks, kurš no malas izskatās „uzvarējis“, iekšēji var justies vēl saspringtāks nekā iepriekš.

Mīts, kas klusi bojā dzīvi

Viens no bīstamākajiem mītiem skan šādi: „Kad man veiksies, es beidzot sākšu sevi cienīt.“ No pirmā acu uzmetiena tas šķiet loģiski, bet dzīvē bieži nedarbojas. Jo, ja cilvēks gadiem ilgi ir pieradis sevi vērtēt tikai pēc rezultātiem, viens sasniegums šo ieradumu nemaina. Tas tikai uz īsu brīdi apklusina iekšējo kritiķi.

Pēc kāda laika šis kritiķis atgriežas. Viņš saka: „Labi, šoreiz izdevās, bet vai izdosies vēlreiz?“ „Citi ir sasnieguši vairāk.“ „Tev vienkārši paveicās.“ „Ja apstāsies, visi ieraudzīs, ka nemaz neesi tik stiprs.“ Šādas domas neļauj cilvēkam pat normāli priecāties par to, ko viņš jau ir paveicis.

Tāpēc daži cilvēki, sasnieguši vairāk, nekļūst mierīgāki, bet tikai vēl vairāk nogurst. Viņi nepārtraukti skrien, jo, apstājoties, var nākties sastapties ar sajūtu, no kuras viņi visu laiku bēga – ar to, ka bez sasniegumiem viņi vairs nezina, kas ir.

Panākumi un jūsAttēls: Ilustratīvs attēls

Panākumi var pat pastiprināt trauksmi

Tas izklausās dīvaini, bet panākumi dažkārt nevis samazina, bet palielina iekšējo spriedzi. Īpaši tad, ja cilvēks nav pieradis justies labi bez iemesla. Ja iekšienē dziļi dzīvo pārliecība „man ir jāizpelnās mīlestība, cieņa un uzmanība“, jebkurš sasniegums kļūst nevis par dāvanu, bet par jaunu pienākumu.

Piemēram, cilvēks iegūst labāku amatu un sākumā priecājas. Bet drīz viņš sāk baidīties, ka neatbildīs gaidītajam. Cits beidzot sāk pelnīt vairāk, bet drošības sajūtas vietā izjūt bailes visu zaudēt. Trešais saņem atzinību, bet sāk vēl vairāk slēpt savu vājumu, jo tagad viņš „vairs nevar atļauties“ izskatīties noguris vai apjucis.

Tā rodas paradokss: ārēji cilvēka dzīve uzlabojas, bet iekšēji viņš joprojām nespēj atslābt. Jo problēma nekad nav bijusi tikai naudā, amatā, izskatā vai citu atzinībā. Problēma bija tajā, ka cilvēks visu laiku centās nopelnīt tiesības justies pietiekamam.

Kas patiesībā stiprina pašvērtējumu

Pašvērtējums sāk augt nevis tad, kad cilvēks beidzot kļūst „perfekts“, bet tad, kad viņš sāk mainīt savas attiecības ar sevi. Kad kļūda vairs nav pierādījums tam, ka esi neko vērts. Kad pēc neveiksmes vairs nav sevi jānoniecina. Kad var pateikt: „Šodien man neizdevās, bet tas nenozīmē, ka es esmu neveiksminieks.“

Ir ļoti svarīgi mācīties nošķirt rīcību no identitātes. Tu pieļāvi kļūdu – tas nozīmē, ka pieļāvi kļūdu. Projekts neizdevās – tas nozīmē, ka projekts neizdevās. Kāds tevi neizvēlējās – tas nenozīmē, ka tevi nav iespējams mīlēt. Šķiet vienkārši, bet daudziem cilvēkiem tieši šeit slēpjas lielākais darbs.

Pašvērtējumu stiprina arī spēja ievērot savas robežas. Ne tikai sasniegt vairāk, bet arī pateikt „nē“, kad ir par daudz. Ne tikai būt ērti pieejamam citiem, bet arī ieklausīties sevī. Ne tikai censties izskatīties stipram, bet arī atzīt, ka esi noguris. Cilvēks sāk justies vērtīgs nevis tāpēc, ka visi aplaudē, bet tāpēc, ka beidzot pats sevi nenodod.

Laime sākas nevis ar vēl vienu pierādījumu

Panākumi nav nekas slikts. Mērķi nav nekas slikts. Vēlme augt, pelnīt, radīt, tikt pamanītam vai dzīvot labāk ir pilnīgi cilvēciska. Problēma sākas tad, kad cilvēks sāk ticēt, ka bez visa tā viņam nav vērtības.

Īsts pašvērtējums ļauj tiekties uz vairāk nevis baiļu, bet vēlmes vadītam. Nevis tāpēc, lai beidzot būtu „pietiekams“, bet tāpēc, ka tev tas ir interesanti, svarīgi un nozīmīgi. Tad panākumi kļūst nevis par zālēm pret iekšējo tukšumu, bet par dzīves daļu. Patīkamu, svarīgu, bet ne vienīgo.

Varbūt tāpēc daži cilvēki tikai tad, kad sasnieguši to, par ko ilgi sapņoja, pirmo reizi saprot: laime neparādās automātiski tad, kad visi ierauga tavu rezultātu. Tā sāk rasties tad, kad pats pārstāj izturēties pret sevi tā, it kā tava vērtība katru dienu būtu jāpierāda no jauna.

Novērtējiet šo rakstu:

 

 

 

 

 

Kraunami duomenys...

Paldies par jūsu vērtējumu!