Pēc saulrieta gribas našķoties: šis ieradums ir saistīts ar dienas gaismu

„Vēl tikai vakars, bet šķiet, ka virtuve mani sauc,” – šāda doma daudziem ienāk prātā nevis tad, kad kuņģis patiešām ir tukšs. Pēc vakariņām trauki jau ir nolikti, māja kļuvusi mierīgāka, rokā ir televizora tālvadības pults vai tālrunis, un pēkšņi gribas kaut ko mazu: sauju riekstu, sviestmaizi, konfekti vai vēl vienu tējas tasi ar cepumu.

Bieži vien cilvēks sevi par to norāj. Dienas laikā taču izdevās ievērot plānu, pusdienas bija normālas, arī vakariņas. Tomēr, tiklīdz ārā satumst, vēlme našķoties var kļūt daudz spēcīgāka nekā pēcpusdienā. Tā nav tikai vāja griba vai slikts ieradums, kas ir „vienkārši jāpārtrauc”.

Mūsu ķermenis ļoti jutīgi reaģē uz gaismu un diennakts ritmu. Dienas gaisma, tās samazināšanās vakarā, miega laiks, nogurums un dienas ēšanas ritms savijas tā, ka pēc saulrieta virtuves skapītis dažkārt šķiet krietni pievilcīgāks nekā no rīta.

Kad ārā ir tumšs, ķermenis pārslēdzas citā režīmā

Spilgta dienas gaisma palīdz organismam saprast, ka ir laiks būt nomodā, kustēties, strādāt un aktīvi darboties. Vakarā gaismas kļūst mazāk, ķermenis pamazām gatavojas atpūtai, un vienlaikus mainās arī mūsu pašsajūta. Parādās lielāks nogurums, lēmumi tiek pieņemti lēnāk, pastiprinās vajadzība pēc ātra komforta.

Šādā brīdī ēdiens kļūst ne tikai par enerģijas avotu. Tas var nozīmēt pauzi pēc garas dienas, atlīdzību par paveiktajiem darbiem vai īsu miera brīdi, kura visas dienas garumā trūka. Īpaši vilinoši ir saldāki, sāļāki un treknāki produkti, jo tie sniedz ātru baudas sajūtu un neprasa ne piepūli, ne plānošanu.

Gada tumšajā laikā šī vakara vēlme var būt vēl pamanāmāka. Mājās atgriežamies jau tumsā, mazāk uzturamies ārā, un diena it kā beidzas agrāk, lai gan darbi un rūpes nekur nepazūd. Tad ēšana viegli kļūst par robežu starp „man vēl viss ir jāizdara” un „beidzot varu atslābināties”.

Bieži vien izsalkums sākas daudz agrāk nekā pie ledusskapja

Vakara našķošanās nereti ir dienas režīma sekas. Cilvēks no rīta izdzer tikai kafiju, atliek pusdienas, jo darbu ir pārāk daudz, bet pēcpusdienā starp sanāksmēm ātri kaut ko apēd. Vakarā organisms beidzot saņem iespēju atgādināt, ka dienas laikā enerģijas varēja vienkārši būt par maz.

Šādā gadījumā tikai apsolīt sev pēc pulksten 19 vairs neēst parasti nepalīdz. Ķermenis nevadās tikai pēc stingra noteikuma, kad ir noguris un izsalcis. Tas meklē ātrāko risinājumu, tāpēc roka vispirms sniedzas nevis pēc vakariņām atstātajiem dārzeņiem, bet gan pēc tā, kas jau novietots redzamā vietā.

Tomēr vakarā ēd ne tikai tie, kuri dienas laikā ēduši par maz. Dažkārt šo vajadzību rada spriedze, vientulība, garlaicība vai ieradums apvienot ekrāna skatīšanos ar našķošanos. Ja vairākus vakarus pēc kārtas seriāls tika skatīts ar čipsiem vai saldumiem, pat pazīstama sākuma skaņu celiņa ieslēgšana var izraisīt vēlmi kaut ko pakraukšķināt.

Pēc saulrieta gribas našķoties: šis ieradums ir saistīts ar dienas gaismuAttēls: Unsplash / Vitaly Gariev

Vienam tas ir vakara prieks, citam – papildu slogs

Vecākiem vakars bieži sākas tikai tad, kad bērni aizmiguši. Visu dienu rūpējušies par citiem, viņi beidzot apsēžas un apēd to, kam iepriekš nebija ne laika, ne miera. Cilvēkiem, kuri strādā maiņās vai mājās atgriežas vēlu, var nebūt iespējas ieturēt vakariņas ierastajā laikā, tāpēc viņu ēšanas ritms dabiski nobīdās.

Senioriem vakara našķis dažkārt ir saistīts ar ko citu – pārāk vieglām vakariņām, agru ēšanas laiku vai medikamentu lietošanu, kas var ietekmēt apetīti. Cilvēkiem, kuri daudz laika pavada vieni, ēdiens var kļūt arī par saskarsmes aizstājēju: silta zupa, auglis vai tēja ar maizes šķēli sniedz mājīgumu, kura tajā brīdī trūkst.

Nav viena noteikuma, ka ēst vakarā vienmēr ir slikti. Problēma rodas tad, kad našķošanās kļūst automātiska, vairs nesniedz gandarījumu un pēc tās paliek smaguma sajūta, slikts miegs vai vainas apziņa. Cilvēks dusmojas ne tikai par papildu cepumu – viņš dusmojas, jo jūtas tā, it kā vakarā vairs nespētu kontrolēt savas izvēles.

Kā mazināt vēlmi kaut ko pakraukšķināt, nesodot sevi

Vispirms ir vērts palūkoties nevis uz vēlo vakaru, bet uz visu dienu. Regulāras, sātīgas brokastis vai vismaz uzturvielām bagāta pirmā ēdienreize, normālas pusdienas un vakariņas ar olbaltumvielu, šķiedrvielu un ogļhidrātu avotiem bieži samazina izmisīgo vēlmi kaut ko uzkost pirms gulētiešanas. Ja vakariņas bija tikai simboliskas, ķermeņa signālu labāk sadzirdēt, nevis izlikties, ka tā nav.

Palīdz arī skaidrs vakara rituāls, kurā ēdiens nav vienīgais nomierināšanās veids. Īsa pastaiga, kamēr vēl ir gaišs, silta duša, tēja, grāmata, dažas minūtes bez tālruņa vai agrāk pieklusināta gaisma mājās var kļūt par signālu ķermenim, ka diena tuvojas beigām. Dažkārt vēlme ēst samazinās jau tikai tāpēc, ka cilvēks beidzot apsēžas un pietiekami atpūšas.

Ja našķi tomēr gribas, nav jāveido aizliegtā augļa efekts. Labāk apzināti izvēlēties nelielu, sātīgu uzkodu un apēst to pie galda, nevis mehāniski pārlūkojot tālruni. Tā ir vieglāk sajust, vai tas bija īsts izsalkums vai īslaicīga vēlme kaut ko izmantot, lai aizpildītu vakara klusumu.

Pēc saulrieta mūs piesaista ne tikai ledusskapja gaisma. Bieži vien tas ir ķermeņa mēģinājums pateikt, ka diena bijusi pārāk gara, pārāk nabadzīga ēdiena ziņā, pārāk trokšņaina vai tajā vienkārši bijis pārāk maz atpūtas. Kad iemācāmies šo signālu sadzirdēt agrāk, vakars vairs nekļūst par ikdienas cīņu ar sevi.