Telefons rokā un vēl daži ieradumi: ikdienas darbības var nemanāmi vājināt atmiņu

Telefons nonāk rokā, tiklīdz acis ir atvērtas: pārbaudīt laiku, ziņas, laikapstākļu lietotni, vēl vienu atgādinājumu. Pēc dažām minūtēm jau ir grūti atcerēties, ko īsti gribējās sameklēt. Šāds brīdis daudziem ir pazīstams – un bieži vien tas tiek norakstīts uz vienkāršu izklaidību.

Atmiņa reti pasliktinās vienas dienas laikā. Biežāk to pamazām noslogo dzīve, kurā vienlaikus jāatbild uz ziņu, jāieklausās sarunā, jāpabeidz darbi, jāatceras iepirkumu saraksts un vakarā vēl „jāatslēdzas“ pie ekrāna. Smadzenes nav sabojājušās, tomēr tām kļūst arvien grūtāk iegūt iespēju mierīgi fiksēt informāciju.

Ne katra aizmāršība nozīmē nopietnus veselības traucējumus. Tomēr, ja vārdi, norunas vai tikko dzirdētais sāk izslīdēt no prāta biežāk, ir vērts palūkoties ne tikai uz vecumu vai darba slodzi, bet arī uz ieradumiem, kas šķiet pavisam nevainīgi.

Kad telefons nevis palīdz atcerēties, bet liek izklaidēties

Telefons pats par sevi atmiņu „neizdzēš“. Problēma sākas tad, kad tas nepārtraukti pārtrauc uzmanību. Paziņojums, īss video, ziņu virsraksts vai automātiska rokas kustība, lai atbloķētu ekrānu, sadala domu mazos gabaliņos. Bet, lai informācija no īstermiņa atmiņas pārietu ilgtermiņa atmiņā, nepieciešami vismaz daži mierīgi mirkļi un koncentrēšanās.

Cilvēks var izlasīt e-pastu, sarunas laikā pamāt ar galvu vai noklausīties ārsta ieteikumu, bet, ja tajā pašā laikā domās jau atrodas citā logā, vēlāk šķiet, ka informācijas nemaz nav bijis. Tā nav slinkuma vai slikta rakstura pazīme. Smadzenes vienkārši nespēj vienlīdz kvalitatīvi apstrādāt vairākus uzmanību prasošus uzdevumus vienlaikus – tās ātri pārslēdzas un katru reizi zaudē daļu uzmanības.

Īpaši nogurdinošs ir ieradums turēt telefonu blakus darba laikā, ēdot vai sarunājoties ar tuviniekiem. Pat nepaņemot to rokās, vien doma, ka jebkurā brīdī kāds var uzrakstīt, atstāj smadzenes gaidīšanas režīmā. Dažkārt daudz vairāk dod nevis vēl viena atmiņas trenēšanas lietotne, bet pusstunda bez ekrāna, kad vienlaikus tiek darīta viena lieta.

Vakars, kas sākas ar „vēl piecām minūtēm“

Bieža aina mājās: visi darbi pabeigti, drēbes rītdienai sagatavotas, ķermenis noguris, tomēr miegs joprojām tiek atlikts. Telefons gultā sola īsu atpūtu – vienu recepti, vienu video, vēl dažas ziņas. Tikai pēc stundas cilvēks saprot, ka acis jau veras ciet, bet galvā riņķo sveša informācija.

Miegs atmiņai nav tukšs laiks. Atpūtas laikā smadzenes apstrādā dienas laikā savākto informāciju, tāpēc pēc sliktas nakts ir grūtāk ne tikai koncentrēties, bet arī atcerēties to, ko vakar mācījāmies vai pārrunājām. Viena īsa nakts ne vienmēr radīs lielas problēmas, tomēr ilgstošs miega trūkums ar laiku kļūst par ikdienas fonu, pie kura cilvēks pierod.

Dažādi cilvēki to izjūt atšķirīgi. Vecākiem miegu bieži izjauc bērni un agri rīti, maiņu darbinieki ne vienmēr var ievērot ierasto režīmu, bet senioriem miegs veselības vai medikamentu dēļ var kļūt trauslāks. Tomēr ekrāns pirms gulētiešanas ir viena no retajām lietām, ko daudzi var vismaz daļēji mainīt: atstāt telefonu tālāk no gultas, izvēlēties modinātājam citu vietu, bet pēdējās vakara minūtes veltīt klusumam vai grāmatai.

Telefons rokā un vēl daži ieradumi: ikdienas darbības var nemanāmi vājināt atmiņuAttēls: Unsplash / kuaileqie RE

Atmiņa nogurst ne tikai no informācijas

Neliela fiziskā aktivitāte, neregulāras ēdienreizes, pārāk maz ūdens un pastāvīga steiga var šķist atsevišķi sīkumi. Tomēr tie bieži veido vienotu pašsajūtu: galva ir smaga, enerģijas nav, bet domas ir grūti noturēt līdz galam. Kad organisms ir noguris, arī atmiņai paliek mazāk resursu.

Darba dienā tas ir īpaši pamanāms. Cilvēks vairākas stundas sēž pie ekrāna, pusdienas apēd steigā vai vispār izlaiž, kafiju izvēlas ūdens vietā un vakarā brīnās, kāpēc neatceras, ko no rīta apsolīja izdarīt. Dažkārt iemesls slēpjas nevis spējā atcerēties, bet tajā, ka informācija tika uztverta pārgurumā un bez patiesas uzmanības.

Šeit svarīga ir arī otra puse: ne visi var viegli mainīt darba ritmu vai uzreiz sākt sportot. Arī darba devēji veicina šo problēmu, ja pastāvīgu sasniedzamību pasniedz kā normu, bet pārtraukumus – kā laika izšķiešanu. Tomēr īsa pastaiga, atkāpšanās no galda, regulāras ēdienreizes un glāze ūdens nav greznība – tie ir vienkārši veidi, kā neļaut nogurumam pārvaldīt visu dienu.

Kad aizmāršība jau lūdz nevis vēl vienu atgādinājumu

Kalendāra atgādinājumi un piezīmes var atvieglot dzīvi, taču tiem nevajadzētu kļūt par vienīgo veidu, kā kontrolēt ikdienu. Ja aizmāršība ir būtiski mainījusies, sāk traucēt darbam, drošībai, ierastām sadzīves darbībām vai rada satraukumu tuviniekiem, ar ieradumu korekciju vien var nepietikt. Šādā gadījumā ir vērts konsultēties ar ģimenes ārstu, īpaši, ja vienlaikus parādās izteikts nogurums, nomākts garastāvoklis, miega problēmas vai citas pašsajūtas izmaiņas.

Ikdienas rutīnā var sākt ar pavisam maziem soļiem. Svarīgu informāciju ir vērts pierakstīt uzreiz, sarunas laikā nolikt telefonu ar ekrānu uz leju vai citā telpā, bet vakarā noteikt skaidru robežu, kad ekrāni tiek izslēgti. Ne mazāk noderīgi ir apzināti darīt vienu darbu vienlaikus: ēdot neatbildēt uz e-pastiem, bet sarunājoties nemēģināt vienlaikus lasīt ziņas.

Atmiņa nav tikai tests, ko var „nokārtot“ vai „nenokārtot“. Tā ir atkarīga no tā, kā dzīvojam visas dienas garumā – vai atstājam sev telpu sadzirdēt, saprast un iegaumēt. Telefonu var turēt rokā, taču nav vērts ļaut tam visu laiku turēt mūsu uzmanību.

Visbiežāk cilvēks neaizmirst tāpēc, ka ar viņu kaut kas neatgriezeniski nebūtu kārtībā. Viņš aizmirst tāpēc, ka viņa dienā ir pārāk maz klusuma, miega un nepārtrauktas uzmanības. Dažkārt pirmais solis labākas atmiņas virzienā sākas pavisam vienkārši – ar telefonu, kas atstāts nevis uz spilvena, bet citā telpā.

Novērtējiet šo rakstu:

 

 

 

 

 

Kraunami duomenys...

Paldies par jūsu vērtējumu!