Jauni iepakojuma noteikumi Eiropā. Uzņēmumi vairs nezina, kā pielāgoties 27 atšķirīgām prasībām

Eiropa gatavojas vienai no lielākajām iepakojuma sistēmas pārmaiņām pēdējos gados. Mērķis no pirmā acu uzmetiena izklausās vienkāršs un daudziem patērētājiem pat pievilcīgs: mazāk liekās plastmasas, mazāk tukšu k cajas, vairāk pārstrādātu izejvielu un vairāk iepakojuma, kas pēc vienas izmantošanas reizes nenonāktu uzreiz atkritumos. Tomēr aiz skaistās idejas slēpjas ļoti praktisks jautājums: kam tas viss būs jāīsteno, cik tas maksās un vai uzņēmumi nesaskarsies ar vēl lielāku birokrātiju?

Par to Žinių radijo raidījumā „Sumanaus verslo sprendimai“ diskutējušie Eiropas Parlamenta deputāts Virginijus Sinkevičius un Lietuvas Rūpnieku konfederācijas prezidents Vidmantas Janulevičius ir vienisprātis par būtiskāko: iepakojuma sistēmai ir jāmainās. Taču viņi arī brīdina, ka reforma darbosies tikai tad, ja noteikumi būs skaidri, pēc iespējas vienādi visā Eiropas Savienībā, bet pārstrāde kļūs ekonomiski pievilcīga, nevis tikai skaisti skanoša prasība uz papīra.

Mazāk lieko kastu un plastmasas

Jaunais iepakojuma regulējums maina ne tikai to, kā iepakojums būs jāizmet. Tas aptver visu tā ceļu: no materiālu izvēles līdz ražošanai, savākšanai, šķirošanai un pārstrādei. Citiem vārdiem sakot, iepakojums būs jāizdomā jau pirms tā nonākšanas veikala plauktā vai patērētāja mājās.

V. Sinkevičius uzsver, ka galvenais virziens ir ļoti skaidrs – pirmām kārtām iepakojums jāizmanto pēc iespējas mazāk. Ne tik daudz, cik ērti mārketingam vai skaistāk izskatās plauktā, bet tik, cik patiešām nepieciešams produkta aizsardzībai, transportēšanai un nogādāšanai patērētājam. Pēc tam šis iepakojums ir maksimāli jāsavāc un jāpārstrādā.

„Mērķis ir nodrošināt, lai pirmām kārtām iepakojums tiktu izmantots pēc iespējas mazāk, tikai tik, cik tas patiešām nepieciešams, bet vēlāk tas tiktu maksimāli savākts un pārstrādāts. Eiropas Savienība saskaras ar lielu resursu nepieciešamību, tāpēc ideālais scenārijs ir savākt pēc iespējas vairāk iepakojuma, efektīvi to pārstrādāt un izmantot tā materiālus vēlreiz,“ saka V. Sinkevičius.

Patērētājiem tas nākotnē var nozīmēt mazāk absurdu situāciju, kad mazs priekšmets tiek piegādāts vairākas reizes lielākā kastē, kas piebāzta ar plastmasas vai papīra pildījumu. Taču uzņēmumiem tas nozīmē pārskatīt gan iepakojuma dizainu, gan piegādes ķēdes, gan dokumentāciju.

Lielākās bailes – nevis pati reforma, bet birokrātija

Vides aizsardzības mērķi izklausās loģiski, taču uzņēmumiem bažas rada ne tik daudz pats virziens, cik tā īstenošana. Lielākais jautājums – vai Eiropa patiešām izveidos vienu skaidru sistēmu, vai arī galu galā uzņēmumiem būs jāstrādā ar 27 atšķirīgiem modeļiem.

Ja katra ES dalībvalsts saglabās savas reģistrācijas, deklarēšanas, pārskatu sniegšanas un kontroles formas, kopējais Eiropas mērķis var pārvērsties par milzīgām administratīvām galvassāpēm. Vienā valstī būs nepieciešama viena veidlapa, citā – cits formāts, trešajā – papildu kategorija, ceturtajā – cits termiņš. Lielam uzņēmumam tas nozīmē papildu sistēmas un cilvēkus, mazākam – reālu risku vienkārši vairs nepaspēt ar visu tikt galā.

„Mums ir ļoti labi mērķi, kurus apēd birokrātija. Viena gada pārskata iesniegšana uzņēmumam jau ir izaicinājums, bet iesniegt tos atsevišķi katrai valstij pēc atšķirīgām veidlapām un darīt to vēl reizi ceturksnī – tā ir nesamērīga nasta,“ apgalvo V. Sinkevičius.

Viņaprāt, Eiropas regulējumam būtu jādarbojas pretēji – nevis jāapgrūtina, bet jāatvieglo darbība. Ja uzņēmums izmanto iepakojumu, kas atbilst kopīgajām ES prasībām, tam vajadzētu būt iespējai izmantot šo pašu iepakojumu visā kopējā tirgū, nevis katrā valstī visu saskaņot no jauna.

Uzņēmumi gatavojas, taču trūkst skaidru atbilžu

Lietuvas Rūpnieku konfederācijas prezidents Vidmantas Janulevičius saka, ka pats mērķis uzņēmumiem nav svešs. Rūpniecība saprot, ka resursi jāizmanto efektīvāk, bet pārstrāde nākotnē kļūs arvien svarīgāka. Tomēr praksē uzņēmumiem nepieciešams ne tikai virziens, bet arī ļoti konkrētas vadlīnijas.

„Pats mērķis nav apšaubāms – mums ir jāpārstrādā pēc iespējas vairāk un jātaupa izejvielas. Taču trūkst savlaicīgi iesniegtu praktisku vadlīniju un skaidrojumu. Tāpat rodas jautājumi par laboratorijām, kas varētu novērtēt iepakojumu, tā sastāvu un piešķirt to vienai vai citai kategorijai,“ saka V. Janulevičius.

Šī ir ļoti svarīga detaļa. Uzņēmums var vēlēties mainīt iepakojumu, taču tam jāzina, kādai kategorijai tas tiks piešķirts, kādi dokumenti būs nepieciešami, kas veiks novērtējumu un cik daudz laika tas prasīs. Ja noteikumi parādīsies ātrāk nekā praktiskie skaidrojumi, daļa uzņēmumu vienkārši paliks neziņā.

Asociācijas „Gamtos ateitis“ ilgtspējas kultūras un komunikācijas vadītāja Kotryna Žukauskaitė-Šiaučiulė arī uzsver, ka prasībām jābūt ne tikai vērienīgām, bet arī īstenojamām. Viņasprāt, pārmaiņas sākas nevis tad, kad parādās jauns aizliegums vai pienākums, bet tad, kad ražotājs un importētājs patiešām saprot, kas jādara: kādu iepakojumu izvēlēties, kā to deklarēt, kā parūpēties par tā atkritumu apsaimniekošanu.

„Ražotājiem un importētājiem ir svarīgi saprast, kā konsekventi pāriet uz pārmaiņām – no iepakojuma izvēles līdz pienācīgai tā atkritumu apsaimniekošanai. Jo skaidrāka un konkrētāka ir prasību sistēma, jo precīzāk par pārmaiņām informē atbildīgās iestādes, jo vienmērīgāk un ātrāk uzņēmumi var tām pielāgoties,“ saka K. Žukauskaitė-Šiaučiulė.

Viņa arī vērš uzmanību uz pārejas periodiem. Uzņēmumiem var nākties mainīt ne tikai dokumentus, bet arī ražošanas, loģistikas vai piegādes procesus. Šādām pārmaiņām ir nepieciešams laiks.

Preču iepakojumsAttēls: OpenAI

Pārstrādei ir jāatmaksājas, citādi sistēma iestrēgs

Vēl viens būtisks jautājums ir ekonomika. Prasība izmantot vairāk pārstrādātu izejvielu izklausās labi, taču tā nedarbosies, ja pārstrādātais materiāls uzņēmumiem būs dārgāks, grūtāk pieejams vai zemākas kvalitātes nekā jauna izejviela.

V. Janulevičius saka, ka pareizi funkcionējoša sistēma varētu būt izdevīga arī pašiem uzņēmumiem. Ja vairāk iepakojuma tiktu savākts un pārstrādāts uz vietas, Eiropai samazinātos nepieciešamība importēt jaunas izejvielas. Tos pašus materiālus varētu izmantot vairākas reizes, un tas ilgtermiņā ļautu mazināt atkarību no ārējiem piegādātājiem.

„Pareizi izvirzītas prioritātes var sniegt finansiālu labumu, jo vairāk materiālu paliktu šeit un tos nevajadzētu ievest no citurienes. Tomēr pārstrādātai izejvielai ir jābūt ekonomiski pievilcīgai. Ja jaunu plastmasu ievest ir lētāk nekā izmantot pārstrādātu, rodas jautājums, kā šāda sistēma darbosies,“ saka V. Janulevičius.

V. Sinkevičius ieņem līdzīgu nostāju: uzņēmumi mainīsies ātrāk tad, kad redzēs ne tikai pienākumu, bet arī ieguvumu. Ja mazāks iepakojuma daudzums, tā savākšana un pārstrādātu materiālu izmantošana palīdzēs samazināt izmaksas vai radīt konkurences priekšrocības, pārmaiņas notiks daudz dabiskāk.

„Uzņēmējdarbība nav hobijs – tās mērķis ir nopelnīt. Ja uzņēmumi redzēs, ka tiem ir izdevīgi samazināt izmantotā iepakojuma daudzumu, to savākt un kvalitatīvus materiālus izmantot vēlreiz, izvēles būs daudz vienkāršākas,“ apgalvo V. Sinkevičius.

Importētajam iepakojumam jāspēlē pēc tiem pašiem noteikumiem

Uzņēmumus satrauc arī konkurence ar trešajām valstīm. Ja Eiropas ražotājiem būs jāiegulda pārstrādājamībā, sertifikācijā, laboratoriskajos pētījumos un dokumentācijā, tādas pašas prasības jāpiemēro arī produkcijai, kas ES nonāk no citurienes.

Pretējā gadījumā radīsies nevienlīdzīgi konkurences apstākļi: vietējie uzņēmumi ievēros stingrus noteikumus, bet lētāka importētā produkcija varēs nonākt tirgū ar iepakojumu, kura kontrole ir vājāka. Šāda sistēma ne tikai kaitētu uzņēmumiem, bet arī nesasniegtu vides aizsardzības mērķus.

„Kritiski svarīgi ir nodrošināt, lai no trešajām valstīm ievestais iepakojums atbilstu tām pašām prasībām. Tam nepieciešama funkcionējoša muitas sistēma un laboratorijas. Pretējā gadījumā mums būs regulējums, ko vienuviet ievēro, bet citviet ne, un tas nesasniegs reālos mērķus,“ uzsver V. Sinkevičius.

V. Janulevičius piebilst, ka pārejas periodā var būt nepieciešami arī finansiāli stimuli. Tie palīdzētu gan uzņēmumiem, gan iedzīvotājiem ātrāk pielāgoties jaunajiem paradumiem. Laika gaitā jaunā sistēma varētu kļūt par ierastu, taču sākumā pārmaiņas vienmēr maksā.

Vai pircējiem būs jāmaksā vairāk?

Lai gan diskusija galvenokārt ir par uzņēmumiem, pārmaiņas izjutīs arī patērētāji. Ja iepakojuma izstrāde, testēšana, sertifikācija un pārstrādātu izejvielu izmantošana palielinās uzņēmumu izmaksas, daļa no tām var tikt iekļauta produkta galīgajā cenā. No otras puses, ja sistēma darbosies efektīvi, mazāks iepakojuma daudzums un atkārtota izejvielu izmantošana ilgtermiņā var palīdzēt samazināt izmaksas.

Daudz kas būs atkarīgs no tā, vai jaunā sistēma būs skaidra un vienāda. Ja uzņēmumiem būs jāpielāgojas atšķirīgiem noteikumiem katrā valstī, izmaksas pieaugs. Ja tiks izveidota vienkāršāka kopīga ES kārtība, pārmaiņas var kļūt ne tikai par vides aizsardzības, bet arī par ekonomisku ieguvumu.

Pircējam tas var nozīmēt citādu iepakojumu veikalu plauktos: mazāk tukšas vietas kastēs, vairāk pārstrādātas plastmasas, skaidrāku marķējumu, vairāk atkārtoti izmantojamu risinājumu. Taču, lai patērētājs to visu pieņemtu, sistēmai jābūt ērtai. Ja šķirošana vai iepakojuma atgriešana kļūs sarežģīta, labie mērķi var sadurties ar cilvēku ikdienas nogurumu.

Reforma var kļūt par izrāvienu vai vēl vienu nastu

Iepakojuma sistēmas pārmaiņas būs atkarīgas ne tikai no vērienīgiem mērķiem. Tās noteiks prakse: vai noteikumi būs skaidri, vai iestādes savlaicīgi sniegs vadlīnijas, vai laboratorijas paspēs veikt novērtējumus, vai uzņēmumiem tiks doti reālistiski termiņi, vai importētajai produkcijai tiks piemērotas tādas pašas prasības.

Ja šie nosacījumi tiks izpildīti, Eiropa var panākt reālas pārmaiņas: mazāk lieka iepakojuma, vairāk pārstrādātu materiālu, mazāku atkarību no jaunu izejvielu importa un efektīvāku pieejamo resursu izmantošanu. Uzņēmumiem tas varētu nozīmēt ne tikai pienākumus, bet arī iespēju samazināt izmaksas un radīt ilgtspējīgākus produktus.

Tomēr, ja katra ES dalībvalsts izveidos savu atsevišķu kārtību, reforma var pārvērsties par to, no kā uzņēmumi visvairāk baidās – 27 atšķirīgām sistēmām, atšķirīgiem pārskatiem, atšķirīgām veidlapām un atšķirīgiem skaidrojumiem. Tad laba ideja riskētu noslīkt birokrātijā, bet reālā ietekme uz vidi būtu daudz mazāka, nekā cerēts.

Novērtējiet šo rakstu:

 

 

 

 

 

Kraunami duomenys...

Paldies par jūsu vērtējumu!