Seima deputātu atalgojums un viņu skaits sabiedrībā joprojām izraisa diskusijas. Daudzi ir neapmierināti

Pie pusdienu galda vai kafijas pauzē šī tēma bieži sākas ar vienu frāzi: „Cik viņu tur vispār ir un cik tas mums izmaksā?“ Pēc tam saruna ātri novirzās no konkrētiem skaitļiem pie sajūtas, ka parastam cilvēkam katrs eiro ir jānopelna, bet politiķa atalgojums it kā dzīvo pēc citiem noteikumiem. Īpaši tad, kad veikalā atkal jāskaita, vai grozā likt vēl vienu preci, bet rēķini par mājokli neizskatās tādi, kas grasītos samazināties.

Seima deputātu atalgojums un viņu skaits sabiedrībā jau sen vairs nav tikai sauss politisks temats. Tas ir jautājums par uzticēšanos: vai cilvēki redz, par ko maksā, vai jūt, ka viņu ievēlētie pārstāvji strādā, un vai lēmumus pieņemošā sistēma ir pietiekami tuva ikdienas dzīvei. Daudziem neapmierinātību rada ne tikai pati algas pozīcija, bet arī ļoti cilvēcīgs salīdzinājums ar savu algu, darba slodzi un atbildību.

Dusmas izraisa ne tikai summa bankas kontā

Cilvēks, kurš strādā maiņās, audzina bērnus vai katru mēnesi atliek automašīnas remontu, uz politiķu atalgojumu raugās caur savu pieredzi. Viņam ir grūti mierīgi pieņemt lielākus ienākumus, kad publiskajā telpā vienlaikus dzirdams par neizpildītiem solījumiem, asiem strīdiem zālē vai lēmumiem, kuru ietekme ģimenes budžetā kļūst jūtama ātrāk nekā politiskajās runās. Kaitināt var pats skaitlis, taču vēl vairāk kaitina iespaids, ka par šo skaitli ne vienmēr tiek saņemts skaidrs rezultāts.

Te slēpjas svarīga atšķirība. Cilvēki reti dusmojas tikai tāpēc, ka kāds cits pelna vairāk. Daudz spēcīgāku neapmierinātību rada sajūta, ka atalgojums un atbildība neatbilst viens otram, bet kļūdām vai bezdarbībai nav skaidru seku. Ja darbā par kavēšanos, brāķi vai neizpildītu uzdevumu nākas skaidroties vadītājam, arī no politiķiem tiek gaidīts ne mazāk.

To papildina arī atklātības jautājums. Seima darbs daudziem šķiet tāls: sēdes, komitejas, tiesību aktu projekti un procedūras ne vienmēr ir saprotami cilvēkam, kurš pēc darba vienkārši vēlas atgriezties mājās. Ja nav redzams, kas konkrēti izdarīts, atalgojuma tēma kļūst par vienkāršāko un skaidrāko simbolu, caur kuru tiek izpausta plašāka vilšanās varā.

Cik Seima deputātu vajag, ja katrs lēmums skar visus

Diskusija par Seima deputātu skaitu parasti izskan vēl vienkāršāk: vai viņu nav par daudz? No malas var šķist, ka mazāks politiķu skaits nozīmētu mazākus izdevumus un mazāk strīdu. Tomēr parlaments lemj par ļoti atšķirīgiem jautājumiem – no nodokļiem un sociālās aizsardzības līdz aizsardzībai, izglītībai, reģioniem un likumdošanai, kas bieži vien ir daudz sarežģītāka, nekā izskatās no viena vēstījuma sociālajos tīklos.

Mazāks sastāvs ne vienmēr automātiski nozīmē labāku darbu. Jo mazāk ievēlēto pārstāvju, jo lielāks slogs gulstas uz katru no viņiem, bet mazākām kopienām vai atšķirīgiem politiskajiem uzskatiem var būt grūtāk atrast savu balsi. No otras puses, cilvēku jautājums joprojām ir pamatots: vai pašreizējā sistēma darbojas tā, lai vēlētāji justos sadzirdēti un viņu pārstāvji būtu pietiekami pamanāmi un sasniedzami?

Šajā vietā svarīgākais nav saskaitīt krēslus zālē tā, it kā tie būtu biroja darbinieku galdi. Jājautā, vai katram mandātam ir skaidrs saturs: darbs ar vēlētājiem, dalība lēmumu pieņemšanā, sagatavošanās likumu izstrādei un atbildība par balsojumiem. Cilvēkam abstrakts parlamentāriešu skaits rūpēs mazāk, ja viņš redzēs, ka viņa vēlēšanu apgabala problēmas netiek atstātas putēt atvilktnē līdz nākamajām vēlēšanām.

Seima deputātu atalgojums un viņu skaits sabiedrībā joprojām izraisa diskusijas. Daudzi ir neapmierinātiAttēls: Unsplash / Hansjörg Keller

Politiķa darbs nav vienkāršs, taču tas neatbrīvo no pienākuma atskaitīties

Godīguma labad jāteic, ka Seima deputāta darbu nevar vērtēt tikai pēc redzamības televīzijas ekrānā. Daļa darba notiek, sagatavojot dokumentus, tiekoties ar iedzīvotājiem, izskatot priekšlikumus, strādājot komitejās un meklējot kompromisus, kas reti kad iepriecina visas puses. Politiķis arī pieņem lēmumus, par kuriem tiek publiski kritizēts, dažkārt neatkarīgi no tā, kādu izvēli viņš izdara.

Tomēr tieši tāpēc lielākam atalgojumam sabiedrībā jābūt saistītam ar lielāku caurskatāmību. Vēlētājam jāspēj bez grūtībām saprast, ko viņa ievēlētais pārstāvis dara, kādus lēmumus atbalsta un kā skaidro savu nostāju. Ar formālu dalību sēdēs vien nepietiek, ja cilvēks savu pārstāvi atceras tikai no priekšvēlēšanu reklāmas vai vēl viena skaļaina konflikta.

No darbinieku un pašu Seima deputātu viedokļa arī nepārtrauktā publiskā runāšana par atalgojumu var šķist kā vienkāršošana. Tomēr sabiedrībai ir tiesības šo jautājumu uzdot, jo runa ir par publisku naudu un publisku mandātu. Nobriedusi atbilde uz kritiku nav apvainojums vai mēģinājums nosaukt vēlētājus par nezinošiem – tā ir skaidra izskaidrošana, kāda atbildība gulstas uz šo amatu un kādu rezultātu cilvēki par to saņem.

Uzticēšanās sākas ar skaidrību, nevis ar vēl vienu strīdu

Cilvēks, kuram rūp šī tēma, var sākt nevis ar dusmīgu komentēšanu, bet ar savu pārstāvju darba vērošanu: interesēties par viņu balsojumiem, publiskajiem izteikumiem un saziņu ar vēlēšanu apgabala iedzīvotājiem. Tā nav pati romantiskākā pilsoniskās līdzdalības puse – tā vairāk atgādina rēķina pārbaudi pēc remonta. Taču publiskie pienākumi ir jāpārbauda, jo citādi neapmierinātība paliek tikai skaļa, bet neauglīga saruna virtuvē.

Savukārt politiķiem nepietiek atkārtot, ka cilvēki viņu darbu neredz. Ja neredz, tas nozīmē, ka jārunā vienkāršāk, biežāk jāizskaidro lēmumi un nav jāizvairās no neērtiem jautājumiem. Senioram, ģimenei ar bērniem vai mazākas pilsētas iedzīvotājam svarīgs nav sarežģīts procesuāls skaidrojums, bet saprotama atbilde par to, kā lēmums ietekmēs viņa ikdienu.

Jautājums par Seima deputātu atalgojumu un viņu skaitu tik drīz nepazudīs, jo tas skar visjutīgāko vietu – cilvēku ticību, ka vara strādā nevis sev. Diskusija kļūst veselīgāka tad, kad tā nav tikai par skaudību vai tikai par politiķu aizstāvēšanu. Galu galā sabiedrība vēlas nevis lētāko parlamentu, bet tādu, kuram nebūtu pastāvīgi jāatgādina, kāpēc tas tika ievēlēts.