Preces bez maisiņiem liekam tieši groziņos, bet vai kāds ir redzējis, cik tie mēdz būt netīri? Kauns lielveikaliem

Uz veikalu bieži iegriežos pavisam vienkārši – nevis nedēļas iepirkumiem, bet dažām lietām. Pienam, maizei, dažiem augļiem, tomātiem, varbūt vēl kādam jogurtam vai gaļai vakariņām. Šādā gadījumā ratiņus ņemt negribas, tāpēc roka automātiski sniedzas pēc plastmasas iepirkumu groziņa.

Un tieši te sākas šis sīkums, kas pirmajā brīdī varbūt šķiet smieklīgs, bet patiesībā kaitina arvien vairāk. Paņem groziņu, paskaties uz tā apakšu, un tur – grants drumslas, sīpolu mizas, kaut kāda zeme, salātu atliekas, čeka gabaliņi. Dažreiz pat ir pielipis traips, ko labāk nemēģināt saprast.

Tad paņem otru. Arī tas ir netīrs. Trešais izskatās mazliet labāk, bet tik un tā tāds, ka negribas tajā bez kāda maisiņa likt ābolus, bulciņas vai tomātus.

Un tad nodomā: pagaidi, mēs taču visi it kā cenšamies dzīvot kārtīgāk, samazināt plastmasas maisiņu daudzumu, neņemt tos tur, kur tie nav vajadzīgi. Bet, ja es preces lieku tieši veikala groziņā, kāpēc tas groziņš dažreiz izskatās tā, it kā tajā tikko būtu pārnesti kartupeļi no dārza?

Paņem groziņu un vispirms pārbaudi tā apakšu

Man tas jau ir kļuvis gandrīz par ieradumu. Nevis likt iekšā preces, bet vispirms pārbaudīt, vai groziņš kaut cik izskatās pieklājīgs. Un es nerunāju par vienu konkrētu veikalu. Tā ir gadījies gan „Iki”, gan „Maxima”, gan „Lidl”. Vienu dienu viss ir normāli, bet nākamajā dienā pie ieejas stāvi un izvēlies nevis ērtāko groziņu, bet to, kurš ir vismazāk netīrs.

Protams, es saprotu, ka pircēju ir daudz. Viens liek iekšā sīpolus, otrs kartupeļus, trešais ieliek netīru atkārtoti lietojamu maisu, ceturtais noliek groziņu uz grīdas vai pat ārā pie automašīnas. Arī cilvēki ne vienmēr uzvedas kārtīgi. Bet groziņi taču nav dekorācija. Tie ir paredzēti pārtikai.

Ja groziņā lieku iepakotu pienu vai veļas mazgāšanas līdzekli, tad vēl nekas. Bet, ja ņemu ābolus, banānus, gurķus, papriku vai bulciņas, tad sajūta ir pavisam cita. Es negribu, lai pārtika gulētu uz grants, sīpolu mizām vai kaut kādām nesaprotamām drumslām.

Un visdīvainākais ir tas, ka blakus bieži viss izskatās kārtīgi: plaukti ir sakārtoti, reklāmas ir skaistas, akciju plakāti spīd, pašapkalpošanās kases darbojas, darbinieki skraida. Bet groziņi, ko cilvēks paņem vispirms, dažreiz izskatās aizmirsti.

Bez maisiņa ir labāk dabai, bet vai labāk pircējam?

Es noteikti neesmu pret mazāku plastmasas daudzumu. Tieši otrādi – pats bieži neņemu mazos maisiņus, ja tie nav vajadzīgi. Banāniem tas tiešām nav vajadzīgs. Arī vienam gurķim ne. Dažiem āboliem dažkārt var iztikt bez maisiņa. Šķiet, tas ir sīkums, bet gada laikā šo plastmasas maisiņu sakrājas kalniem.

Bet tad izveidojas dīvaina situācija. Cilvēks cenšas rīkoties kārtīgāk, neņemt lieko plastmasu, bet veikalā viņam preces jāliek groziņā, kura tīrība rada jautājumus.

Jā, mājās augļus un dārzeņus mēs nomazgājam. Bet vai tiešām ir normāli, ka pirms ēdiena aiznešanas uz mājām man vēl prātā jāsamierinās ar to, ka tas ir gulējis uz nezināmiem netīrumiem? Īpaši, ja runājam par produktiem, kurus cilvēki dažkārt ēd, vienkārši noskalojot vai pat nemazgājot, piemēram, banānus, kurus pēc tam mizojam ar rokām, vai bulciņas, kas dažreiz ir papīra maisiņā, bet tik un tā saskaras ar groziņu.

Un te man rodas vienkāršs jautājums: ja mēs arvien vairāk runājam par mazāku iepakojumu daudzumu, mazāk plastmasas un atbildīgākiem iepirkšanās paradumiem, varbūt tad vairāk uzmanības vajadzētu pievērst tam, kur cilvēks šīs preces liek?

Jo tagad dažreiz šķiet šādi: maisiņu neņem, bet par groziņa apakšu pārāk neinteresējies.

Netīrs groziņšAttēls: OpenAI

Varbūt problēma nav tikai veikalos, bet arī mūsos?

Godīguma labad jāpasaka arī otra puse. Groziņi paši no sevis netīri nekļūst. Tādus tos atstāj cilvēki. Kāds ieliek ar zemi aplipušus kartupeļus, kāds izbārsta sīpolu mizas, kāds atstāj čeku, kāds ieliek sūcošu iepakojumu un mierīgi aiziet.

Dažreiz redzu, kā pircēji nomet groziņu, kur pagadās – pie kases, pie izejas, blakus atkritumu tvertnei, uz grīdas. Pēc tam to paņem cits cilvēks, un viņam jau jāsaskaras ar svešu nekārtību.

Bet veikals tomēr ir tā vieta, kurai vajadzētu šo procesu kontrolēt. Ja groziņi tiek izmantoti simtiem reižu dienā, tie ir regulāri jāpārbauda. Varbūt ne pēc katra pircēja, tas būtu nereāli, bet vismaz tā, lai pie ieejas nestāvētu vesela kaudze acīmredzami netīru groziņu.

Neviens taču negaida brīnumu. Nav nepieciešams, lai katrs groziņš spīdētu kā jauns. Bet elementārai tīrībai vajadzētu būt pašsaprotamai. Ja apakšā mētājas zeme, pārtikas atliekas un atkritumi, tas vairs nav „normālas lietošanas nospiedums”, bet gan vienkārši nekārtība.

Vai nāksies nēsāt līdzi savu grozu?

Pēc dažiem šādiem iepirkumiem arvien biežāk pieķeru sevi pie domas, ka varbūt tiešām vienkāršāk būtu turēt savu iepirkumu grozu vai auduma maisu. Ne modes dēļ, ne skaistas idejas vārdā, bet vienkārši tāpēc, ka zini, kur tas ir bijis un kad pats to esi izpurinājis vai izmazgājis.

Bet tad rodas cits jautājums: vai tam būtu jābūt pircēja rūpei? Ja eju uz lielveikalu, es dabiski ceru, ka tur esošie groziņi būs piemēroti pārtikas ievietošanai. Ne ideāli, ne jauni, bet vismaz tik tīri, lai pirms iepirkšanās nebūtu jāveic neliela pārbaude.

Varbūt kādam tas šķiet sīkums. Bet man šādi sīkumi daudz ko pasaka par attieksmi pret pircēju. Jo cilvēks veikalā redz ne tikai cenas, akcijas un plauktus. Viņš redz arī to, vai par vienkāršām lietām ir padomāts līdz galam.

Es varu neņemt plastmasas maisiņu. Varu atnest savu maisu. Varu nopirkt atkārtoti lietojamu grozu un visu salikt tajā. Bet tik un tā gribas, lai veikala groziņš nebūtu tāds, uz kuru skatoties vispirms nodomā nevis par vakariņām, bet par to, cik cilvēku un kādu produktu tajā jau ir bijis pirms tevis.

Jo tad, kad mēs pārtiku liekam tieši groziņā, tīrība vairs nav sīkums. Tas kļūst par ļoti vienkāršu jautājumu: vai pircējam vajadzētu justies normāli, liekot preces tajā, ko pats veikals viņam noliek pie ieejas?