Kristīna aizdeva draudzenei visus savus ietaupījumus – pēc dažiem mēnešiem saprata, ka zaudējusi daudz vairāk nekā naudu

Kristīnai ir 33 gadi. Ar Gabrieli viņas draudzējās jau kopš studiju laikiem – kopā piedzīvoja pirmās darba gaitas, neveiksmīgas attiecības, pārcelšanos, dzimšanas dienas un tos periodus, kad šķita – apkārtējiem negribas stāstīt neko, tikai vienai otrai. Kristīna bija pārliecināta, ka viņu draudzība ir no tām, kas saglabājas visu mūžu. Tāpēc, kad Gabriele kādu vakaru piezvanīja raudādama un teica, ka nonākusi nopietnās finansiālās grūtībās, Kristīna ilgi nedomāja.

Gabriele paskaidroja, ka negaidītu parādu un neveiksmīga lēmuma darbā dēļ viņai steidzami vajadzīga nauda. Ja dažu dienu laikā nesamaksās, viņa var zaudēt īrēto mājokli un palikt ar vēl lielākām saistībām. Tajā laikā Kristīna krāja nākamajai dzīvokļa pirmajai iemaksai – tas bija vairāku gadu krāšanas rezultāts un visi viņas ietaupījumi.

Viņa pārskaitīja gandrīz visu. Gabriele apsolīja naudu atdot trīs mēnešu laikā.

Pēc pusgada Kristīna saprata, ka nauda bija tikai neliela daļa no tā, ko viņa zaudēja.

Sākumā viņa nemaz nešaubījās

Kad draudzene lūdza palīdzību, Kristīna pat neiedomājās par līgumu vai rakstisku vienošanos. Viņai tas šķita gandrīz aizvainojoši. Galu galā viņas pazina viena otru vairāk nekā desmit gadus. Gabriele bija cilvēks, kuram Kristīna bija stāstījusi par savu ģimeni, attiecībām, bailēm un plāniem.

„Es tev atdošu līdz pēdējam eiro,” apsolīja Gabriele.

Pirmajā mēnesī viņas sazinājās kā vienmēr. Gabriele vairākas reizes pateicās un teica, ka situācija uzlabojas. Otrajā mēnesī viņa sāka retāk atbildēt uz ziņām. Trešajā – pati vairs neuzsāka sarunas par naudu.

Kristīna sākumā negribēja izdarīt spiedienu. Viņai šķita, ka draudzenei tāpat ir grūti.

Tikai tad, kad bija pagājis norunātais termiņš, viņa uzrakstīja tieši un pajautāja, kad varētu cerēt saņemt vismaz daļu naudas.

Gabriele atbildēja pēc divām dienām: „Vēl mazliet pagaidi. Šobrīd es tiešām nevaru.”

Kristīna gaidīja.

Dīvaini kļuva tad, kad sociālajos tīklos parādījās fotogrāfijas

Pēc dažām nedēļām Kristīna ieraudzīja Gabrielas fotogrāfijas no nedēļas nogales ārzemēs. Ne grezns ceļojums, tomēr tāds, kas nesaskanēja ar stāstiem, ka nav no kā atdot pat nelielu aizdevuma daļu.

Viņa uzrakstīja draudzenei.

Gabriele uzreiz sadusmojās. Viņa paskaidroja, ka ceļojumu viņai uzdāvinājis draugs, tāpēc tam nav nekāda sakara ar parādu. Viņa piebilda, ka Kristīnai nav tiesību skaitīt viņas naudu.

Kristīna atvainojās.

Tagad viņa pati brīnās, ka tieši tajā vakarā jutās vainīga.

Pēc tam radās vēl vairāk līdzīgu situāciju. Jauns telefons. Vakariņas dārgā restorānā. Jaunas drēbes. Katru reizi Kristīna centās sev paskaidrot, ka varbūt tas viss ir dāvināts vai maksājis mazāk, nekā izskatās. Viņa negribēja ticēt, ka cilvēks, kuram bija uzticējusi visus savus ietaupījumus, vienkārši negrib tos atdot.

Sliktākais atklājās kopīgās draudzenes dzimšanas dienā

Bija pagājuši gandrīz pieci mēneši. Gabriele jau gandrīz vairs nerakstīja. Kad Kristīna jautāja par naudu, atbildes bija īsas vai arī saruna ātri pievērsās citai tēmai.

Tad viņas abas tika uzaicinātas uz kopīgas draudzenes dzimšanas dienu.

Kristīna pat necerēja, ka Gabriele ieradīsies, taču viņa parādījās, it kā nekas nebūtu noticis. Bija jautra, sarunājās ar visiem un izskatījās pilnīgi atslābinājusies.

Vakara gaitā kāda paziņa, nezinādama par aizdevumu, sāka runāt par naudu. Pajokojot viņa teica, ka Gabriele vienmēr kaut kā prot „izslīdēt” no sarežģītām situācijām.

Tad viņa piebilda: „Labi, ka toreiz Kristīna tev palīdzēja, jo tu teici, ka citādi tev būtu nācies pārdot automašīnu.”

Kristīna sastinga. Gabriele viņai nekad nebija pieminējusi nekādu automašīnas pārdošanu.

Vēlāk Kristīna aprunājās ar šo paziņu atsevišķi. Izrādījās, ka Gabrielas situācija bija pavisam citāda, nekā viņa stāstīja. Viņai nedraudēja izlikšana no mājokļa. Viņai bija parādi, taču daļa no tiem radās pirkumu, ceļojumu un dzīvesveida dēļ, no kura viņa negribēja atteikties.

Nauda viņai nebija vajadzīga tāpēc, ka viņai nebūtu, kur dzīvot. Viņa vienkārši ļoti negribēja pārdot automašīnu un krasi samazināt savus izdevumus…

No šīs detaļas Kristīnai kļuva fiziski slikti.

Viņa saprata, ka draudzene meloja ne tikai par naudu

Atgriezusies mājās, Kristīna pārlasīja viņu vecās ziņas. Gabrielas vārdus par to, ka viņa baidās palikt bez mājokļa. Solījumus visu atdot. Lūgumu nevienam neko neteikt, jo viņai ir ļoti kauns.

Tad Kristīna sāka domāt par vēl vienu lietu.

Gabriele lieliski zināja, kam bija paredzēti viņas ietaupījumi. Viņa zināja, ka Kristīna jau vairākus gadus krāj mājoklim. Zināja, no cik daudz kā viņa tāpēc bija atteikusies – retāk ceļoja, nepirka automašīnu, īrēja pieticīgāku dzīvokli.

Un tomēr lūdza visu.

Vēl ļaunāk – viņa izmantoja tieši to, ko par Kristīnu zināja vislabāk: ka viņa grūti spēj atstāt tuvu cilvēku nelaimē.

Nākamajā dienā Kristīna piezvanīja un teica, ka vēlas satikties.

Draudzība sabruka tajā brīdī, kad Gabriele apzināti nolēma melot, jo zināja, ka patiesība viņai nepalīdzēs iegūt to, ko viņa vēlasAttēls: Sukurta DI

Saruna ilga mazāk, nekā viņa bija gaidījusi

Gabriele sākumā visu noliedza. Pēc tam atzina, ka situāciju „varbūt nedaudz izskaistinājusi”, jo baidījās, ka citādi Kristīna viņai neaizdošot.

„Bet es taču tik un tā atdošu,” viņa teica.

Kristīna atbildēja, ka problēma vairs nav tikai nauda.

Tad Gabriele sadusmojās. Viņa atgādināja, cik gadus viņas draudzējas, cik reižu pati bija līdzās Kristīnai grūtos brīžos. Viņa teica, ka īstai draudzībai nevajadzētu sabrukt naudas dēļ.

Tieši šis teikums Kristīnai visu salika pa vietām. Viņa saprata, ka viņu draudzība nesabruka naudas dēļ. Tā sabruka tajā brīdī, kad Gabriele apzināti nolēma melot, jo zināja, ka patiesība viņai nepalīdzēs iegūt to, ko viņa vēlas.

Kristīna atguva naudu tikai daļēji

Pēc konflikta Gabriele sāka pārskaitīt nelielas summas. Neregulāri, dažkārt tikai pēc atgādinājumiem. Gandrīz gada laikā Kristīna atguva lielāko daļu aizdevuma, bet ne visu.

Tomēr viņas vairs nesazinājās.

Kopīgie draugi centās viņas samierināt. Daži teica, ka pēc tik daudziem draudzības gadiem būtu žēl visu pārtraukt. Citi mudināja Kristīnu vismaz atstāt durvis pusvirus, ja Gabriele kādreiz patiesi atvainosies.

Kristīna nesaka, ka nekad nepārdomās. Taču šodien viņai svarīgākā nav atlikusī neatdotā summa. Visvairāk sāpēja saprast, ka cilvēks, kuru viņa uzskatīja par vienu no tuvākajām draudzenēm, viņas uzticēšanos uztvēra kā veidu, kā vieglāk iegūt naudu.

Kristīna jau atkal sākusi krāt ietaupījumus. Sapnis par savu mājokli ir atlikts, bet nav zudis. Zudis ir kas cits – tā absolūtā pārliecība, ka ilga draudzība pati par sevi nozīmē arī godīgumu.

Tagad Kristīna saka, ka iemācījusies ļoti nepatīkamu, bet svarīgu mācību: dažkārt tu zaudē cilvēku nevis tad, kad viņš neatdod tavu naudu, bet tad, kad saproti, ka tava uzticēšanās viņam bija vērtīga tikai tik ilgi, kamēr no tās varēja kaut ko iegūt.