Uz kājām pastāvīgi parādās zilumi, lai gan neesat sasitušies: kad tā ir tikai sakritība

No rīta uzvelkat svārkus vai īsākas bikses un tikai tad pamanāt jaunu zilganu plankumu uz apakšstilba. Mēģināt atcerēties: varbūt atsitāties pret gultas stūri, iepirkumu ratiņiem, varbūt vakar nesāt smagāku somu? Atmiņā – tukšums. Bet pēc dažām dienām viena ziluma vēl nav paspējusi kļūt dzeltena, kad blakus parādās cits.

Visbiežāk tas nenozīmē, ka organismā noteikti notiek kaut kas bīstams. Kājas ikdienā piedzīvo vairāk nelielu triecienu, nekā mēs pamanām, turklāt zilums var kļūt redzams ne uzreiz. Tomēr pastāvīgus, lielus vai pilnīgi bez skaidra iemesla radušos zilumus nevajadzētu norakstīt tikai uz neuzmanību.

Zilums veidojas, kad zem ādas tiek bojāti sīkie asinsvadi un nedaudz asiņu nonāk apkārtējos audos. Sākumā tas ir sarkanīgs vai violets, vēlāk kļūst zils, zaļš, dzeltens un pamazām izzūd. Problēma sākas tad, kad šādu plankumu kļūst arvien vairāk, tie ilgstoši saglabājas vai to parādīšanās sāk radīt bažas.

Kājas bieži „savāc“ triecienus, kurus pat nejūtam

Apakšstilbi, ceļi un augšstilbi pastāvīgi atrodas vistuvāk galdiem, gultu rāmjiem, automašīnu durvīm, zemākiem skapīšiem vai bērnu atstātām rotaļlietām. Steidzoties uz darbu, nesot pirkumus vai mēģinot virtuvē paiet garām citam ģimenes loceklim, viegls pieskāriens var šķist pārāk niecīgs, lai to atcerētos. Taču jutīgākai ādai un sīkajiem asinsvadiem dažkārt pietiek tieši ar to.

Arī fiziskā aktivitāte var atstāt pēdas. Pēc garākas pastaigas, darba dārzā, treniņa vai pārcelšanās cilvēks var pamanīt zilumu gan no spiediena, gan no nelielas sadursmes, kas tajā brīdī nešķita nozīmīga. Īpaši tad, ja ķermenis ir noguris, bet uzmanība pievērsta desmit citiem darbiem, mēs ne katru triecienu piefiksējam.

Ar vecumu āda bieži kļūst plānāka, bet zem tās esošais aizsargājošais tauku slānis samazinās. Tādēļ asinsvadi kļūst mazāk aizsargāti, un gados vecāki cilvēki var iegūt zilumus vieglāk nekā agrāk. Senioram tas var radīt papildu satraukumu: dažkārt zilums patiešām ir tikai neliela trieciena sekas, taču, ja tas parādās kopā ar nespēku, reiboni vai biežiem kritieniem, situāciju ir vērts pārrunāt ar ārstu.

Kad tas vēl var būt sakritība, bet kad vairs ne

Atsevišķs mazs zilums uz ceļa vai apakšstilba, kas dažu nedēļu laikā maina krāsu un izzūd, visbiežāk nav iemesls panikai. Īpaši tad, ja atceraties, ka nesen vairāk kustējāties, kārtojāt māju, spēlējāties ar bērniem vai vienkārši dzīvojāt ierasto, steidzīgo dzīvi. Ķermenis ne vienmēr par nelielu traumu paziņo ar sāpēm tajā pašā sekundē.

Citādi izskatās situācija, kad zilumi sāk parādīties bieži un bez kāda atcerama trieciena, ir neparasti lieli, sāpīgi vai rodas ne tikai uz kājām. Uzmanību vērts pievērst arī tad, ja vienlaikus bieži asiņo deguns, tīrot zobus asiņo smaganas, asiņošana no nelielas brūces ilgstoši neapstājas vai menstruācijas kļuvušas ievērojami stiprākas nekā parasti. Šādas pazīmes ne vienmēr nozīmē vienu konkrētu slimību, tomēr liecina, ka pašam minēt nevajadzētu.

Pie ārsta ir vērts vērsties arī tad, ja zilumi parādījušies pēkšņi, lai gan agrāk tā nebija, vai ja tos pavada neizskaidrojams nogurums, drudzis, svara zudums, elpas trūkums, izteikts nespēks. Neatliekamā palīdzība nepieciešama, ja zilumi parādās pēc nopietnākas traumas, vienlaikus tiek traucēta apziņa, rodas stipras galvassāpes vai stipra asiņošana. Šeit svarīgākais nav sevi biedēt, bet pamanīt, kad ierastais ķermeņa signāls vairs nav ierasts.

Uz kājām pastāvīgi parādās zilumi, lai gan neesat sasitušies: kad tā ir tikai sakritībaAttēls: Unsplash / Pilar Rubio

Dažkārt atbilde slēpjas aptieciņā un ikdienas uzturā

Biežākus zilumus var izraisīt arī lietotie medikamenti vai uztura bagātinātāji, īpaši tie, kas ietekmē asins recēšanu. Cilvēks var godīgi uzskatīt, ka zāles lieto „tikai sirdij“ vai „tikai pret sāpēm“, un nesaistīt tās ar jauniem plankumiem uz kājām. Tomēr ārstam vai farmaceitam ir svarīgi pastāstīt par visu: recepšu un bezrecepšu medikamentiem, augu izcelsmes preparātiem un uztura bagātinātājiem.

Nevajadzētu patvaļīgi pārtraukt izrakstīto medikamentu lietošanu tikai dažu zilumu dēļ. Daudz bīstamāk var būt pārtraukt ārstēšanu, nekā mierīgi noskaidrot, vai plankumi ir saistīti ar medikamentiem, devu, citiem lietotajiem preparātiem vai pavisam citu iemeslu. Ārsts, izvērtējot kopējo situāciju, var izlemt, vai nepieciešams veikt asins analīzes, pārskatīt ārstēšanu vai vienkārši kādu laiku novērot izmaiņas.

Ietekme var būt arī ļoti ierobežotam uzturam, kad organismam trūkst normālām organisma funkcijām nepieciešamo vielu. Tas biežāk notiek cilvēkiem, kuri ilgstoši ēd ļoti vienveidīgi, stingri ierobežo uzturu, slikti jūtas gremošanas traucējumu dēļ vai ir zaudējuši apetīti. Vienkārši nopirkt nejauši izvēlētu vitamīnu pudelīti nav labākais risinājums – ja zilumi atkārtojas, lietderīgāk ir noskaidrot patieso iemeslu.

Kā vērot situāciju, neiekrītot satraukumā

Vienkāršs veids, kā neapjukt minējumos, ir dažas nedēļas pievērst uzmanību atkārtošanās biežumam. Lielākos zilumus var nofotografēt, pierakstīt, kad tie parādījās, vai bijusi fiziska slodze, kritiens, jauni medikamenti vai citi neparasti apstākļi. Šāda informācija ārstam būs noderīgāka nekā vispārīgs atgādinājums, ka „zilumu laikam ir daudz“.

Ģimenēs tas ir īpaši aktuāli, jo viens cilvēks var atmest ar roku, bet otrs sākt uztraukties par katru plankumiņu. Vecāki bieži redz zilumus uz aktīvu bērnu kājām, pieaugušie – uz saviem apakšstilbiem pēc darba, bet vecāki tuvinieki var slēpt plankumus zem garām biksēm. Mierīga saruna un uzmanība izmaiņām ir labāka par pārmetumiem vai mēģinājumu noteikt diagnozi pēc fotogrāfijas.

Ja zilumi ir atsevišķi, skaidri saistīti ar aktīvāku dienu un normāli izzūd, parasti pietiek tos novērot. Taču, ja tie kļūst par jūsu ikdienas sastāvdaļu, palielinās, parādās citas asiņošanas pazīmes vai vienkārši jūtat, ka tas vairs neizskatās pēc nejaušības, vērsieties pie ģimenes ārsta. Šādā gadījumā piesardzība nav pārspīlēta rūpe par sevi – tas ir normāls veids, kā ieklausīties, ko ķermenis cenšas pateikt.

Viens zilums bieži vien ir tikai vakardienas steigas pēdas. Taču, kad ķermenis pastāvīgi atstāj šādas zīmes, ir vērts vairs nemeklēt kārtējo mēbeles stūri, bet apstāties un pārbaudīt, vai aiz tām neslēpjas iemesls, kam nepieciešama uzmanība.