Atlantijas okeāna dibenā atrada 200 tūkstošus radioaktīvu mucu: pēc gadu desmitiem noskaidrojās, kas notiek okeāna dzīlēs

Vairāk nekā 4 kilometru dziļumā, tumšajā Ziemeļaustrumu Atlantijas okeāna dibenā, zinātnieki atklāja to, kas gadu desmitiem bija paslēpts no cilvēku acīm – simtiem tūkstošu mucu ar radioaktīvajiem atkritumiem. Daļa no tām jau ir sarūsējusi, daļa satura, kā tiek pieļauts, varētu būt nonākusi apkārtējās grunts dūņās, bet pašas mucas kļuvušas par dīvainu jaunu „pamatu“ jūras dzīvniekiem.

Šis atradums nav gluži jauns noslēpums. Par to, ka 20. gadsimta otrajā pusē okeānā tika apglabāti radioaktīvie atkritumi, bija zināms. Tomēr tagad zinātnieki pirmo reizi pēc ilgāka pārtraukuma varēja tuvumā novērtēt, kā šīs mucas izskatās šodien un kādu ietekmi tās var atstāt uz vidi.

Skats rada bažas nevis vienas konkrētas mucas dēļ, bet gan mēroga dēļ. Runa ir par vairāk nekā 200 tūkstošiem barelu radioaktīvo atkritumu, kas tika izmesti okeāna dibenā laikā, kad šāda prakse vēl tika uzskatīta par pieņemamu veidu, kā atbrīvoties no bīstamām vielām.

Zinātnieki nolaidās vairāk nekā 4,5 kilometru dziļumā

Francijas ekspedīcija, kas norisinājās no maija beigām līdz jūnija beigām, bija viena no visaptverošākajām šāda veida misijām vairāku gadu desmitu laikā. Aptuveni 30 zinātnieku izmantoja pilotējamo zemūdens aparātu „Nautile“, kas veica 20 nolaišanās vairāk nekā 4,5 kilometru dziļumā.

Šādā dziļumā nav dienasgaismas, spiediens ir milzīgs, un katrs pētījums prasa īpašu sagatavošanos. Tieši tāpēc ilgu laiku par šo atkritumu stāvokli bija vairāk jautājumu nekā atbilžu. Mucas gulēja uz dibena, taču to sairšanas patiesais mērogs, radionuklīdu pēdas un ietekme uz vidi bija maz izpētīti.

Ekspedīcijas laikā zinātnieki ne tikai apskatīja mucas, bet arī vāca paraugus: ūdeni, dūņas, mikroorganismus, dzīvniekus un nogulumus ap atkritumu vietām. Tāpat tika paņemti kontroles paraugi no tuvumā esošām dabiskām klinšainām dzīvotnēm, lai varētu salīdzināt, ar ko atšķiras vide pie mucām un tālāk no tām.

Dažas mucas jau ir stipri skārusi korozija

Viens no svarīgākajiem ekspedīcijas novērojumiem – daļa mucu gadu desmitu laikā ir stipri sarūsējusi. Dažas no tām izskatās tā, ka zinātniekiem radušās aizdomas par satura nonākšanu apkārtējās dibena dūņās.

Uz vietas veiktie mērījumi uzrādīja paaugstinātu radionuklīdu fonu. Starp skaidrākajām radioaktīvo atkritumu klātbūtnes pazīmēm minēts kobalts-60 un niobijs-94. Tika atklāts arī cēzijs-137 un amerīcijs-241, taču to izcelsmi noteikt ir grūtāk, jo šie izotopi var būt saistīti arī ar kodolizmēģinājumiem vai avārijām.

Ir svarīgi saprast, ka šie atkritumi tika uzskatīti par zemas radioaktivitātes atkritumiem. Tos sajauca ar betonu vai bitumu un noslēdza metāla mucās. Tā laika loģika, visticamāk, balstījās pieņēmumā, ka pat tad, ja saturs ilgākā laikā izplūdīs, tas izkliedēsies milzīgajā okeāna tilpumā.

Šodien šāda pieeja izklausās ļoti apšaubāma. Okeāns nav bezgalīga izgāztuve, bet dziļumā notiekošie procesi var būt lēni, grūti pamanāmi un sarežģīti. Tas, kas tika paslēpts dibenā pirms vairākiem gadu desmitiem, nekur nepazuda – tas vienkārši ilgu laiku bija neredzams.

Radioaktīvās mucas kļuvušas par jūras dzīvnieku „mājām“

Vēl viena ekspedīcijas detaļa izklausās gandrīz sirreāla. Uz dažām mucām sāka augt jūras anemones, sūkļi, un pie tām tika pamanīti krabji. Citiem vārdiem sakot, atkritumu konteineri kļuvuši par cietu virsmu, uz kuras var iemitināties dzīvība.

Zinātnieki skaidro, ka okeāna dibenu šajā vietā galvenokārt klāj mīkstas dūņas, tāpēc jebkura cieta virsma dažiem organismiem kļūst pievilcīga. Mucas, lai gan cilvēku radītas un ar bīstamu vēsturi, dibena dzīvniekiem var šķist piemērota vieta, kur piestiprināties vai slēpties.

Tomēr tas rada ļoti svarīgu jautājumu: vai šie organismi absorbē kādas radioaktīvās vielas? Pagaidām skaidras atbildes nav. Tieši tāpēc tika vākti arī organismu un mikroorganismu paraugi. Tikai laboratoriskie pētījumi parādīs, vai mucas kļuvušas tikai par mākslīgu virsmu vai arī tās jau ietekmē vietējo dzīvību.

Ja radioaktīvās vielas nonāk dibena organismos, var rasties jautājumi arī par plašāku barības ķēdi. Dziļūdens ekosistēmas ir sarežģītas, un procesi tajās norisinās lēni. Tāpēc pat nelielām izmaiņām var būt ilgtermiņa sekas.

Francija izmeta desmitiem tūkstošu mucu, taču tā nebija vienīgā

Pēc zinātnieku datiem, tikai Francija 1967. un 1969. gadā divu operāciju laikā šajā Atlantijas okeāna zonā izmeta vairāk nekā 46 tūkstošus mucu ar radioaktīvajiem atkritumiem. Tomēr šo teritoriju izmantoja ne tikai Francija. Atkritumus šeit apglabāja arī citas Eiropas valstis, tāpēc tagad pētniekiem jānoskaidro, no kurienes atvestas konkrētās mucas.

Tas ir sarežģīti ne tikai vēsturisko dokumentu dēļ, bet arī pašas vides dēļ. Mucas atrodas milzīgā teritorijā, daļa no tām ir bojāta, daļu var būt pārklājuši nogulumi, bet marķējums gadu desmitu laikā varēja tikt zaudēts. Turklāt okeāna dibenā nav viegli veikt pētījumus tā, kā uz sauszemes – katram objektam nepieciešams laiks, tehnika un ļoti dārga ekspedīcija.

Pagājušajā gadā veiktajā kartēšanas pētījumā jau bija identificētas 3355 atsevišķas mucas un savākti tūkstošiem ūdens, nogulumu un dzīvnieku paraugu. Tas ļāva 2026. gada ekspedīcijai koncentrēties uz konkrētiem objektiem, kas zinātniekiem šķita vissvarīgākie.

Kāpēc šis stāsts ir svarīgs arī šodien

Šis stāsts nav tikai par pagātnes kļūdām. Tas atgādina, ka bīstamo atkritumu problēma nepazūd tikai tāpēc, ka tie tiek aizvesti tālu no cilvēku acīm. Okeāna dzīles ilgu laiku tika uztvertas kā vieta, kur paslēpt to, ko nevēlas redzēt uz sauszemes. Taču gadu desmiti parādīja, ka paslēpt nenozīmē iznīcināt.

Radioaktīvo atkritumu mucas dibenā rada ne tikai vides aizsardzības, bet arī morālu jautājumu: cik ilgi nākamajām paaudzēm būs jātiek galā ar lēmumiem, kas pieņemti laikā, kad tehnoloģiskais progress apsteidza atbildību?

Pagaidām zinātnieki nesteidzas paziņot par katastrofu. Ir jāizpēta paraugi, jānovērtē radionuklīdu koncentrācija, jāsalīdzina piesārņotās un kontroles vietas, jāsaprot, vai organismi uzņem šīs vielas un kā tās pārvietojas vidē. Tomēr pats fakts, ka dažas mucas jau stipri skārusi korozija, liecina, ka laiks šeit nav neitrāls faktors.

Tas darbojas klusi – saēd metālu, maina dibena vidi un pamazām atklāj to, kas reiz tika hermētiski noslēgts ar domu, ka okeāns visu pieņems.

Okeāns neaizmirst

Simtiem tūkstošu radioaktīvo mucu Atlantijas okeāna dibenā ir atgādinājums, ka dabai nav „aizmirstu nostūru“. Pat ja cilvēks neredz, kas notiek 4,5 kilometru dziļumā, procesi turpinās. Metāls rūsē, nogulumi pārvietojas, dzīvnieki pielāgojas, bet zinātnieki pēc gadu desmitiem atgriežas, lai pārbaudītu, kādu cenu var prasīt vecs lēmums.

Šī ekspedīcija, visticamāk, nebūs pēdējā. Jo vairāk datu tiks savākts, jo skaidrāk varēs pateikt, vai radioaktīvie atkritumi galvenokārt palikuši par lokālu problēmu vai arī to ietekme uz okeāna ekosistēmām var būt plašāka.

Taču jau tagad ir skaidrs viens: Atlantijas okeāna dzīlēs gulošie bareli nav tikai pagātnes arhīvs. Tie joprojām ir tagadnes problēma, tikai ļoti dziļi paslēpta.