Zinātnieki atraduši pierādījumus, ka dzīvība uz Zemes varēja rasties divos veidos

Iedomājieties, ka mēģināt izsekot kādas senas ģimenes vēsturei, taču fotogrāfiju albuma vietā jums ir tikai daži akmeņi, molekulu pēdas un miljardiem gadu senas Zemes norādes. Šķiet, ka dzīvības sākumam vajadzētu būt vienai skaidrai atbildei: kaut kad kaut kur savienojās pareizās vielas, un viss sākās. Tomēr jauni pierādījumi, kurus interpretē zinātnieki, raisa daudz interesantāku domu – varbūt pirmie dzīvības soļi uz Zemes varēja sākties ne tikai vienā veidā.

Tas nenozīmē, ka planēta divreiz „radīja“ cilvēkus, kokus vai dzīvniekus. Runa ir par pašu agrāko robežu starp vienkāršu ķīmiju un pirmajām sistēmām, kas jau varēja vairoties, mainīties un izdzīvot. Citiem vārdiem sakot, par laiku, kad Zeme bija neatpazīstami citāda un dzīvība varēja meklēt ne tikai vienas atvērtas durvis.

Vienas izcelsmes ideja pēkšņi šķiet pārāk šaura

Daudzus cilvēkus nomierina skaidri izcelsmes stāsti. Ja dzīvība radās, gribas zināt, kur: varbūt siltā ūdenstilpē, varbūt okeāna dzīlēs pie karstajiem avotiem vai varbūt citur, kur bija ūdens, enerģija un piemērotas ķīmiskās vielas. Taču agrīnā Zeme nebija kārtīgi sagatavota laboratorija ar vienu recepti un vienu rezultātu.

Tajā darbojās vulkāni, zibens, intensīvs Saules starojums, ūdens iztvaikošana un atgriešanās lietus veidā, minerālu virsmas, karstums un aukstums. Tik atšķirīgi apstākļi nozīmē, ka dažādās vietās varēja notikt atšķirīgas ķīmiskās reakcijas. Vienā vietā vielas varēja uzkrāties un savienoties, citur tās maisīja ūdens, bet vēl citur svarīga nozīme varēja būt siltumam vai minerāliem.

Tieši tāpēc doma par diviem dzīvības rašanās veidiem nav tikai fantastisks stāsts par diviem atsevišķiem sākumiem. Tā vairāk atgādina divus atšķirīgus ceļus uz vienu un to pašu kalna virsotni. Ja pa abiem ceļiem iespējams sasniegt robežu, aiz kuras ķīmija jau sāk uzvesties līdzīgi dzīvībai, ar vienu vienīgu scenāriju var arī nepietikt.

Divi ceļi nenozīmē divas mūsdienu dzīvības

Šeit ir viegli kļūdīties un iedomāties, ka kaut kur uz Zemes vajadzētu dzīvot pilnīgi svešai, otrai dzīvības dzimtai. Tomēr šādus secinājumus tikai no idejas par diviem rašanās veidiem izdarīt nevar. Agrākās dzīvības formas bija trauslas, bet planētas apstākļi ilgā laika posmā mainījās tik ļoti, ka daudzi iespējamie sākumi varēja vienkārši neizdzīvot.

Viens ceļš varēja būt veiksmīgāks: sistēmas, kas izveidojās ātrāk, varēja labāk vairoties, pielāgoties un atstāt pēcnācējus. Otrs varēja pārtrūkt pat tad, ja uz īsu brīdi bija pietuvojies dzīvības robežai. Tas līdzinās sēklām pēc pavasara lietus: to var izdīgt daudz, taču ne katrs asns iztur salu, sausumu vai konkurenci par gaismu.

Zinātniekiem ir svarīgi ne tikai atrast vienu skaistu izcelsmes versiju, bet arī saprast, kādi apstākļi vispār ļauj nedzīvai vielai pāriet sarežģītākā, sevi uzturošā sistēmā. Ja šādu ceļu bijis vairāk nekā viens, dzīvība var nebūt neticami vienreizēja nejaušība, bet gan parādība, kurai labvēlīgos apstākļos paveras vairākas iespējas.

Zinātnieki atraduši pierādījumus, ka dzīvība uz Zemes varēja rasties divos veidosAttēls: Pexels / Channel Iskatel

Šīs ziņas dažādiem cilvēkiem raisa atšķirīgus jautājumus

Bērnam vai zinātkāram skolēnam tas var izklausīties kā viens no labākajiem dabas jautājumiem: tātad dzīvība nav vienkārša atbilde no mācību grāmatas, bet gan vēl neatrisināta mīkla. Cilvēkam, kurš atceras skolas bioloģiju, šāda ziņa atgādina, ka zinātne nav sastindzis faktu saraksts. Tā pastāvīgi pārbauda senas idejas un mācās atzīt, ka realitāte var būt sarežģītāka.

Citiem vispirms rodas pavisam praktisks jautājums: vai tas nozīmē, ka dzīvība varētu būt sastopama arī uz citām planētām? Tiešas atbildes pagaidām nav. Tomēr, ja atšķirīgi apstākļi varēja piedāvāt vairāk nekā vienu ceļu pirmajiem dzīvības procesiem uz Zemes, meklējot dzīvību ārpus mūsu planētas robežām, nevajadzētu aprobežoties tikai ar vienu pazīstamu modeli.

Šī doma ir aktuāla arī tiem, kuri uz kosmosa jaunumiem raugās skeptiski. Tas nav solījums, ka rīt uz citas planētas tiks atrasta dzīvība. Tas drīzāk ir atgādinājums, ka jautājums „vai tur ir ūdens?“ ir tikai sākums – ne mazāk svarīgi ir tas, kāda vide, enerģija, vielas un laiks tur varēja sastapties.

Pierādījumi zinātnē nav pēdējais punkts

Vārds „pierādījumi“ bieži izklausās tā, it kā lieta jau būtu slēgta. Taču, runājot par notikumiem, kas risinājušies pirms neiedomājami ilga laika, zinātniekiem reti ir viena galīga, visu noslēdzoša atbilde. Viņi salīdzina ķīmiskos procesus, pēta saglabājušās pēdas, veido modeļus un pārbauda, vai dažādi scenāriji var darboties reālos apstākļos.

Tāpēc šīs ziņas svarīgākā daļa nav sensacionāls solījums par „otro dzīvību“, bet gan plašāks skatījums. Zinātnieku atrastie argumenti ļauj nopietnāk apsvērt, ka agrīnajā Zemē dzīvībai labvēlīgi procesi varēja norisināties dažādos veidos. Jo vairāk šādu iespēju tiek pētīts, jo mazāk mūsu planētas vēsture izskatās pēc viena taisna un iepriekš noteikta ceļa.

Lasītājam šeit ir vērts saglabāt gan zinātkāri, gan veselīgu piesardzību. Virsraksts par diviem veidiem nav aicinājums noticēt jebkurai drosmīgai teorijai, tomēr tas atgādina, ka lielākie jautājumi tiek risināti nevis ar vienu atklājumu. Atbilde rodas pamazām, kad jauni dati liek no jauna paraudzīties uz to, kas šķita pats par sevi saprotams.

Varbūt aizraujošākā šī stāsta daļa nav tā, ka dzīvībai varēja būt divi ceļi. Tā ir apziņa, ka pēc miljardiem gadu mēs joprojām varam pamanīt tās sākuma pēdas – un saprast, ka pat mūsu pašu izcelsme varēja būt daudz radošāka, nekā ilgi uzskatījām.