Vai Visumā neesam vieni? Simtiem zinātnieku novērtējuši dzīvības iespējamību

Vēlā vakarā, kad pilsētā nodziest pēdējie logi, debesis šķiet gandrīz pārāk lielas cilvēka jautājumiem. Vienuviet spožāk mirgo lidmašīna, citviet – satelīts, bet starp tiem plešas tumsa, kurā grūti pat aptvert attālumus. Tad arī rodas sena, bet joprojām neērta doma: vai tiešām šajā neaptveramajā plašumā esam vienīgie, kas raugās augšup?

Šis jautājums nav tikai fantastikas filmu sižets vai saruna pie ugunskura. Zinātnieki to arvien nopietnāk pēta, cenšoties novērtēt, cik daudz apstākļu jāsakrīt, lai uz nedzīvas planētas rastos dzīvība un vēlāk – būtne, kas spēj uzdot šādu jautājumu. Simtiem pētnieku apsver nevis to, vai kaut kur jau rīt nolaidīsies nezināms kuģis, bet gan to, cik ticams ir tas, ka dzīvība vispār varēja sākties ne tikai uz Zemes.

Pagaidām atbilde nav ne pārliecinošs „jā”, ne mierīgs „nē”. Tā vairāk atgādina gaismu tālā logā: tu redzi, ka tur kaut kas ir, bet vēl nezini, kas tieši notiek iekšpusē.

Pat mūsu pagalms izrādījās daudz lielāks, nekā domājām

Ilgu laiku cilvēkam bija tikai sava planēta un saujiņa tuvāko debess ķermeņu. Zeme šķita īpaša: uz tās ir šķidrs ūdens, atmosfēra, diezgan stabila temperatūra, sarežģīta ķīmija un miljardiem gadu nepārtraukta dzīvības vēsture. Dabiski, ka šāda kombinācija šķita reta, varbūt pat vienīgā.

Tomēr, jo vairāk uzzinām par kosmosu, jo grūtāk ir turēties pie domas, ka planēta pie zvaigznes pati par sevi ir kaut kas neparasts. Citu zvaigžņu sistēmas vairs nav tikai teorētisks pieņēmums, un ap dažādām zvaigznēm var riņķot planētas, kuru apstākļi vismaz daļēji atgādina tos, kurus uzskatām par dzīvībai labvēlīgiem. Šis vienīgais fakts nemaina cilvēka vietu Visumā, taču tas būtiski maina jautājuma mērogu.

Zinātniekiem svarīga nav viena brīnumaina detaļa, bet gan visa ķēde. Vai planētai ir piemērotas ķīmiskās vielas? Vai tajā pietiekami ilgi saglabājas stabila vide? Vai ir enerģijas avots, ūdens vai cita vide sarežģītām reakcijām? Un vēl grūtāks jautājums – ja apstākļi ir piemēroti, vai dzīvība rodas bieži, vai arī tas bija vienreizējs, neticami laimīgs Zemes nejaušības gadījums?

Tieši šeit sākas novērtējumi, kuros iesaistās daudzi dažādu jomu pārstāvji: astronomi, biologi, ķīmiķi, planētu pētnieki, statistiķi. Viņi mēģina savienot to, ko zinām, ar to, ko vēl nezinām. Šāds darbs nav zīlēšana kafijas biezumos, taču tā arī nav vienādojuma atrisināšana, kas sniedz vienu nekļūdīgu skaitli.

Vai Visumā neesam vieni? Simtiem zinātnieku novērtējuši dzīvības iespējamībuAttēls: Pexels / Lucas Pezeta

Lielākā problēma – mums ir tikai viens dzīvs piemērs

Kad cilvēks vēlas saprast, kāpēc istabas augs vīst, viņš var salīdzināt to ar citu augu: vairāk gaismas, mazāk ūdens, citāda augsne. Runājot par dzīvību Visumā, mums šāda salīdzinājuma nav. Zeme ir vienīgā vieta, kurā mēs ne tikai zinām par dzīvību, bet arī varam to pētīt tuvumā.

Tāpēc zinātnieku novērtējumi neizbēgami balstās uz pieņēmumiem. Vieni uzskata, ka tad, kad izveidojas piemēroti apstākļi, vienkārša dzīvība var rasties diezgan viegli. Citi atgādina, ka starp pirmajiem ķīmiskajiem procesiem un šūnu, starp šūnu un sarežģītiem organismiem, starp organismu un tehnoloģisku civilizāciju var būt daudzi ļoti reti soļi.

Šeit ir svarīgi nejaukt vairākas atšķirīgas lietas. Vienkārši mikrobi zem ledus, dziļā okeānā vai iežu plaisās būtu dzīvība, taču tie vēl nenozīmē, ka kaut kur pastāv civilizācija. Savukārt saprātīgai, tehnoloģijas veidojošai sabiedrībai ne tikai jārodas, bet arī jāpastāv pietiekami ilgi, lai tās pēdas varētu pamanīt milzīgos kosmiskos attālumos.

Cilvēkam, kurš gaida vienu skaidru spriedumu, šāda piesardzība dažkārt var šķist izvairīšanās. Taču tā ir godīga. Zinātne ir spēcīga nevis tad, kad skaļi sola atbildi uz visu, bet gan tad, kad skaidri novelk robežu starp to, ko jau varam pamatot, un to, kas pagaidām ir tikai saprātīga iespēja.

Kāpēc šis jautājums rūp pat tiem, kuri neinteresējas par astronomiju

Ģimenei, kas vakarā lemj, kā apmaksāt rēķinus, vai cilvēkam, kurš pēc darba stāv sastrēgumā, dzīvība uz tālām planētām var šķist ļoti tāla tēma. Tomēr šis jautājums skar kaut ko personisku: tas liek no jauna novērtēt mūsu pašu pasauli. Ja dzīvība ir reta, Zeme kļūst vēl vērtīgāka. Ja tā ir izplatīta, mūsu planēta tik un tā paliek vienīgās mājas, kuras pašlaik protam sargāt.

Dažādi cilvēki uz iespēju nebūt vieniem reaģē atšķirīgi. Vienam tas dod cerību, ka cilvēce nav vientuļa un ka vēl bezgalīgi daudz kas ir jāiepazīst. Citam šāda doma rada satraukumu, jo atgādina, cik mazi esam. Savukārt bērnam, kurš pirmo reizi ieraudzījis zvaigžņotas debesis, bieži vien pietiek ar vienkāršāku secinājumu: Visums ir daudz interesantāks par to, ko spējam ieraudzīt pa savu logu.

Šim jautājumam ir arī ļoti zemiska puse. Pētījumi par planētām, atmosfērām, ūdeni vai dzīvībai nepieciešamo ķīmiju māca labāk izprast arī pašu Zemi. Mēģinot citur atpazīt dzīvībai labvēlīgu pasauli, mēs mācāmies ātrāk pamanīt, kas mūsu pašu vidē ir trausls.

Cilvēks var ļauties divām galējībām: noticēt katram neskaidram gaismas punktam vai nolemt, ka bez tiešiem pierādījumiem nav vērts pat apsvērt šādu iespēju. Labāka nostāja ir vienkāršāka – palikt zinātkāram, bet neticīgam. Lasīt par atklājumiem, nošķirt pieņēmumu no apstiprināta fakta un nepārvērst nezināmo ne bailēs, ne lētā sensāciju avotā.

Vai Visumā neesam vieni? Simtiem zinātnieku vērtējumi liecina, ka jautājums ir nopietns un ir pelnījis pacietību, taču galīgas atbildes mums vēl nav. Varbūt kādu dienu to atnesīs vājš signāls no tālas atmosfēras vai dzīvības pēdas mums tuvākā pasaulē. Bet pagaidām pats svarīgākais atklājums paliek šis: raugoties tālēs, mēs labāk saprotam, cik neparasti reta, dzīva un sargājama ir zeme zem mūsu kājām.