Cilvēka smadzeņu šūnas var būt krietni jaudīgākas, nekā līdz šim uzskatīts

Vai jums ir gadījies, ka pēc garas dienas galvā vienlaikus riņķo desmitiem domu: jāatceras, ko nopirkt vakariņām, jāatbild uz ziņu, bērnam nedrīkst pateikt pārāk skarbu vārdu un vēl jāatrod ceļš cauri sastrēgumam? Tajā brīdī smadzenes neizskatās pēc brīnuma, bet gan pēc pārpildītas telpas, kurā visi runā vienlaikus. Tomēr tieši šādos vienkāršos brīžos slēpjas daļa atbildes uz jautājumu, kāpēc cilvēka smadzeņu šūnas var būt krietni jaudīgākas, nekā mēs ilgu laiku esam iztēlojušies.

Ilgu laiku bija ērti domāt par smadzenēm kā par milzīgu vadu tīklu: viena šūna saņem signālu, nodod to citai, un tā rodas doma, kustība vai atmiņa. Taču patiesais attēls ir daudz sarežģītāks un interesantāks. Neirons nav vienkārši pasīvs vadiņš, kas godprātīgi pārsūta tam nodoto ziņu.

Katra šāda šūna nepārtraukti saņem daudzus signālus, tos līdzsvaro, maina savu reakciju atkarībā no iepriekšējās pieredzes un darbojas kā maza, dzīva lēmumu pieņemšanas sistēma. Tas nenozīmē, ka viens neirons „domā“ tā, kā cilvēks. Tomēr tas ļauj citādi paraudzīties uz to, no kā sastāv mūsu spēja saprast, atcerēties un pielāgoties.

Ne tikai slēdzis, kas ieslēdzas vai izslēdzas

Parastam cilvēkam neironu bieži pasniedz ļoti vienkāršoti: tas vai nu nosūta impulsu, vai arī to nenosūta. Šāds skaidrojums ir ērts skolā, taču tas neatklāj visu sarežģītību. Smadzeņu šūnai ir sazaroti izaugumi, caur kuriem tā saņem signālus no citām šūnām, un to var būt ļoti daudz, turklāt tie visi nedarbojas vienādi.

Viens signāls var it kā pamudināt neironu darboties, cits – piebremzēt, trešais mainīt to, kā tas reaģēs vēlāk. Svarīga ir ne tikai pati ziņa, bet arī tās stiprums, pienākšanas laiks, atrašanās vieta šūnā un iepriekšējo signālu atstātais nospiedums. Citiem vārdiem sakot, smadzenes nav vienkāršu pogu rinda, kuras kāds spiež citu pēc citas.

Tāpēc cilvēks reizēm pats brīnās par savu prātu. No rīta ir grūti atcerēties vārdu, bet vakarā tas pavisam negaidīti uznirst kopā ar cilvēka seju, vietu un senu sarunas fragmentu. Tā nav tikai „datne“, kas gulējusi galvā kā atvilktnē. Atmiņas atgriešanās ir dzīvs process, kurā piedalās milzīgi savstarpēji saistītu šūnu tīkli.

Doma, ka atsevišķas smadzeņu šūnas var apstrādāt vairāk, nekā iepriekš uzskatīts, maina arī pašu salīdzinājumu ar datoru. Datora daļām parasti ir skaidri noteikti uzdevumi. Savukārt neirons vienlaikus ir gan signāla saņēmējs, gan tā vērtētājs, gan savu savienojumu mainītājs.

Kāpēc vienā dienā mācīties izdodas, bet nākamajā viss krīt no rokām

Šī doma ir ļoti tuva ikdienai. Kādā vakarā cilvēks ar pirmo reizi saprot jaunas lietotnes darbību, iegaumē maršrutu vai bez lielām pūlēm iemācās dažas frāzes svešvalodā. Nākamajā dienā tas pats cilvēks trīs reizes atgriežas virtuvē, aizmirsis, kāpēc tur atnācis. Tas nebūt nenozīmē, ka smadzenes pēkšņi kļuvušas „sliktākas“.

Smadzeņu šūnas nedarbojas atrauti no visa organisma. Miegs, nogurums, spriedze, emocijas, uzmanības novēršana un pat apkārtējā vide ietekmē to, cik efektīvi darbojas to savienojumi. Kad cilvēks ir noguris, viņš bieži dusmojas nevis viena neatrisināta uzdevuma dēļ, bet tāpēc, ka galvā vairs nav vietas vēl vienam lēmumam.

Vecākiem tas ir pazīstams pēc dienas, kad mājās skan jautājumi, vārās vakariņas, jāuzrauga mājasdarbi un vienlaikus nedrīkst aizmirst darba lietas. Senioram tas pats var izpausties kā nepatīkams brīdis pie kases, kad no galvas izkrīt PIN kods. Strādājošam cilvēkam – kā tukšs skatiens ekrānā, lai gan pirms stundas uzdevums šķita pilnīgi skaidrs.

Zināšana, ka smadzeņu šūnas ir ārkārtīgi sarežģītas, nenozīmē, ka mēs varam prasīt no tām bezgalīgu veiktspēju. Gluži pretēji – tā atgādina, cik daudz darba tās veic pat tad, kad cilvēks klusi sēž un, šķiet, neko īpašu nedara. Galva atpūšas nevis tāpēc, ka tā ir vāja, bet tāpēc, ka tā nepārtraukti apstrādā daudz vairāk, nekā mēs paši pamanām.

Cilvēka smadzeņu šūnas var būt krietni jaudīgākas, nekā līdz šim uzskatītsAttēls: Unsplash / Milad Fakurian

Jauda slēpjas nevis vienā šūnā, bet to sarunā

Būtu vilinoši teikt, ka katrs neirons ir mazs ģēnijs. Taču šāds salīdzinājums maldinātu. Cilvēka prāta spēks rodas nevis no vienas īpašas šūnas, bet gan no ārkārtīgi sarežģītas to sadarbības.

Vienam neironam var būt daudz iespēju saņemt un apstrādāt signālus, taču bez citām šūnām tas neradītu ne atmiņu, ne valodu, ne lēmumu piezvanīt sen neredzētam cilvēkam. Smadzeņu darbība atgādina nevis viena mūziķa solo, bet orķestri, kurā svarīgs ir gan katrs instruments, gan to savstarpējais ritms. Tieši tāpēc mūsu domāšana ir tik elastīga, bet reizēm arī tik ievainojama.

Kad savienojumi starp šūnām darbojas saskanīgi, cilvēks var saistīt ļoti atšķirīgas lietas: smaržu ar bērnības mājām, sejas izteiksmi ar neizteiktu vilšanos, ceļa zīmi ar lēmumu nogriezties citur. Kad noguruma vai stresa dēļ ritms tiek izjaukts, rodas pazīstamā sajūta, ka domas kustas kā caur biezu miglu. Informācija galvā ir, bet piekļūt tai kļūst grūtāk.

Šis skatījums arī palīdz saprast, kāpēc vienkāršs solījums „vairāk pacenties“ ne vienmēr darbojas. Cilvēks nevar ar vienu gribas aktu piespiest nogurušas smadzenes strādāt tāpat kā pēc mierīga miega vai skaidri saplānotas dienas. Mūsu iekšējā kapacitāte nav tikai rakstura jautājums.

Ko no tā var mācīties ikdienā

Šādām zināšanām nevajadzētu pārvērsties par vēl vienu prasību optimizēt katru minūti. Gluži pretēji, tās ļauj nedaudz iecietīgāk raudzīties uz sevi un citiem. Ja cilvēks neatceras vienošanos, ilgāk izvēlas vārdus vai nespēj koncentrēties trokšņainā vietā, ne vienmēr tas liecina par vienaldzību vai slinkumu.

Praktiskā palīdzība smadzenēm bieži izklausās pavisam neiespaidīgi: mazāk vienlaikus veicamu darbu, īsas pauzes, pierakstītas domas, skaidrāka rutīna un pietiekams miegs. Kad informācija netiek atstāta tikai galvā, mazinās sajūta, ka viss var izslīdēt no prāta. Lapiņa ar piezīmēm pie durvīm vai atgādinājums tālrunī nav vājas atmiņas pazīme – tas ir gudrs veids, kā nepārslogot sistēmu ar sīkumiem.

Arī darba devējiem un pakalpojumu izstrādātājiem te ir vienkārša mācība. Cilvēki kļūdās ne tikai tāpēc, ka necenšas izlasīt instrukciju. Dažreiz instrukcija ir pārāk gara, izvēļu ir pārāk daudz, bet laika – pārāk maz. Skaidra vide nemazina cilvēka spējas, bet palīdz tām atklāties.

Galu galā lielākais atklājuma iespaids slēpjas nevis solījumā, ka kādu dienu mēs visi kļūsim ārkārtīgi gudri. Tas slēpjas izpratnē, ka jau tagad katrā mūsu ikdienas domā darbojas dzīvs, jutīgs un neticami sarežģīts tīkls. Smadzeņu spēku nemēra pēc tā, cik daudz uzdevumu līdz vakaram paspējam paveikt, bet gan pēc tā, ka no miljoniem tikko pamanāmu signālu tās nepārtraukti rada mums atpazīstamu pasauli.