Cilvēki bieži atvainojas pat tad, kad nav izdarījuši neko sliktu – psihologi skaidro, ko tas atklāj

Jūs ejat garām pa šauru biroja gaiteni, abi dodaties vienā virzienā, un pirmais vārds, ko izrunājat, ir: „Atvainojiet.“ Lai gan jūs nevienam neuzgrūdāties, nevienam nekaitējāt un pat neesat pārliecināts, vai vispār traucējāt. Tas pats notiek veikalā, kad kāds aizsedz plauktu, mājās, kad lūdzat tuviniekam padot krūzi, vai sarakstoties, kad uzdodat pavisam vienkāršu jautājumu.

Šāda atvainošanās bieži izskan tik automātiski, ka cilvēks to pat nepamana. Tomēr aiz šī īsā vārda dažkārt slēpjas nevis pieklājība, bet ieradums sevi mazināt: it kā par to, ka aizņemat vietu, jums ir vajadzības, jūs runājat vai vienkārši esat līdzās citiem, jau iepriekš būtu jāatlīdzina ar vainas sajūtu.

No psiholoģiskā viedokļa viena bieži izteikta „atvainošanās“ vēl neko neliecina. Taču, ja tā pavada gandrīz katru lūgumu, viedokli vai pat ieelpu kopīgā telpā, ir vērts apstāties un pajautāt sev: par ko es patiesībā atvainojos?

Kad „atvainojiet“ kļūst par drošāko sākumu

Daudziem šis vārds ir iemācīts jau bērnībā. Tas palīdz mīkstināt sarunu, izrādīt cieņu vecākiem cilvēkiem, ātrāk izbeigt nelielu konfliktu. „Atvainojiet, vai es drīkstu pajautāt?“ izklausās maigāk nekā tiešs jautājums, tāpēc cilvēks jūtas drošāk, īpaši, ja ir pieradis, ka par iniciatīvu viņu var kritizēt vai ignorēt.

Problēma sākas tad, kad atvainošanās vairs nav brīvprātīgs pieklājības žests. Tā kļūst it kā par biļeti uz tiesībām runāt. Cilvēks raksta kolēģim: „Atvainojiet, ka traucēju“, lai gan darba jautājums ir pilnīgi normāls. Viņš saka partnerim: „Atvainojiet, ka es tā jūtos“, lai gan runā par vilšanos vai nogurumu, kas nav jāattaisno.

Tādējādi spriedze uz brīdi mazinās: šķiet, ka otrs cilvēks būs mazāk dusmīgs, mazāk prasīgs un vieglāk pieņems lūgumu. Taču ilgtermiņā prāts iemācās saistīt vienkāršu saziņu ar draudiem. Pat neitrālā situācijā ķermenis un domas it kā gatavojas aizstāvēties, bet atvainošanās kļūst par pirmo aizsardzības kustību.

Aiz pārmērīgas pieklājības var slēpties ne tikai kautrība

Bieža atvainošanās var būt saistīta ar zemāku pašapziņu, bailēm kļūt par apgrūtinājumu vai spēcīgu vajadzību izvairīties no konflikta. Cilvēks ne vienmēr apzināti domā, ka ir slikts vai nav uzmanības vērts. Biežāk viņš vienkārši ir pieradis vispirms pielāgoties: apklust, piekāpties, piedāvāt mazāk, lūgt tik piesardzīgi, ka lūgums gandrīz pārvēršas par atvainošanos.

Īpaši labi to atpazīst tie, kuri uzauguši vidē, kur emocijām nebija daudz vietas. Ja bērnam bieži teica, ka viņš ir „pārāk jūtīgs“, „traucē“, „grib pārāk daudz“, pieaugušais var iemācīties savas vajadzības pasniegt pēc iespējas mazākas. Ne jau tāpēc, ka viņam to nav, bet tāpēc, ka viņš jau iepriekš sagaida, ka tās kādam būs neērtas.

No otras puses, nevajag steigties katru pieklājīgu cilvēku uzskatīt par nedrošu vai traumētu. Dažiem atvainošanās ir ģimenes, reģiona vai profesionālās kultūras sastāvdaļa. Tā var paust līdzjūtību: „Man žēl, ka ar tevi tā notika“, lai gan cilvēks pie tā nav vainīgs. Būtiskākā atšķirība ir pašsajūta: vai pēc „atvainojiet“ izteikšanas jūtaties brīvi, vai arī šķiet, ka jums jāattaisnojas par savu klātbūtni?

Cilvēki bieži atvainojas pat tad, kad nav izdarījuši neko sliktu – psihologi skaidro, ko tas atklājAttēls: Unsplash / Vitaly Gariev

Kāpēc citiem tas ne vienmēr šķiet nevainīgi

Līdzās esošajam cilvēkam pastāvīga atvainošanās var radīt savādu spriedzi. Partneris, draugs vai kolēģis sāk justies tā, it kā viņu nepārtraukti vainotu bargumā, lai gan viņš neko sliktu nav pateicis. Saruna par vienkāršu nesaskaņu pēkšņi novirzās nevis uz problēmas risināšanu, bet uz mierināšanu: „Tu neko sliktu neizdarīji, nav jāatvainojas.“

Darba vidē pārmērīga piesardzība dažkārt aizēno labas idejas. Pirms risinājuma ierosināšanas cilvēks vairākas reizes uzsver, ka varbūt runā muļķības, varbūt traucē, varbūt iesaistās nelaikā. Viņa doma var būt vērtīga, taču tā tiek pasniegta tā, it kā tai jau iepriekš nebūtu svara. Tas nogurdina gan pašu cilvēku, gan komandu, kas nedzird skaidru nostāju.

Dažādās grupās tas izpaužas atšķirīgi. Vecāki var atvainoties bērniem par to, ka lūdz ievērot robežas, lai gan robežas ģimenē ir nepieciešamas. Seniors var neuzdrošināties lūgt palīdzību, jo nevēlas „apgrūtināt“. Cilvēks, kurš daudz strādā ar klientiem, var pārnest uz mājām ieradumu pastāvīgi pielāgoties, jo visu dienu viņam bija jāslāpē citu neapmierinātība.

Atvainošanās vietā dažkārt pietiek ar vienkāršu teikumu

Pirmais solis nav aizliegt sev vārdu „atvainojiet“. Tas ir nepieciešams tad, kad esam kļūdījušies, aizvainojuši, kavējam vai patiešām radījuši neērtības. Sirsnīga atvainošanās stiprina attiecības, jo tā atzīst atbildību. Taču nav jāuzņemas atbildība tur, kur tās nav.

Ikdienas situācijās ir vērts izmēģināt citu formulējumu. „Atvainojiet, ka traucēju“ vietā var teikt: „Vai jums ir minūte?“ „Atvainojiet, ka atgādinu“ vietā – „Atgādinu par mūsu vienošanos.“ „Atvainojiet, ka tā jūtos“ vietā – „Man tāpēc ir skumji“ vai „Man ir svarīgi par to parunāt.“

Sākumā šādi teikumi var šķist pārāk tieši, pat nepieklājīgi. Tā jūtas cilvēks, kurš ilgi ir bijis pieradis savas vajadzības ietērpt atvainošanās formā. Palīdz īsa pauze pirms ierastā vārda izteikšanas: vai es esmu nodarījis kaitējumu, vai arī tikai vēlos, lai mani pieņem? Ja atbilde ir otrais variants, varbūt vairāk vajag nevis atvainoties, bet ļaut sev tikt uzklausītam.

„Atvainojiet“ ir skaists vārds, kad tas izriet no atbildības. Taču tam nevajadzētu kļūt par cenu par tiesībām ieņemt vietu pie galda, izteikt savu viedokli vai lūgt to, kas jums nepieciešams. Dažkārt vislielākā pieklājība pret sevi sākas ar teikumu, kurā vairs nav atvainošanās par to, ka jūs esat.