No šādas asinsgrupas ērcēm vienkārši izvairās. Kurš mežā var būt drošībā?

Vai arī jums pēc pastaigas mežā šķiet, ka ērces kaut kādu iemeslu dēļ izvēlas tieši jūs? Viens cilvēks atgriežas ar pilniem groziem sēņu un nevienu kodumu, bet cits tikai izved suni pie upes – un vakarā jau atrod piesūkušos ērci. Tad ir viegli noticēt stāstiem, ka dažu asinsgrupu cilvēki mežā esot gandrīz „neredzami“.

Tomēr mierinošā doma par drošu asinsgrupu var būt bīstama. Nav pamata uzskatīt, ka kāda asinsgrupa cilvēku droši pasargā no ērcēm. Tāpēc mežā drošāks nav tas, kura dokumentā ierakstīta viena vai otra asinsgrupa, bet gan tas, kurš saprot, kā ērces atrod upuri, un pēc izbrauciena nepaslinko sevi pārbaudīt.

Čehijas zinātnieki veica nelielu izmēģinājuma pētījumu, kurā novēroja 100 vienas sugas ērču nimfu reakciju uz dažādām ABO sistēmas asinsgrupām.

Izrādījās, ka ērces biežāk izvēlējās A (II) asinsgrupu, bet visretāk – B (III). Eksperimenta laikā atšķirība starp šīm asinsgrupām bija statistiski nozīmīga.
Tomēr tas nenozīmē, ka cilvēki ar III asinsgrupu ir pasargāti no ērču kodumiem. Pētījums bija neliela apjoma un tika veikts laboratorijas apstākļos, tāpēc paši pētnieki uzsvēra tikai iespējamo asinsgrupas ietekmi uz ērču izvēli.

Ērce negaida, līdz uzzinās jūsu asinsgrupu

Ērces neklīst pa mežu, meklējot konkrēta cilvēka asinis. Parasti tās gaida uz zāles stiebriem, krūmiem vai ceļmalas augiem, izslējušas priekškājas. Garām ejošs cilvēks vai dzīvnieks tās vienkārši aizskar, un tad ērce pieķeras apģērbam, kažokam vai ādai.

To vairāk interesē tas, ko ķermenis izdala vēl pirms koduma: kustība, siltums, izelpotais ogļskābā gāze, sviedru un ādas smarža. Vasarā, kad cilvēks sasvīst, atsedz potītes, iet pa augstu zāli vai apsēžas ceļmalā, ērcei viņš kļūst vieglāk sasniedzams. Asinsgrupa šeit nav vairogs, uz ko varētu paļauties.

Stāsti par „ērču nemīlētām“ asinīm bieži rodas ļoti vienkārša salīdzinājuma dēļ ģimenē vai draugu lokā. Viens cilvēks biežāk pastaigājas ar suni, pļauj zāli lauku mājās vai lasa ogas, bet cits turas uz takas un valkā garas bikses. Atšķirība ir redzama ar acīm, taču dažkārt tā tiek piedēvēta asinsgrupai, lai gan patiesais iemesls ir pavisam cits.

Kāpēc viens atrod ērci, bet otrs – ne

Cilvēks dusmojas ne tikai paša kukaiņa vai zirnekļveidīgā dēļ uz ādas. Visvairāk kaitina netaisnības sajūta: visi bija tajā pašā mežā, sēdēja pie tā paša ugunskura, bet tikai vienam jāuztraucas, vai ērce nav pārnēsājusi slimības. Šādā brīdī gribas atrast vienkāršu atbildi – varbūt vainīgas ir manas asinis, smarža vai „vājāks“ organisms.

Patiesībā daudz ko nosaka maršruts un sīki ieradumi. Ērce bieži nokļūst nevis dziļi mežā, bet pavisam netālu no mājām: dārza malā, augstā pļavā, pie ezera takas, vedot pastaigā mājdzīvnieku. Tā var pārvietoties pa apģērbu, tāpēc cilvēks to atrod nevis uzreiz, bet pēc vairākām stundām – uz ceļiem, cirkšņos, padusēs, aiz ausīm vai matos.

Svarīgi arī tas, ka ne katra pieķērusies ērce tiks pamanīta vienlīdz ātri. Tumšāks apģērbs, nogurums pēc izbrauciena, steiga doties dušā vai mazi bērni, kuri vēl jānomazgā un jāpabaro, apgrūtina apskati. Tāpēc viens cilvēks var teikt, ka ērces viņam „nekad neuzbrūk“, lai gan patiesībā viņš tās vienkārši atrod un noņem agrāk.

No šādas asinsgrupas ērcēm vienkārši izvairās. Kurš mežā var būt drošībā?Attēls: Pexels / Mareks Steins

Mežā nav drošu asinsgrupu, bet ir drošāki ieradumi

Vislielāko mieru sniedz nevis minējumi par asinsgrupu, bet gan dažas vienkāršas darbības pirms došanās ārā. Izvēloties garākas bikses, slēgtākus apavus un apģērbu, uz kura rāpojošu ērci ir vieglāk pamanīt, tai ir grūtāk sasniegt ādu. Ejot ir vērts turēties takas vidū un, ja vien tas nav nepieciešams, nebrist cauri augstai zālei.

Repelenti var būt papildu aizsardzība, taču tie neatceļ nepieciešamību pārbaudīties. Pārnākot mājās, ir lietderīgi pārbaudīt ne tikai sevi, bet arī bērnus un mājdzīvniekus, bet apģērbu uzreiz novilkt un pārliecināties, vai uz tā nekas nav palicis. Tā nav pārspīlēta piesardzība – ērce ir maza, un tās piesūkšanās sākumā bieži vien nemaz neizraisa izteiktas sāpes.

Ja atrodat piesūkušos ērci, tā jānoņem pēc iespējas ātrāk, uzmanīgi satverot to pēc iespējas tuvāk ādai ar piemērotu instrumentu un velkot vienmērīgi. To nevajag smērēt ar taukiem, saspiest vai mēģināt „nosmacēt“ ar dažādiem mājas līdzekļiem. Pēc tam ir vērts novērot koduma vietu un pašsajūtu, bet satraukuma vai neparastu simptomu gadījumā – vērsties pie ārsta.

Kas jāizprot ģimenei, ne tikai tam, kurš dodas mežā

Senioram, kurš katru dienu kopj dārzu, risks var slēpties nevis pārgājienā mežā, bet ierastajā rīta darbā pie jāņogām. Vecākiem ar bērniem visgrūtākais ir tas, ka mazie skraida tur, kur zāle ir visaugstākā, bet vēlāk negrib mierīgi nostāvēt apskates laikā. Ģimenei, kas ved pastaigā suni, ir svarīgi atcerēties, ka mājdzīvnieks var ienest ērci mājās, pat ja tā nav piesūkusies viņam pašam.

Vēl viena grupa ir cilvēki, kuri darba dēļ daudz laika pavada ārā. Viņiem ar teorētisku padomu „uzmanieties no ērcēm“ nepietiek, jo no pļavām, parkiem, lauku mājām vai meža izvairīties nav iespējams. Šeit palīdz rutīna: piemērotam apģērbam, aizsardzības līdzekļiem un ķermeņa apskatei jākļūst par tādu pašu ieradumu kā roku mazgāšanai, atgriežoties mājās.

Meža un parku apmeklētājiem nav jādzīvo bailēs vai jāatsakās no pastaigām. Dabai nevajadzētu kļūt par vietu, kurā uzdrošinās doties tikai tie, kuri uzskata, ka viņiem ir „laimīgā“ asinsgrupa. Taču paļauties uz mītu piesardzības vietā būtu tas pats, kas braukt nepiesprādzētam tikai tāpēc, ka līdz šim ceļojumi beigušies veiksmīgi.

Tātad drošs mežā nav cilvēks ar it kā ērcēm nepatīkamu asinsgrupu. Drošāks ir tas, kurš pēc skaistas dienas dabā velta dažas minūtes, lai pārbaudītu sevi un tuviniekus. Ērcēm mūsu aizspriedumi nerūp, taču laikus pamanīta ērce var mainīt visu šī stāsta noslēgumu.