Kāpēc nevajadzētu aiztikt ežus ar kailām rokām: kas jāzina par to drošību

Vai arī jums tā ir gadījies: vakarā pie mājas celiņa saritinās mazs dzeloņains kamoliņš, bērni jau sniedz rokas, bet pirmā doma – aiznest to uz drošāku vietu? Ezis izskatās mierīgs, lēns un gandrīz pasakains dārza iemītnieks. Taču tieši šāds tuvums dažkārt pamudina izdarīt to, kas nav vajadzīgs ne cilvēkam, ne pašam dzīvniekam, – paņemt to ar kailām rokām.

Visbiežāk nodomi ir labi. Gribas apskatīties, vai ezim viss ir kārtībā, aizvākt to no ceļa, parādīt bērnam vai vienkārši palīdzēt „nabaga radībiņai“. Tomēr savvaļas dzīvnieks nav mājas mīlulis, un tā adatas nav tikai neērts šķērslis plaukstai. Īss pieskāriens var beigties ar skrāpējumu, parazītiem, nevajadzīgu stresu dzīvniekam un nepatīkamām rūpēm mājās.

Ezis ne vienmēr lūdz palīdzību

Ieraugot cilvēku, ezis parasti nemēģina sazināties – tas aizsargājas. Saritinājies kamoliņā, tas it kā saka: „liec mani mierā“. Ja dzīvnieks stāv nekustīgi, slēpjas zem krūma vai krēslā lēni pārvietojas pa pagalmu, tas vēl nenozīmē, ka tam vajadzīgs glābējs. Eži ir visaktīvākie vakarā un naktī, tāpēc to parādīšanās pie terases vai uz brauktuves cilvēkam var šķist neparasta, lai gan dzīvniekam tas ir ierasts maršruts.

Lielākā kļūda – pārnest veselu ezi uz mājām „uz nakti“ vai barot to ar jebko, kas ir pa rokai. Cilvēka vide tam ir sveša: skaņas, gaisma, mājdzīvnieki un pastāvīga kustība rada stresu. Pat ļoti maiga ziņkārība ezim nav maiga, ja tam nav kur atkāpties.

Palīdzība vairāk var būt nepieciešama tad, ja ezis redzams dienā un izskatās vārgts, ievainots, grīļojas, guļ atklātā vietā vai ir acīmredzami iestrēdzis. Tad svarīgākais nav steigties to glaudīt un noteikt diagnozi, bet gan pasargāt no papildu briesmām. No ceļa ezi var ļoti uzmanīgi pārvietot uz drošu ceļmalas pusi, kurp tas devās, taču rokas tam vajadzētu aizsargāt.

Adatas – tikai visredzamākais iemesls ievērot piesardzību

Kailas rokas vispirms cieš vienkārša iemesla dēļ: eža adatas var iedurties, bet dzīvnieks, nobijies vai neērti paņemts, var arī iekost. Neliels skrāpējums bieži šķiet nieks, taču uz savvaļas dzīvnieka ķermeņa un tā apkārtnē var būt dažādi netīrumi. Ja āda ir bojāta, roka rūpīgi jānomazgā ar ziepēm, bet dziļāks kodums vai brūce jāuztver nopietnāk un, ja rodas šaubas, jāvēršas pie mediķiem.

Eži var pārnēsāt arī ērces, blusas un citus parazītus. Tas nenozīmē, ka katrs dārzā sastaptais ezis ir bīstams vai no tā jābaidās. Tomēr pietiek ar vienu nepārdomātu pieskārienu, lai parazīts nonāktu uz piedurknēm, biksēm, automašīnas sēdekļa vai tiktu ienests mājās, kur ir mājdzīvnieki.

Īpaši svarīgi to atcerēties vecākiem. Bērnam ezis ir dzīvs atklājums, ko gribas pacelt, pagrozīt, nofotografēt tuvplānā. Pieaugušā uzdevums šeit nav sabojāt prieku, bet gan parādīt citu attieksmi: savvaļas dzīvnieku var vērot no dažu soļu attāluma, nofotografēt, nepienākot tuvāk, un atstāt tam telpu. Dažkārt labākā palīdzība ir vienkārši netraucēt.

Kāpēc nevajadzētu aiztikt ežus ar kailām rokām: kas jāzina par to drošībuAttēls: Unsplash / Lara Lone

Ja nepieciešams pārvietot, dariet to bez varonības

Ezis, kas nonācis ceļa malā, atklātā bedrē vai citā bīstamā vietā, var būt izņēmums no noteikuma. Šādā gadījumā nevajag to ņemt plaukstās un ilgi nest, meklējot, kur būtu skaistāk to palaist. Uzvelciet izturīgus cimdus, ja tādi ir, vai izmantojiet dvieli, biezu audumu vai kasti ar gaisa atverēm. Kustieties mierīgi, nesaspiediet dzīvnieku un neturiet to tuvu sejai.

Pārvietojiet ezi tikai nelielā attālumā – uz klusu vietu, kas atrodas tālāk no automašīnām un cilvēku plūsmas, vislabāk pie krūmiem vai garākas zāles malas. Ja tas šķērsojis ceļu, parasti visdrošāk to aiznest uz to pusi, kurp tas devās. Tādējādi netiek pārtraukta tā ierastā pārvietošanās un ir mazāka iespēja, ka dzīvnieks atkal atgriezīsies uz brauktuves.

Pēc kontakta nomazgājiet rokas arī tad, ja bijāt uzvilcis cimdus. Dvieli izmazgājiet, kasti iztīriet, bet neļaujiet mājdzīvniekiem uzreiz tuvoties vietai, kur ezis tika turēts. Tā nav pārmērīga piesardzība – tā ir vienkārša kārtība, kas ļauj palīdzēt vienam dzīvniekam, neradot rūpes citiem mājiniekiem.

Labi nodomi dažkārt nogurdina arī dzīvnieku

Cilvēks, ieraugot ezi, bieži jūtas atbildīgs: ja es neko nedarīšu, varbūt notiks kas slikts. Taču dabā ne katrs vientuļš dzīvnieks ir nelaimē nonācis. Ezis pats meklē barību, slēptuvi un ceļu, bet pastāvīga pārvietošana no vienas vietas uz citu tam tikai atņem laiku un enerģiju.

Arī otra puse ir saprotama. Teritorijas uzraugs vai autovadītājs, ieraugot ezi pie ceļa, nevar vienkārši izlikties, ka tā tur nav. Taču palīdzībai nevajadzētu pārvērsties spontānā „glābšanā“ ar kailām rokām. Mierīgs situācijas izvērtējums, aizsargātas rokas un pēc iespējas īsāks kontakts ir daudz noderīgāki par emocionālu rīcību.

Ja dzīvnieks izskatās ievainots vai ļoti novārdzis, drošākais risinājums ir sazināties ar savvaļas dzīvnieku aprūpes vai veterinārijas speciālistiem un ievērot viņu norādījumus. Kamēr gaidāt padomu, ezi var pasargāt no tiešām briesmām, taču nevajadzētu to mazgāt, barot ar pienu vai mēģināt ārstēt ar mājas līdzekļiem. Labs nodoms bez zināšanām dažkārt nodara vairāk ļauna nekā vienaldzība.

Ezis mūsu pagalmā nav rotaļlieta, bet arī ne ienaidnieks, no kura jābaidās. Tas atgādina vienkāršu lietu: cieņa pret dabu bieži sākas nevis ar pieskārienu, bet ar spēju apstāties viena soļa attālumā. Ja patiešām jāpalīdz – palīdzēsim droši. Ja nav nepieciešams – ļausim tam klusi aiztipināt savās nakts gaitās.