Bieža kļūda var pastiprināt novecojošu locītavu sāpes – no tās izvairīties ir vienkāršāk

No rīta dažas minūtes ir grūti izkāpt no gultas, bet pēc ilgākas pasēdēšanas uz dīvāna ceļi it kā vairs neatceras, kā saliekties. Tajā brīdī daudzi pieņem pilnīgi saprotamu lēmumu: šodien labāk mazāk staigāt, nekāpt pa kāpnēm, atlikt pastaigu un „saudzēt“ locītavu.

Īslaicīgi tas var šķist kā atvieglojums. Taču, kad šāda saudzēšana kļūst par ikdienas ieradumu, locītavas bieži sāk stīvēt vēl vairāk, bet vienkāršas kustības – sākot no zeķu uzvilkšanas līdz aiziešanai uz veikalu – prasa vairāk pūļu nekā iepriekš.

Bieža kļūda, cilvēkam novecojot, ir ne tikai pašas sāpes, bet arī mēģinājums tās pārvarēt ar pilnīgu nekustīgumu. Sāpīgu locītavu nevajag „lauzt“ ar spēku, taču arī atstāt to bez jebkādas saudzīgas izkustināšanas nav labs risinājums. Tieši šo robežu atrast daudziem ir visgrūtāk.

Kad vēlme atpūsties pamazām pārvēršas apburtajā lokā

Locītavu sāpes reti kad ir vienādas. Vienu dienu tās jūtamas tikai pieceļoties, citu – pēc ilgākas iepirkšanās vai darba dārzā. Cilvēks pamazām sāk atteikties no aktivitātēm: vispirms vairs neiet vakaros pastaigāties, vēlāk lifta vietā izvēlas kāpnes, bet visbeidzot cenšas pēc iespējas retāk piecelties no krēsla.

Problēma ir tā, ka, samazinoties kustībām, vājinās muskuļi, kas palīdz stabilizēt ceļus, gurnus, plecus un muguru. Ķermenim kļūst grūtāk veikt ierastās darbības, tāpēc pat īsa pastaiga vai ilgāka stāvēšana sāk radīt lielāku diskomfortu. Tad šķiet, ka kustība arī ir vaininieks, lai gan bieži cilvēks jau cieš no tā, ka kustību kļuvis pārāk maz.

Īpaši viegli šajā lokā nonākt ziemā, pēc slimības, traumām vai aizejot pensijā, kad vairs nav ikdienas iešanas uz darbu. Mājās var pavadīt visu dienu, daudzas reizes apsēžoties un atkal pieceļoties, taču bez ilgākas, mierīgākas izkustēšanās. Vakarā ķermenis ir noguris, lai gan reālas kustības ir bijis ļoti maz.

Kustēties nenozīmē ciest sāpēs

Otra kļūda ir, izdzirdot ieteikumu vairāk kustēties, uztvert to kā prasību sportot līdz spēku izsīkumam. Locītavām, kas jau ir jutīgas, pēkšņa slodzes palielināšana var būt nepatīkama. Ja cilvēks, kurš ilgu laiku ir maz kustējies, vienā nedēļas nogalē nolemj vairākas stundas ravēt dārzu vai noiet desmit kilometrus, nākamajā dienā viņš var tikai vēl vairāk vilties.

Daudz drošāk ir sākt ar mazām, regulārām lietām: dažām minūtēm mierīgas pastaigas, vieglu izstaipīšanos pēc piecelšanās, apzinātu piecelšanos un izkustēšanos ik stundu. Svarīgs nav varonīgs vienas dienas pārgājiens, bet ķermenim pazīstams ritms. Kad kustība kļūst par ierastu dienas daļu, tā vairs nešķiet sods par sāpošām locītavām.

Tomēr ir robeža, kuru nevajadzētu ignorēt. Ja locītava pēkšņi stipri pietūkst, kļūst sarkana, karsta, sāpes sākas pēc traumas, traucē gulēt vai būtiski maina gaitu, paļauties tikai uz ieteikumu doties pastaigā nevajadzētu. Šādos gadījumos nepieciešams veselības aprūpes speciālista novērtējums, lai cilvēks nespēlētu minēšanas spēli ar savu veselību.

Bieža kļūda var pastiprināt novecojošu locītavu sāpes – no tās izvairīties ir vienkāršākAttēls: Pexels / Muhammed Hanefi

Vienam traucē ceļi, citam – visa dienas kārtība

Senioram locītavu stīvums bieži nozīmē ne tikai fizisku diskomfortu. Viņš var sākt retāk doties uz pilsētu, jo baidās, ka nespēs pieveikt ceļu līdz pieturai vai arī nebūs, kur apsēsties. Jo mazāk iespēju iziet no mājām, jo mazāk kustību un jo vieglāk noslēgties starp četrām sienām.

Strādājošam cilvēkam problēma izskatās citādi. Astoņas stundas sēžot pie datora, ceļi un gurni var būt mierīgi līdz brīdim, kad steidzami jāpieceļas, jānokāpj pa kāpnēm vai jāatnes pirkumi. Vecākiem un vecvecākiem vēl nāk klāt bērnu aprūpe, mājas darbi, nešana, tāpēc vēlme pēc dienas „apgulties un neko nedarīt“ dažkārt uzvar pat tad, kad ķermenim vairāk noderētu īsa, mierīga izkustēšanās.

Šeit svarīga ir arī apkārtējā vide. Ne katram pie mājām ir parks, drošas ietves vai iespēja apmeklēt vingrošanas nodarbības. Taču locītavām nav uzreiz nepieciešams iegādāties sporta kluba abonementu: dažkārt sākums ir daži apļi pa māju, viegli vingrojumi pie krēsla vai īsa iziešana ārā laikā, kad ir mazāk slidens un mazāk jāsteidzas.

Nelieli risinājumi, kas neļauj ķermenim „aizslēgties“

Praktiskākais noteikums – neatstāt ķermeni vienā pozā pārāk ilgi. Ja daudz jā­sēž, ieteicams regulāri piecelties, dažas minūtes pastaigāt pa istabu, izkustināt pēdas, uzmanīgi izvingrināt stīvās locītavas. Šādi īsi pārtraukumi nešķiet iespaidīgi, taču tie pārtrauc ilgstošu nekustīguma periodu.

Palīdz arī iepriekš samazināt šķēršļus. Ērti, stabili apavi, apģērbs, kas neierobežo kustības, mājās viegli aizsniedzamā vietā novietotas lietas un skaidrs, neslīdošs ceļš līdz durvīm var noteikt, vai cilvēks saņemsies iziet pastaigāties. Kad katrs solis prasa papildu sagatavošanos, kustību atlikt ir daudz vieglāk.

Ja sāpes atkārtojas, ir lietderīgi ne tikai ciest un gaidīt labāku dienu, bet pārrunāt tās ar ārstu vai fizioterapeitu. Speciālists var palīdzēt saprast, kuras kustības konkrētajam cilvēkam ir piemērotas, bet no kurām uz laiku vajadzētu izvairīties. Tas ir īpaši svarīgi tiem, kuriem ir hroniskas slimības, kuri ir guvuši traumas vai jūt, ka sāpes arvien vairāk ierobežo ikdienu.

Cilvēkam novecojot, locītavas nav iespējams piespiest uzvesties kā divdesmit gadu vecumā, taču var nepieļaut, ka bailes tās sastindzina vēl vairāk. Bieži vien lielākās pārmaiņas sākas nevis ar sarežģītu treniņu, bet ar lēmumu šodien nedaudz izkustēties – tik daudz, lai ķermenis atcerētos: tas joprojām ir paredzēts dzīvošanai, nevis tikai sevis saudzēšanai.