Kāpēc krakšķ locītavas: kad tas ir pilnīgi normāli, bet kad vērts vērsties pie ārsta

„Pagaidi, tu dzirdēji?“ – dažkārt pietiek piecelties no dīvāna, pietupties, lai paceltu nokritušu priekšmetu, vai pagrozīt plecus, un telpā skaidri nokrakšķ vairākas locītavas. Vieni tam nepievērš uzmanību, citi sastindzina: varbūt jau dilst skrimslis, varbūt sākas artrīts, vai varbūt es pārāk „krakšķinu“ pirkstus?

Locītavu skaņas ir bieži sastopamas un ne vienmēr nozīmē slimību. Tomēr cilvēku parasti satrauc nevis pats krakšķis, bet tas, ka tas parādījies negaidīti, atkārtojas arvien biežāk vai atskan kopā ar sāpēm. Tieši šīs detaļas palīdz atšķirt ierasto ķermeņa mehāniku no signāla, kuru labāk neignorēt.

Krakšķēt var ceļi, kāpjot pa kāpnēm, gūžas, ceļoties ārā no automašīnas, pleci, grozot roku, vai pirksti pēc garas darba dienas pie datora. Dažkārt skaņa ir tik izteikta, ka šķiet – locītavā kaut kas lūzt, lai gan cilvēks nejūt pilnīgi neko sliktu. Citos gadījumos tā pati skaņa kļūst par nepatīkamu smeldzes sākumu.

Kad skaņa izbiedē vairāk nekā pati locītava

Visbiežāk locītavas krakšķ pavisam vienkāršu iemeslu dēļ. Kustoties locītavā mainās spiediens, locītavas šķidrumā var izveidoties un sabrukt gāzes burbulīši, bet cīpslas vai saites dažkārt uz īsu brīdi pārslīd pāri blakus esošām struktūrām. Tas var skanēt kā klikšķis, krakšķis vai viegla čīkstēšana.

Ja pēc skaņas nejūtat sāpes, locītava neuzpampst, nav apsārtusi, nav karsta un kustas brīvi, pats krakšķis parasti nav iemesls panikai. Īpaši bieži tas dzirdams pēc ilgākas nekustēšanās: no rīta izkāpjot no gultas, pēc vairākām stundām pie stūres vai pieceļoties no darba krēsla. Ķermenis vienkārši sāk kustēties pēc pārtraukuma.

Cilvēki nereti baidās, ka krakšķoši pirksti „nodils“ locītavas. Taču skaņa pati par sevi nav tas pats, kas bojājums. Daudz svarīgāk ir vērot, vai pirkstu, ceļu vai citu locītavu krakšķināšana nav kļuvusi par mēģinājumu mazināt pastāvīgu stīvumu, spiedienu vai sāpes – tad uzmanība jāpievērš nevis skaņai, bet sajūtām, kas to pavada.

Ikdienas ieradumi, kuru dēļ ceļi un pleci liek par sevi manīt

Krakšķēšana biežāk kļūst pamanāma tad, kad kustību ir par maz vai, gluži pretēji, ķermenim tās pēkšņi ir par daudz. Cilvēki, kuri visu dienu sēž, to var pamanīt, sākot sportot pēc ilgāka pārtraukuma, bet aktīvi sportojošie – palielinot slodzi, nepietiekami atpūšoties vai izlaižot iesildīšanos. Locītavām ne vienmēr patīk straujas pārmaiņas.

Ceļiem ir jāveic liels darbs, nesot ķermeņa svaru, tāpēc to skaņas bieži rada vislielākās bažas. Tās var būt dzirdamas pietupjoties, nometoties ceļos, kāpjot pa kāpnēm vai pēc garas dienas, kas pavadīta uz kājām. Pleci un kakls bieži liek par sevi manīt tiem, kuri ilgi, noliekušies uz priekšu, skatās ekrānā, strādā saspringumā vai ceļ un nēsā bērnus uz vienu sānu.

Ar vecumu mainās arī locītavu audi, tāpēc kustības var kļūt skaļākas. Tomēr būtu kļūda katru krakšķi norakstīt uz gadiem. Jaunam cilvēkam no jauna parādījies sāpīgs ceļa krakšķis pēc traumas var būt svarīgāka pazīme nekā vecākam cilvēkam sen dzirdams, bet pilnīgi nesāpīgs pleca krakšķis.

Kāpēc krakšķ locītavas: kad tas ir pilnīgi normāli, bet kad vērts vērsties pie ārstaAttēls: Unsplash / Anna Auza

Kad krakšķis jau prasa nevis pacietību, bet ārsta konsultāciju

Pie ārsta vērts vērsties tad, ja kopā ar krakšķi parādās sāpes, pietūkums, apsārtums, siltums locītavas apvidū vai ievērojami ierobežotas kustības. Bažas rada arī sajūta, ka locītava iestrēgst, „ķeras“, ir nestabila vai ar to nevarat normāli balstīties. Šādi simptomi nav tikai vienkārša skaņa.

Īpaši negaidiet, ja nepatīkamās sajūtas sākās pēc kritiena, trieciena, straujas pagriešanās vai citas traumas. Dažkārt cilvēks vēl var paiet vai pakustināt roku, tāpēc cer, ka viss pāries pats no sevis, taču pieaugošs pietūkums, stipras sāpes vai nespēja noslogot ekstremitāti ir iemesls situāciju izvērtēt ātrāk.

Ārsta konsultācija ir noderīga arī tad, ja locītavas no rītiem ilgstoši ir stīvas, sāpes atkārtojas bez skaidra iemesla, modina naktī vai sāk traucēt ierastajai dzīvei. Senioram tas var nozīmēt, ka kļūst grūti droši kāpt pa kāpnēm, vecākiem – ka vairs neizdodas pacelt bērnu bez sāpēm plecā, bet strādājošam cilvēkam – ka pat tastatūra un pele kļūst par nepatīkamu uzdevumu.

Ne tikai cilvēkam jāpielāgojas sāpēm

Bieža kļūda ir vai nu vispār nepievērst uzmanību, vai arī izbīlī pārstāt kustēties. Ja krakšķis nav sāpīgs, regulāras, saudzīgas kustības parasti ir noderīgākas nekā izvairīšanās no katra pietupiena. Pastaigas, kustīguma vingrojumi, pakāpeniski stiprināti muskuļi un pārdomāta slodzes palielināšana palīdz ķermenim darboties stabilāk.

Ja skaņas parādās sportojot, vērts pārskatīt ne tikai vingrojumu, bet arī visu apkārtējo: vai iesildīšanās ir pietiekama, vai tehnika nenomainās noguruma dēļ, vai slodze nav palielināta pārāk strauji, vai ķermenis saņem pietiekami daudz atpūtas. Sāpes nevajag „izkustināt“ ar varu. Vingrojums, kas izraisa asas vai pieaugošas sāpes, nav labs neatlaidības pārbaudījums.

Darba devēji un paši strādājošie bieži atceras par ergonomiku tikai tad, kad sāk smelgt mugura vai pleci. Tomēr īss pārtraukums izkustēties, ērtāk noregulēta darba vieta un ieradums nemainīt vienu sastingušu pozu pret citu var nozīmēt vairāk nekā vēl viens vakars, mēģinot „izkrakšķināt“ saspringumu. Locītava nav mehānisms, kas jāapklusina – tā drīzāk atgādina ķermeņa veidu pateikt, kā tai klājas.

Tātad pats krakšķis parasti nav spriedums un noteikti ne vienmēr vēsta par nopietnu problēmu. Taču, kad skaņai pievienojas sāpes, pietūkums, vājums vai bailes kustēties, ķermenis runā jau nevis vienkārši skaļāk. Visprātīgāk ir nevis minēt, cik ilgi vēl var paciest, bet laikus noskaidrot, kāpēc ierastā kustība pēkšņi kļuvusi nepatīkama.