Mēs baidāmies, ka migranti ieņems mūsu pilsētas. Bet ja viņi vienkārši neieradīsies?

Eiropā par migrāciju jau daudzus gadus runā gandrīz vienā tonī – iebraucēju ir pārāk daudz, pilsētas mainās, integrācija klibo, bet dažos rajonos vietējie iedzīvotāji jūtas arvien mazāk kā savās mājās. Sociālajos tīklos nav grūti atrast attēlus no Vācijas, Francijas, Zviedrijas vai Beļģijas, zem kuriem atkārtojas viena un tā pati doma: Eiropa vairs nav tāda, kāda tā bija pirms divdesmit gadiem.

Daļai šo baiļu ir reāls pamats. Liela cilvēku plūsma īsā laikā noslogo mājokļu tirgu, skolas, veselības aprūpes sistēmu, pašvaldības un sociālos pakalpojumus. Ja integrācija nedarbojas, rodas noslēgtas kopienas, pieaug spriedze, bet atšķirības starp vietējiem un iebraukušajiem cilvēkiem nekur nepazūd. Tomēr aiz visa šī strīda slēpjas cita problēma, par kuru runā daudz mazāk.

Eiropa noveco, bet cilvēku, kas var strādāt, kļūst mazāk.

Šodien mēs to vēl ne vienmēr pamanām, jo kafejnīcas strādā, viesnīcu numuri ir sakārtoti, sūtījumi tiek piegādāti, būvniecība notiek, bet lielveikalu plaukti ir pilni. Taču visi šie darbi kādam ir jāizdara. Un, jo vairāk vietējo iedzīvotāju dodas pensijā, jo grūtāk kļūst atrast cilvēkus darbiem, kurus pagaidām nav iespējams automatizēt vai kurus vietējie vienkārši nevēlas veikt par piedāvāto algu.

Tāpēc migrācija Eiropā nav tikai kultūras vai politisks jautājums. Tā ir arī ļoti vienkārša ekonomika.

Kad sabiedrībā palielinās pensijas vecuma cilvēku skaits, kādam ir jāmaksā nodokļi, no kuriem tiek finansētas pensijas, slimnīcas, sabiedriskais transports un citi pakalpojumi. Kādam ir jārūpējas par novecojošiem cilvēkiem, jāstrādā būvniecībā, noliktavās, restorānos, lauksaimniecībā un ražošanā. Ja vietējo darbinieku šādiem darbiem nepietiek, uzņēmējdarbība sāk meklēt viņus citur.

Tieši tāpēc migranti daudzās Eiropas valstīs ir kļuvuši par neatņemamu darba tirgus daļu. Tas nenozīmē, ka ikviens atbraukušais cilvēks uzreiz veiksmīgi atrod darbu vai integrējas. Problēma bieži ir daudz sarežģītāka.

Dažās valstīs cilvēks ilgi gaida darba atļauju, tikmēr saņem sociālo palīdzību, bet, saņēmis iespēju sākt strādāt, redz, ka mazapmaksāts darbs viņa ienākumus palielinās pavisam nedaudz. Šādās situācijās rodas tā dēvētie nabadzības slazdi – sistēma pati samazina motivāciju strādāt, lai gan no malas viss izskatās tā, it kā cilvēks vienkārši negribētu to darīt.

Problēmas sākas arī tad, kad vienā vietā tiek koncentrēts daudz cilvēku ar zemiem ienākumiem. Ja tur trūkst darba, izglītības, valodas apmācības un normālu iespēju pakāpties augstāk, pēc vairākiem gadu desmitiem var izveidoties noslēgtas kopienas, kurās sociālās problēmas tiek nodotas no paaudzes paaudzē. Tas jau vairs nav tikai migrācijas, bet neveiksmīgas integrācijas jautājums.

Arī Lietuvai šis jautājums nekur nepazudīs

Dažkārt šķiet, ka migrācijas problēmas ir Berlīnes, Parīzes vai Stokholmas rūpe, bet Lietuvai atliek tikai vērot no malas. Tomēr mūsu demogrāfiskā situācija nozīmē, ka agrāk vai vēlāk nāksies risināt ļoti līdzīgu jautājumu.

Iedzīvotāji noveco, daļa cilvēku ir aizbraukusi, bet uzņēmumi jau tagad dažās nozarēs sūdzas par darbinieku trūkumu. Ja nākotnē darbspējīgā vecuma cilvēku būs vēl mazāk, izvēļu paliks maz: mēs paši strādāsim ilgāk, atgriezīsim vairāk emigrantu, palielināsim produktivitāti, automatizēsim procesus vai arī ielaidīsim vairāk darbinieku no citām valstīm.

Visticamāk, realitātē nāksies darīt visu uzreiz.

Un tieši šeit sākas sarežģītākā daļa. Var pieņemt stingrus noteikumus un pateikt, ka atbraukušajam cilvēkam ir jāstrādā, jāmācās valoda un jāievēro vietējie likumi. Izklausās vienkārši, taču tam nepieciešama valsts, kas spētu šos noteikumus reāli īstenot.

Ja daļa migrantu nonāks ēnu ekonomikā, saņems algas aploksnēs, dzīvos pārpildītos mājokļos un gandrīz nekontaktēsies ar vietējo sabiedrību, problēma būs tikai atlikta. Šādi cilvēki kļūst izdevīgi negodīgiem darba devējiem, bet ilgtermiņā tas veido noslēgtas kopienas, no kurām vēlāk pati sabiedrība sāk baidīties.

Tāpēc veiksmīga migrācija nav tikai atļauja šķērsot robežu un parakstīt darba līgumu. Ir nepieciešami valodas kursi, bērnu integrācija skolās, skaidri darba noteikumi, kontrole un iespēja cilvēkam kļūt par pilnvērtīgu sabiedrības daļu. Tas viss maksā naudu un prasa funkcionējošas institūcijas.

Tomēr ir vēl viena iespēja, par kuru, diskutējot par migrāciju, gandrīz nerunā.

Bet ja nu cilvēki, kurus mēs tik ļoti baidāmies ielaist, nākotnē paši vairs negribēs šurp braukt?

Migranti arī izvēlas, kur dzīvot

Mēs bieži runājam tā, it kā pasaulē būtu bezgalīgs skaits cilvēku, kas gatavi ierasties jebkurā Eiropas valstī un strādāt jebkādu darbu. Taču arī cilvēks, kurš nolēmis aizbraukt no savas valsts, izvēlas.

Ja viņš Vācijā, Nīderlandē vai Skandināvijā var nopelnīt vairāk, kāpēc lai viņš izvēlētos valsti, kur alga ir mazāka? Ja par to pašu darbu vienā valstī tiek piedāvāta labāka sociālā aizsardzība, normāls mājoklis un skaidra iespēja palikt uz ilgāku laiku, migrantam tas ir tikpat svarīgi kā vietējam darbiniekam.

Šis jautājums īpaši skaidri var aktualizēties Ukrainā pēc kara. Valstij vajadzēs atjaunot pilsētas, ceļus, enerģētikas infrastruktūru, rūpnīcas un tūkstošiem dzīvojamo māju. Tam būs vajadzīgs milzīgs skaits darbinieku, taču daļa ukraiņu jau būs iekārtojušies citās Eiropas valstīs, daļa neatgriezīsies, bet pati sabiedrība pēc kara būs vēl mazāka.

Loģiski domāt, ka trūkstošos cilvēkus centīsies piesaistīt no citām valstīm. Taču tad radīsies ne mazāk svarīgs jautājums – kāpēc cilvēkam no Āzijas, Āfrikas vai cita reģiona būtu jābrauc strādāt tieši uz Ukrainu, ja viņš var izvēlēties bagātāko un drošāko Poliju, Vāciju vai Čehiju?

Šādā situācijā valsts var nonākt pilnīgi pretējā stāvoklī, nekā šodien tiek iedomāts. Jautājuma par to, kā apturēt migrantus, vietā var nākties apsvērt, kā padarīt valsti pietiekami pievilcīgu, lai viņi vispār gribētu ierasties.

Ja darbinieku joprojām nepietiks, uzņēmumiem būs jāmeklē citi risinājumi. Būvniecībā vairāk darbu tiks veikts rūpnīcās, bet objektos tiks samontēti jau sagatavoti moduļi, noliktavās cilvēkus aizstās automatizētas sistēmas, ražošanā būs vairāk robotu, bet vienkāršus apkalpošanas darbus arvien biežāk veiks pašapkalpošanās ierīces.

Tas ne vienmēr būs slikts scenārijs. Lēta darbaspēka trūkums var piespiest uzņēmumus investēt tajā, ko tie ilgi atlika – tehnoloģijās, darbinieku kvalifikācijā un lielākā produktivitātē.

Ja par mazu algu neatradīsies cilvēks, kas gatavs astoņas stundas celt kastes noliktavā, uzņēmumam paliks divas izvēles: maksāt vairāk vai iegādāties sistēmu, kas lielāko daļu darba paveiks automātiski. Ja būvniecības uzņēmums neatradīs simtiem lētu strādnieku, tam var izrādīties izdevīgāk vairāk mājas elementu izgatavot rūpnīcā un objektā tos tikai samontēt.

Protams, šāda pāreja nebūtu ne ātra, ne lēta. Robotika, automatizācija un jaunās būvniecības tehnoloģijas prasa lielas sākotnējās investīcijas. Dažu pakalpojumu cenas var pieaugt, bet daļai uzņēmumu būs pilnībā jāmaina uzņēmējdarbības modelis.

Tomēr ilgtermiņā tas var radīt ekonomiku, kurā mazāks cilvēku skaits spēj paveikt vairāk.

Tāpēc migrācijas jautājums nākotnē var izrādīties daudz savādāks, nekā mēs to šodien iedomājamies. Mēs varam gadiem ilgi strīdēties par to, cik cilvēku ielaist un kā pasargāt savas pilsētas no pārāk liela iebraucēju skaita, bet galu galā saskarties ar pretēju problēmu – viņu vienkārši nebūs tik daudz, cik nepieciešams.

Un tad mēs sacentīsimies nevis par to, kas uzcels augstāku sienu, bet gan par to, kura valsts spēs piedāvāt labāku algu, drošāku dzīvi un vairāk iespēju cilvēkam, kurš var izvēlēties, uz kurieni braukt.