Lietuva var kļūt par kiberdrošības speciālistu kalvi, bet pašlaik iestrēgst tur, kur tas ir visbīstamāk

Lietuvā jau sen runājam par tankiem, droniem, pretgaisa aizsardzību, patvertnēm un fizisko drošību. Taču ir vēl viena fronte, kurā lodes nesvilpj, logi nešķīst un kaitējums var būt milzīgs – kiberdrošība.

Te vairs nepietiek nopirkt labu aprīkojumu, ieviest jaunu sistēmu vai parakstīt vēl vienu stratēģiju. Jo sistēma pati sevi nepasargās. Kādam tā ir jāsaprot, jāuzrauga, jāapkalpo, laikus jāpamana uzbrukums un jāzina, ko darīt tad, kad citi vēl tikai cenšas saprast, kas notiek.

Un tieši šeit Lietuva sāk izjust sāpes.

Pieprasījums pēc kiberdrošības speciālistiem aug, draudi mainās ātrāk nekā universitāšu programmas, un darba devēji arvien biežāk saskaras ar ļoti vienkāršu realitāti: cilvēki ir vajadzīgi tagad, bet viņu nav pietiekami. Pēc Valsts aizsardzības ministrijas pasūtījuma veiktais iespēju pētījums parādīja nepatīkamu ainu – trīs gadu laikā kiberdrošības studijas Lietuvā pabeidza nedaudz vairāk nekā 400 speciālistu, taču pat 98% darba devēju joprojām izjūt kompetenču trūkumu.

Citiem vārdiem sakot, diplomu ir. Bet tirgum vajag ne tikai diplomus.

Tam vajag cilvēkus, kuri var strādāt ar reālām sistēmām, reāliem uzbrukumiem un reālu spiedienu.

Problēma nav tā, ka neviens nemācās – problēma ir tā, ka augsta līmeņa speciālisti nerodas ātri

Kiberdrošības jomā strādājošā uzņēmuma „Santa Monica Networks“ tehniskā centra vadītājs Arvīds Žvirblis saka, ka ar studējošo skaita palielināšanu vien nepietiek. Tas izklausās neērti, bet ir ļoti precīzi.

Var uzņemt vairāk studentu. Var izveidot jaunus kursus. Var pēc mācībām izdalīt sertifikātus. Taču augsta līmeņa speciālists nerodas pēc viena semināra, dažām lekcijām vai glīti izskatīga sertifikāta „LinkedIn“ profilā.

Tam vajadzīgi gadi. Vajadzīga prakse. Vajadzīgs darbs ar īstām sistēmām. Vajadzīgi pieredzējuši cilvēki līdzās. Vajadzīgi incidenti, kļūdas, analīze, atbildība un laiks. Bet tieši laika šodien visvairāk trūkst.

Šeit Lietuva nonāk noslēgtā lokā. Tirgum vajadzīgi spēcīgi speciālisti, bet, lai viņu būtu vairāk, vajadzīgi eksperti, kuri varētu viņus izaudzināt. Arī šādu ekspertu trūkst.

A. Žvirblis vērš uzmanību, ka Lietuvā ir augsta līmeņa pasniedzēji un eksperti, taču viņu nav tik daudz, lai tirgum nepieciešamos speciālistus varētu sagatavot vajadzīgajā tempā. Un šī problēma nav tikai akadēmiska. Kad trūkst īstu profesionāļu, viņu vietu var ieņemt tie, kuri labāk prot sevi prezentēt, bet ne vienmēr ir ar reāla starptautiska līmeņa kompetencēm.

Tas ir bīstami. Jo tad tirgū var rasties ilūzija, ka mums speciālistu ir. Ka viss virzās uz priekšu. Ka problēma tiek risināta. Bet realitātē latiņa paliek pārāk zema.

Kiberdrošībā šāda pašapmāna var maksāt ļoti dārgi.

Viena speciālista izaudzināšana var izmaksāt aptuveni 200 tūkstošus eiro

Pēc A. Žvirbļa vērtējuma, augsta līmeņa kiberdrošības speciālista sagatavošana divu vai trīs gadu laikā var izmaksāt aptuveni 200 tūkstošus eiro. Šajā summā ietilpst mācības, atalgojums, līdzekļi un visa vide, kas nepieciešama, lai cilvēks augtu nevis teorētiski, bet praktiski.

Uzņēmējdarbībai tas ir milzīgs slogs. Īpaši Lietuvas tirgū, kas nav tik liels, lai katrs uzņēmums varētu viegli atļauties gadiem ilgi ieguldīt speciālistā un mierīgi gaidīt atdevi.

Vēl viena nianse – kad cilvēks sasniedz augstu līmeni, viņš kļūst pieprasīts ne tikai Lietuvā. Par viņu jau konkurē starptautiskais tirgus. Tas nozīmē, ka uzņēmums var ieguldīt milzīgu naudu, laiku un ekspertu uzmanību, bet vēlāk speciālists aizbrauks vai sāks strādāt ārvalstu kapitāla uzņēmumā.

Šeit nevar vainot cilvēku. Ja viņš ir sasniedzis starptautisku līmeni, ir dabiski, ka viņš vēlas arī starptautiskas iespējas. Tomēr valstij tas rada ļoti konkrētu jautājumu: ja kiberdrošības kompetences ir nepieciešamas ne tikai uzņēmējdarbībai, bet arī nacionālajai drošībai, vai tiešām to izaudzināšana var palikt tikai privātā sektora problēma?

Atbilde ir diezgan skaidra – nevar.

Valsts iegulda tehnoloģijās, aprīkojumā, sistēmās, infrastruktūrā. Bet, ja nav cilvēku, kuri to visu var profesionāli pārvaldīt, tehnoloģijas kļūst tikai par dārgiem rīkiem, kas gaida rokas, kuras prot tos izmantot.

Piedāvā nevis vēl vienu semināru, bet „triecieninjicēšanu“

A. Žvirblis piedāvā ambiciozu, bet ļoti skaidru ceļu: Lietuvai vajadzīgs nevis tikai lēnu, atsevišķu un izkaisītu iniciatīvu kopums, bet spēcīgs speciālistu kodols.

Viņa ideja – divu vai trīs gadu laikā sagatavot aptuveni simt augsta līmeņa kiberdrošības speciālistu. Nevis bāzes kursu dalībniekus. Nevis cilvēkus, kuri tikai iepazinušies ar šo jomu. Bet tādus, kuri varētu pacelt visas nozares kompetenču latiņu.

Viņš to dēvē par „augstas klases speciālistu triecieninjicēšanu“.

Skaitļi šeit ir nopietni. Ja viena šāda speciālista sagatavošana izmaksātu aptuveni 200 tūkstošus eiro, simt ekspertu programma prasītu aptuveni 20 miljonus eiro.

No pirmā acu uzmetiena summa šķiet liela. Bet valsts mērogā, runājot par kiberdrošību, tā nav fantāzija. Īpaši, ja skatāmies nevis uz izdevumiem, bet uz iespējamām sekām: nestrādājošām sistēmām, noplūdušiem datiem, paralizētām iestādēm, traucētu infrastruktūru vai uzbrukumiem jutīgām nozarēm.

Simts cilvēku, pēc A. Žvirbļa teiktā, nebūtu galīgais mērķis. Tas būtu sākotnējais kodols. Vieni varētu koncentrēties uz tehniskajiem jautājumiem, citi – uz procedūrām, vēl citi – sākt mācīt pārējos. Tā rastos cilvēki, kuri paši izaudzinātu jaunu speciālistu paaudzi.

Un tieši tas Lietuvai šodien var būt vissvarīgākais: ne tikai iegūt speciālistus, bet izveidot sistēmu, kas pastāvīgi spēj viņus sagatavot.

Talanti jāmeklē nevis universitātē, bet jau skolā

Vēl viena doma, kurai Lietuvā vajadzētu izskanēt skaļāk: kiberdrošības talanti nav jāsāk meklēt tikai tad, kad jaunietis jau izvēlas universitāti.

A. Žvirblis ierosina apsvērt specializētu kiberdrošības izglītības modeli, kurā talantīgi un motivēti skolēni jau no 9.–10. klases varētu padziļināt zināšanas specializētā elitārā ārpusskolas skolā. Nevis pulciņā „paspēlēsimies ar datoru“, bet nopietnā sistēmā, kurā jaunieši strādātu ar reāliem uzdevumiem, mācītos no spēcīgiem ekspertiem un redzētu skaidru ceļu uz augsta līmeņa studijām un praktisko darbību.

Šāds modelis nav izdomāts no zila gaisa. Līdzīgus principus piemēro Izraēla, kur talantu izglītošana tehnoloģiju un kiberdrošības jomās sākas jau skolas vecumā. Viens bieži minēts piemērs ir programma „Magshimim Cyber“, un vēlāk daļa šādu talantu nonāk elitārās militārajās tehnoloģiju vienībās.

Lietuva nav Izraēla. Mūsu mērogs ir cits, tirgus mazāks, iespējas ierobežotākas. Taču tieši tāpēc mums vēl vairāk vajadzīga sistēma, nevis nejaušība. Mēs nevaram cerēt, ka augsta līmeņa eksperti paši no sevis izaugs no dažiem kursiem, dažām universitāšu programmām un viena otra entuziasta.

Ja vēlamies kļūt par kiberdrošības speciālistu kalvi Eiropā, talanti ir jāpamana agri, mērķtiecīgi jāattīsta un viņiem jādod iespēja strādāt ar tādiem uzdevumiem, kādus viņi nekur citur nesaņemtu.

Mākslīgais intelekts padara uzbrukumus ātrākus, bet neaizstāj cilvēkus

Situāciju vēl vairāk saasina mākslīgais intelekts. Tas maina ne tikai to, kā strādā drošības komandas, bet arī to, kā darbojas uzbrucēji.

Jūlijā Nacionālais kiberdrošības centrs kopā ar starptautiskajiem partneriem publicētajā 2025. gada kiberdraudu analīzē norādīja, ka MI jau ir kļuvis par ikdienas kibernoziedznieku rīku. Tas palīdz ātrāk vākt informāciju par mērķiem, veidot pārliecinošākus krāpšanas scenārijus un meklēt drošības ievainojamības.

Tas nozīmē, ka uzbrukumi var kļūt lētāki, ātrāki un precīzāki. Viens uzbrucējs, izmantojot MI, var izdarīt vairāk, nekā agrāk spēja visa komanda. Krāpnieciskie e-pasti kļūst pārliecinošāki. Mērķi tiek atlasīti precīzāk. Automatizācija ļauj bez pārtraukuma izmantot vājās vietas.

Bet tas nenozīmē, ka MI aizstās augsta līmeņa speciālistus. Gluži pretēji – jo vairāk darba pārņem tehnoloģijas, jo svarīgāki kļūst cilvēki, kuri saprot ne tikai rīku, bet arī visu sistēmu.

Rīku var nopirkt daudzi. Bet saprast, kas notiek zem virsmas, var tikai cilvēks ar pieredzi, kontekstu un kompetenci.

Kiberdrošība jau ir aizsardzības jautājums

Un te arī ir būtība. Kiberdrošību vairs nevar uzskatīt tikai par IT nodaļas problēmu. Tā jau ir aizsardzības joma. Valsts noturības jautājums. Nacionālās drošības daļa.

Armijā nevienam nerodas jautājumi par to, ka nepietiek ar tankiem vai lidmašīnām – vajadzīgi cilvēki, kuri prot ar tiem rīkoties. Tieši tāpat kiberdrošībā nepietiek ar programmatūru, serveriem, sistēmām un skaistām stratēģijām. Vajadzīgi cilvēki.

Ja viņu nebūs, mēs griezīsimies tajā pašā lokā: pirksim tehnoloģijas, runāsim par drošību, reaģēsim uz incidentiem, bet joprojām jutīsim, ka augsta līmeņa kompetenču trūkst tur, kur tās ir visvairāk nepieciešamas.

Lietuvai ir iespēja. Maza valsts var būt ātra, elastīga un ambicioza. Tā var izveidot sistēmu, kas ne tikai aizlāpa caurumus, bet arī izaudzinās īstu kiberdrošības eliti.

Taču tam ir jābeidz domāt, ka problēmu atrisinās vēl dažas mācības vai vēl viena atsevišķa iniciatīva.

Ja kiberdrošība šodien ir viena no svarīgākajām valsts aizsardzības jomām, tad arī speciālisti ir jāgatavo tā, kā gatavojas nopietnai aizsardzībai – agri, mērķtiecīgi, dārgi un bez ilūzijām.

Jo nākotnes uzbrukumi negaidīs, kamēr Lietuva beidzot saņemsies sagatavot tos, kuri pratīs tos apturēt.