Lietuvieši saskaitīja, cik daudz var nopirkt par vienu minimālo algu: daži skaitļi izskatās briesmīgi

Pie kases mēs visi redzam vienu un to pašu: piens ir sadārdzinājies, olas vairs nešķiet lētas, maize maksā vairāk, nekā gribētos, bet vienkārša kafijas tasīte pilsētā reizēm maksā tā, it kā tu nebūtu kafejnīcā, bet gan lidostā.

Taču tikai cenas vēl neatspoguļo visu ainu. Vienā valstī kapučīno var maksāt vairāk, bet cilvēks par minimālo algu var nopirkt ievērojami vairāk šādu tasīšu. Citā valstī maize šķiet lētāka, tomēr alga ir tik maza, ka reālā pirktspēja tik un tā nav spoža.

Tāpēc sociālajos tīklos izplatītā tabula skārusi ļoti jutīgu vietu: cik dažādās Eiropas valstīs cilvēks teorētiski varētu „nopirkt“ par vienu mēneša minimālo algu. Nevis cik maksā viens produkts, bet cik daudz šo produktu ietilpst algā.

Un te sākas interesantākā daļa.

Kad cena vēl neko nepasaka

Lietuvā cilvēki ļoti bieži salīdzina cenas ar Vāciju, Poliju, Spāniju vai Latviju. Viens saka: „Pie mums ir dārgāk nekā Vācijā.“ Cits atbild: „Bet tur algas ir lielākas.“ Trešais atceras, ka Polijā iepirkties ir lētāk. Ceturtais parāda čeku no Lietuvas veikala un saka, ka par tādu naudu jau vairs nav normāli dzīvot.

Visiem zināmā mērā ir taisnība, taču problēma ir tā, ka viens čeks nav visa ekonomika.

Ja salīdzinām tikai cenu, redzam tikai pusi no ainas. Ja salīdzinām tikai algu, arī maldinām paši sevi. Patiesais jautājums ir cits: cik konkrētu preču vai pakalpojumu var iegādāties par šo algu?

Tieši tāpēc šādas tabulas iedarbojas tik spēcīgi. Tās uzreiz parāda nevis abstraktus procentus, bet ļoti ikdienišķas lietas: cik olu, litru piena, kafijas tasīšu, alus kausu, matu griezumu vai sporta kluba abonementu mēnešu teorētiski ļauj iegādāties viena minimālā alga.

Salīdzinājums pēc vienas mēneša minimālās algas

Zemāk – ilustratīva tabula, kas veidota pēc sociālajos tīklos izmantotā principa. Skaitļi parāda, cik vienību teorētiski varētu iegādāties par vienu mēneša minimālo algu dažādās valstīs.

Piezīme: tas ir ilustratīvs salīdzinājums, nevis oficiāls pirktspējas indekss. Skaitļi var atšķirties atkarībā no pilsētas, cenu avota, pakalpojumu kvalitātes, nodokļiem un tā, vai tiek aprēķināta bruto vai neto alga.

Drīz par pārtiku maksāsim tikpat, cik norvēģiAttēls: OpenAI

Lietuva ne visur izskatās slikti, taču ir viena problēma

No pirmā acu uzmetiena Lietuva dažās rindās neizskatās traģiski. Pēc olu vai piena daudzuma tā nav tabulas lejasdaļā. Salīdzinājumā ar Latviju dažviet tā pat izskatās labāk. Arī sporta kluba abonementu skaits nav slikts.

Taču šādās tabulās svarīga nav viena rinda. Svarīgāka ir kopējā sajūta: ikdienišķas lietas joprojām apēd lielu algas daļu, bet pakalpojumi Lietuvā pēdējos gados daudziem ir kļuvuši sāpīgi dārgi.

Matu griezums, kafija pilsētā, pusdienas kafejnīcā, mājoklis, remonts, zobārsts, automašīnas apkope – tās vairs nav sīkas lietas. Un tieši šeit cilvēki visvairāk izjūt atšķirību starp „alga ir pieaugusi“ un „dzīvot ir kļuvis vieglāk“.

Jo, ja alga pieaug, bet vienlaikus pieaug arī viss apkārt, cilvēks reāli nejūt nekādu uzvaru.

Kāpēc Luksemburga un Vācija šķiet tik tālu

Tabulā visvairāk uzmanību piesaista Vācija un Luksemburga. Par vienu minimālo algu tur teorētiski var nopirkt ievērojami vairāk olu, piena, kapučīno vai alus kausu. Tas nenozīmē, ka dzīve tur visur ir lēta. Nebūt ne. Mājoklis, apdrošināšana, pakalpojumi, nodokļi un ikdienas izdevumi var būt ļoti lieli.

Taču šāds salīdzinājums parāda ko citu: lielāki ienākumi bieži vien labāk amortizē ikdienas cenas. Ja kafija maksā vairāk, bet alga ļauj nopirkt divreiz vairāk kafijas, cilvēkam tā psiholoģiski šķiet mazāk sāpīga.

Lietuvā problēma bieži vien ir tā, ka cenas jau vēlas dzīvot rietumnieciski, bet daļas cilvēku ienākumi joprojām tām dzenas pakaļ.

Kāpēc šādas tabulas sadusmo cilvēkus

Šādi salīdzinājumi gandrīz vienmēr izraisa strīdus. Vieni saka, ka skaitļi ir neprecīzi. Citi ir sašutuši, ka jāskaita „uz rokas“. Trešie skaidro, ka ne visi dzīvo no minimālās algas. Ceturtie atgādina, ka galvaspilsēta un mazāka pilsēta ir divas dažādas pasaules.

Un viņiem ir taisnība. Šāda tabula nav perfekta. Tā neparāda īres maksu, apkuri, kredītus, bērnu izdevumus, transportu, nodokļus, veselības aprūpes pakalpojumus un daudzas citas lietas.

Taču tā izdara vienu ļoti svarīgu darbu: ļauj vienkārši ieraudzīt, kāpēc cilvēki jūtas noguruši no cenām.

Ne jau tāpēc, ka viņi neprot rēķināt. Bet tāpēc, ka viņi rēķina katru nedēļu – veikalā, degvielas uzpildes stacijā, aptiekā, pie friziera, kafejnīcā un, skatoties uz rēķiniem.

Galvenais jautājums nav „vai pie mums ir dārgi“

Jautājums „vai Lietuvā ir dārgi?“ patiesībā ir pārāk vienkāršs. Būtu jāvaicā citādi: vai cilvēkam pēc visu izdevumu segšanas no viņa ienākumiem paliek pietiekami daudz normālai dzīvei?

Jo vienam dārga ir 3 eiro kafija. Citam – 70 eiro par matu griezumu bērnam un sev. Trešajam – 120 eiro pārtikas grozs. Ceturtajam – īres maksa, kas apēd pusi algas. Piektajam – automašīnas remonts, pēc kura mēneša budžets sabrūk kā kāršu namiņš.

Šādas tabulas neatbild uz visu, taču ļoti skaidri parāda, ka cenu salīdzināšana bez algām ir maldinoša. Arī algu salīdzināšana bez cenām ir maldinoša.

Patiesais dzīves līmenis sākas tur, kur satiekas abas lietas: cik tu nopelni un cik patiesībā vari par to nopirkt.

Un, kamēr šī attiecība Lietuvā daudziem cilvēkiem joprojām šķiet saspringta, diskusijas pie kases noteikti nebeigsies.