Aprēķināju, cik daudz elektrības patērē māja, un sapratu sāpīgo patiesību: siltumsūkņa pasaka ir beigusies

Viss sākās nevis ar bojājumu. Nevis ar to, ka siltumsūknis pārstāja darboties. Nevis ar meistaru, kurš būtu pateicis, ka remonts maksās kosmosu. Viss sākās ar vienkāršu skaitli elektroenerģijas piegādātāja pašapkalpošanās portālā.

Atvēru patēriņa datus, apskatīju mēnešus, salīdzināju ar to, cik daudz mēs patiesībā dzīvojam mājā, un man kļuva ļoti skaidrs: te kaut kas nav kārtībā.

Kad uzstādīju gaiss–ūdens siltumsūkni, man tika zīmēta gandrīz ideāla aina. Mūsdienīgi. Ērti. Nekas nav jākurina. Nekādu pelnu. Nekādas malkas. Nekādu katlumājas smaku. Tikai nospied pogu, iestati temperatūru un dzīvo kā cilvēks.

Teorētiski viss izklausījās skaisti.

Bet, kad ziemā sāc skatīties uz elektroenerģijas patēriņu nevis reklāmas brošūrā, bet savas mājas rēķinā, romantika ļoti ātri beidzas.

Sākumā domāju, ka vainīga ir pati māja

Pirmais, ko sev pateicu: varbūt māja pārāk daudz “rij”. Varbūt kaut kur zaudēju siltumu. Varbūt logi, varbūt durvis, varbūt jumts, varbūt grīdas. Un te noteikti ir daļa patiesības – neviena apkures metode nebūs lēta, ja māja silda ārpusi.

Bet tad sāku skatīties konkrētāk. Kad tiek patērēts visvairāk elektrības? Kā mainās skaitļi, kad ārā kļūst vēsāks? Cik daudz elektrības pazūd nakts laikā? Cik reāli maksā uzturēt komfortablu temperatūru, nevis dzīvot džemperī un sev teikt, ka “tā vajag taupīt”?

Un tad ieraudzīju to, par ko pārdevēji parasti runā ļoti klusi: gaiss–ūdens sistēma ļoti skaisti izskatās tad, kad apstākļi tai ir piemēroti. Kad ārā nav pārāk auksts, kad māja ir labi siltināta, kad grīdas apkure ir kārtīgi ierīkota, kad visa sistēma ir ideāli noregulēta.

Bet, kad pienāk īsta Lietuvas ziema ar slapju aukstumu, vēju, atkušņiem, mīnusiem un pastāvīgu mitrumu, brīnums kaut kur pazūd.

Tad siltumsūknis sāk strādāt tā, ka elektrības skaitītājs griežas nevis kā taupīšanas instruments, bet kā ventilators.

Lielākā mānīšana – vidējie rādītāji, kas neko nepasaka

Man visvairāk nepatika ne pats siltumsūknis. Mani aizķēra tas, kā tas bieži tiek pārdots.

Cilvēkam parāda skaistus skaitļus: efektivitāti, koeficientus, gada izmaksas, modernu tehnoloģiju, mazāku piesārņojumu, ērtības. Un tas viss izklausās tā, it kā ikviens, kurš vēl kurina ar granulām, malku vai citu kurināmo, būtu iestrēdzis pagātnē.

Bet reālajā dzīvē nav vienas vidējās mājas. Ir konkrēta māja. Ar konkrētu platību. Konkrētām sienām. Konkrētu jumtu. Konkrētu ģimeni. Konkrētu karstā ūdens patēriņu. Konkrētu temperatūru, kādu vēlas uzturēt iekštelpās.

Viens cilvēks mājā uztur 19 grādus un saka, ka viņam ir silti. Cits vēlas 22–23, jo viņam ir bērni, viņš strādā no mājām vai vienkārši nevēlas dzīvot kā noliktavā. Vienam ir jauna A klases māja. Citam – vecāka, tikai daļēji renovēta. Vienam siltumsūknis var būt loģisks risinājums. Citam – dārga rotaļlieta, kas uz papīra izskatījās labāk nekā realitātē.

Un tieši te daudzi cilvēki tiek pieķerti.

Viņiem pārdod nevis sistēmu viņu mājai, bet gan solījumu.

SiltumsūknisAttēls: Ilustratīvs attēls

Granulu katls pēkšņi vairs nešķiet tik “vecmodīgs”

Kad sāku rēķināt, granulu katls man atkal kļuva ļoti interesants. Ne tāpēc, ka man ļoti pietrūktu katlumājas. Ne tāpēc, ka vēlos staipīt maisus un tīrīt pelnus. Bet tāpēc, ka vēlos kontrolēt apkures izmaksas tā, lai tās mani katru mēnesi nepadarītu par apsmieklu.

Granulas nav brīnums. Arī tās kļūst dārgākas. Tās ir jāuzglabā. Vajag vietu. Vajag apkopi. Laiku pa laikam jāatceras, ka siltums mājā nerodas no zila gaisa.

Bet granulu katlam ir viena ļoti skaidra priekšrocība: tu redzi, ko sadedzini, un ļoti ātri saproti, cik maksā tavs siltums. Nav tās dīvainās situācijas, kad sistēma klusi rūc, māja it kā ir silta, bet mēneša beigās saņem elektrības rēķinu un mēģini saprast, vai tā ir apkure, vai sods par naivumu.

Man granulu katls sāka šķist nevis kā solis atpakaļ, bet gan atgriešanās pie veselā saprāta.

Jā, mazāk ērtību. Bet vairāk skaidrības.

Gaiss–ūdens nav ļaunums, taču tas noteikti nav piemērots visiem

Es nevēlos izlikties, ka siltumsūkņi visiem ir kaut kāda krāpšana. Ir mājas, kurās gaiss–ūdens sistēma darbojas lieliski. Ir cilvēki, kuri maksā maz, dzīvo siltumā un patiešām nesūdzas. Ir ļoti labi ierīkotas sistēmas, kurās viss ir saskaņots līdz sīkākajām detaļām.

Bet ir arī otra puse, par kuru runā daudz mazāk.

Ja māja ir vecāka, ja radiatori nav pielāgoti zemākai temperatūrai, ja siltuma zudumi ir lieli, ja sistēma izvēlēta “uz aci”, ja cilvēks ticēja skaistām prognozēm un nesaprata, kā viss izskatīsies lielākā salā, tad rezultāts var būt ļoti nepatīkams.

Tad gaiss–ūdens sistēma kļūst nevis par viedu taupīšanas risinājumu, bet gan par pastāvīgu mēģinājumu pierādīt sev, ka “te viss tik un tā ir labi”.

Lai gan skaitļi rāda pretējo.

Svarīgākais jautājums – nevis ar ko sildīties, bet cik tas maksās jūsu mājā

Tagad saprotu vienu lietu: pirms apkures sistēmas izvēles ir nevis jāuzklausa pārdevējs, bet jāaprēķina savas mājas rādītāji. Ne kaimiņa. Ne foruma dalībnieka. Ne reklāmas piemēra. Savas mājas.

Cik kvadrātmetru? Kāds ir siltinājums? Kāda ir apkures sistēma – grīdas vai radiatori? Cik cilvēku dzīvo mājā? Cik daudz karstā ūdens tiek patērēts? Kāda temperatūra tiek uzturēta iekštelpās? Cik maksās apkope? Kas notiks, ja elektrība kļūs dārgāka? Kas notiks, ja granulas kļūs dārgākas? Ko darīsiet, ja pazudīs elektrība? Cik maksās remonts pēc garantijas beigām?

Tikai tad var runāt par to, kas ir labāks.

Jo vienam gaiss–ūdens sistēma patiešām būs ērts un racionāls risinājums. Citam – finansiāli bīstama izvēle, kas labi izskatās tikai līdz pirmajai īstajai ziemai.

Lēmumu pieņēmu nevis emociju vadīts

Kad sev pateicu, ka siltumsūkni nomainīšu pret granulu katlu, tas nebija dusmu lēmums. Tas bija skaitļu lēmums.

Es nevēlos katru mēnesi skatīties uz elektroenerģijas patēriņu un mēģināt sevi nomierināt. Nevēlos dzīvot ar domu, ka mūsdienīga sistēma teorētiski ir taupīga, bet manā mājā patiesībā patērē pārāk daudz. Nevēlos maksāt par solījumu, kas man nedarbojas tā, kā tika solīts.

Man vajag siltumu, ko es saprotu. Izmaksas, ko varu aprēķināt. Un sistēmu, kas ir piemērota manai mājai nevis reklāmā, bet reālajā dzīvē.

Tāpēc jā – gaiss–ūdens sistēma man šķita pārspīlēta padarīšana. Ne tāpēc, ka tehnoloģija būtu slikta. Bet tāpēc, ka tā pārāk bieži tiek pasniegta kā universāla atbilde visiem.

Bet apkures jomā tādu atbilžu nav.

Ir tikai jūsu māja, jūsu rēķins un ļoti skaidrs jautājums: vai jūs apkuri izmantojat lēti, vai tikai ticat, ka tam tā vajadzētu būt?