Pēc aiziešanas pensijā aizbēgu uz vecu lauku sētu un paņēmu otu: tagad ar gleznām nopelnu vairāk nekā visā mūžā

Kad aizgāju pensijā, pirmo mēnesi jutos tā, it kā būtu kļūdas dēļ palicis mājās. Visu mūžu cēlos agri, steidzos uz darbu, kārtoju lietas, atgriezos noguris un visu laiku sev atkārtoju: „Kad man būs laiks, dzīvošu citādi.“

Tikai tad, kad šis laiks beidzot pienāca, es nezināju, ko ar to iesākt.

Bērni jau bija pieauguši, mazbērniem bija sava dzīve, sieva bija mirusi pirms dažiem gadiem. Dzīvoklis pilsētā pēkšņi kļuva pārāk kluss. No rītiem vairs nekur nebija jāiet, taču tieši tas mani nomāca visvairāk. Likās, ka visi kaut kur dodas, bet es esmu palicis stāvam uz vietas.

Tad es arī nopirku vecu lauku sētu.

Lauku sēta bija veca, bet man tā šķita dzīva

Draugi teica, ka esmu sajucis prātā. „Kam tev tie grausti? Tev vajag atpūsties, nevis lāpīt jumtus,“ viņi atkārtoja. Un viņiem nebija gluži nepareizi. Māja bija veca, krāsns dūmoja, logi bija šķībi, pagalmā zāle sniedzās līdz ceļiem, bet šķūnis izskatījās tā, it kā turētos tikai spītības dēļ.

Taču, tiklīdz iegāju iekšā, sajutu dīvainu mieru. Tur nebija nekādas greznības, bet bija gaisma. No rītiem pa mazo logu iespīdēja saule, aiz mājas auga veca ābele, bet vakaros visapkārt valdīja tāds klusums, kādu pilsētā nekad nebiju dzirdējis.

Pirmajā vasarā es vairāk kārtoju nekā dzīvoju. Krāsoju logus, iznesu vecās mantas, slaucīju putekļus, mazgāju grīdas, pļāvu zāli. Kādu dienu bēniņos atradu vecu koka rāmi. Un tad atcerējos, ka jaunībā man ļoti patika zīmēt.

Skolā zīmēšanas skolotājs mēdza teikt, ka man ir laba krāsu izjūta. Taču dzīve ātri parādīja, ka „krāsu izjūta“ rēķinus neapmaksā. Vajadzēja strādāt, uzturēt ģimeni, audzināt bērnus, remontēt dzīvokli, domāt par nākotni. Otas palika kaut kur pagātnē.

Pirmo gleznu uzgleznoju virtuvē

Man nebija ne molberta, ne normālu krāsu. Nopirku vislētāko audeklu, dažas akrila krāsas un apsēdos pie virtuves galda. Sākumā pat jutos neveikli. Pensionārs vecā lauku sētā ar otu rokā — pats sev šķitu smieklīgs.

Es uzgleznoju vecu ābeli. Šķību, ar vienu nolūzušu zaru, bet ziedošu. Kad pabeidzu, ilgi skatījos uz gleznu un pirmo reizi daudzu gadu laikā nodomāju: „Šī ir mana.“

Ne perfekta, ne profesionāla, bet mana.

Šo fotogrāfiju ievietoju sociālajos tīklos. Bez jebkāda plāna. Uzrakstīju tikai: „Pirmais mēģinājums pēc daudziem gadiem.“ Pēc dažām stundām kāda sieviete pajautāja, vai es to pārdotu. Es pat iesmējos. Uzrakstīju viņai, ka tas ir tikai amatieru darbs. Bet viņa atbildēja: „Man tieši tādu vajag. Īstu.“

Es pārdevu to par 40 eiro. Toreiz man tā nebija nauda, bet brīnums.

Viss sākās ar vienu pasūtījumu

Pēc pirmās gleznas nāca otrs lūgums. Kāds vēlējās, lai es pēc fotogrāfijas uzgleznoju viņa vecāku māju. Pēc tam — lauku sētu, kurā kāds bija pavadījis bērnības vasaras. Vēlāk — kaķi uz palodzes, vecmāmiņas dārzu, ezeru, vecu ābeli, koka žogu.

Pamazām sapratu, ka cilvēki nepērk tikai gleznu. Viņi pērk atmiņu. Vienam vajag māju, kuras vairs nav. Citam — pagalmu, kurā viņš uzaudzis. Trešajam — sajūtu, ka kaut kas no pagātnes joprojām var karāties pie sienas.

Manas gleznas nebija modernas un aukstas. Tajās bija Lietuvas ciemi, šķībi logi, vecas ābeles, taciņas cauri zālei, migla virs laukiem, krūze uz galda, krāsns, žogs, kaķis, palodze. Varbūt tāpēc cilvēkiem tās patika. Tās bija vienkāršas, bet tuvas.

Kad pasūtījumu kļuva par daudz, es nobijos

Sākumā gleznoju tad, kad vēlējos. Pēc tam izveidojās rinda. Kādu dienu sapratu, ka man ir pasūtījumi trim mēnešiem uz priekšu. Un tad mani pārņēma bailes.

Es sāku domāt: ja nu neizdosies? Ja nu cilvēkam nepatiks? Ja nu visi sapratīs, ka esmu tikai pašmācības ceļā izglītojies pensionārs no vecas lauku sētas?

Taču viena pircēja man uzrakstīja ziņu, kuru joprojām glabāju. Viņa pasūtīja gleznu pēc savas mammas dzimtās lauku sētas fotogrāfijas. Kad to saņēma, viņa uzrakstīja: „Mamma raudāja. Viņa teica, ka jūs uzgleznojāt nevis māju, bet viņas bērnību.“

Tad es sapratu, ka man nav jāizliekas par profesionāli. Man jāglezno tā, kā jūtu.

Tagad tas ir mans iztikas avots

Šodien mana pensija vairs nav vienīgais ienākumu avots. Gleznas man ienes vairāk, nekā es kādreiz nopelnīju, strādājot pilnu slodzi. Dažkārt man pašam ir grūti tam noticēt. Visu mūžu biju pieradis rēķināt, taupīt, domāt, vai varu atļauties labākus apavus, jaunu instrumentu vai braucienu pie bērniem.

Tagad pirmo reizi mūžā man ir nauda ne tikai nepieciešamajam, bet arī mieram. Es salaboju lauku sētas jumtu. Ierīkoju labāku apkuri. Nopirku normālu molbertu, kvalitatīvas krāsas, plauktus audekliem. Un joprojām katru rītu pamostos ar vēlmi doties pie gleznas.

Man dažkārt jautā, vai nenožēloju, ka nesāku agrāk. Reizēm es par to aizdomājos un saprotu, ka būtu varējis. Bet tad pats sev atbildu: varbūt agrāk man nebūtu, ko teikt. Varbūt vajadzēja nodzīvot visu šo dzīvi, lai roka beidzot zinātu, ko gleznot.

Pensija man kļuva nevis par beigām, bet par sākumu

Pensija daudziem šķiet kā beigas. Arī man tā šķita. Likās, ka labākie gadi jau ir pagājuši, bet tagad atliek tikai sargāt veselību, vārīt zupu un gaidīt, kad kāds piezvanīs.

Taču izrādās, ka cilvēks var sākt no jauna arī sešdesmit piecu gadu vecumā. Var iemācīties pārdot internetā. Var izveidot sev tīmekļa vietni. Var baidīties un tomēr mēģināt. No vaļasprieka var izveidot darbu, kas nevis nogurdina, bet atdzīvina.

Vecajā lauku sētā es atradu ne tikai mieru. Es atradu sevi — tādu, kādu biju sen aizmirsis.

Tagad, kad no rīta apsēžos pie audekla, bieži nodomāju: visu mūžu es strādāju, lai izdzīvotu. Bet tagad pirmo reizi daru to, kā dēļ patiešām jūtos dzīvs.