Populārie saldinātāji var ietekmēt ne tikai mūs, bet arī nākamās paaudzes

Rīta kafijā cukura vietā iekrīt dažas saldinātāja tabletes, pusdienlaikā tiek izvēlēts dzēriens “bez cukura”, bet vakarā – proteīna jogurts ar saldu pēcgaršu. Šķiet, viss ir loģiski: mazāk cukura, mazāk kaloriju, mazāk sirdsapziņas pārmetumu saldumu dēļ. Tomēr tieši šeit sākas jautājums, kas daudziem nešķiet nemaz tik vienkāršs.

Saldinātāji bieži tiek pasniegti kā ērts risinājums tiem, kuri vēlas kontrolēt svaru vai glikozes līmeni asinīs. Tomēr zinātnieki arvien lielāku uzmanību pievērš ne tikai tam, kas notiek organismā pēc vienas skārdenes salda dzēriena. Tiek pētīts, vai bieža dažu saldinātāju lietošana var mainīt zarnu mikrobiotu, vielmaiņas signālus un pat ietekmēt vidi, kurā attīstās nākamais bērns.

Tas nenozīmē, ka viena ar saldinātāju saldināta kafijas tasīte noteiks ģimenes veselību vairākām paaudzēm uz priekšu. Tomēr, kad produkti “bez cukura” kļūst par ikdienas fonu, ir vērts uz tiem raudzīties nevis kā uz pilnīgi neitrālu cukura kopiju. Saldā garša var būt bez kalorijām, taču tā ne vienmēr ir bez sekām.

Kad atsakāmies no cukura, bet ne no salduma

Daudzi cilvēki saldinātājus izvēlas nevis kaprīzes dēļ. Vieni mēģina samazināt ķermeņa svaru, citi rūpējas par zobiem, vēl citi izvairās no straujām glikozes svārstībām vai vienkārši vēlas izdzert saldu limonādi, neuzņemot papildu kalorijas. Veikalos šādu izvēļu kļūst arvien vairāk: dzērieni, deserti, košļājamā gumija, mērces, “fit” uzkodas un pat produkti, kuros saldumu no pirmā acu uzmetiena nemaz negaidītu.

Problēma rodas tad, kad saldinātājs sāk darboties kā atļauja lietot saldo garšu bez ierobežojumiem. Cilvēks var vairs nebērt tējā divas tējkarotes cukura, bet dienas laikā apēst vai izdzert vairākus produktus ar dažādiem saldinātājiem. Marķējums “bez pievienota cukura” tad izklausās gandrīz kā solījums, ka par neko nav jāuztraucas, lai gan produkts joprojām var uzturēt ieradumu meklēt izteikti saldu garšu.

Organisms nav tikai kaloriju skaitītājs. Tas atpazīst saldo garšu, bet zarnas un smadzenes nepārtraukti apmainās ar signāliem par ēdienu, sāta sajūtu un enerģiju. Pētījumos tiek apsvērts, ka daži intensīvie saldinātāji noteiktiem cilvēkiem var būt saistīti ar zarnu baktēriju sastāva vai organisma reakcijas uz glikozi izmaiņām. Reakcija nav vienāda visiem, tāpēc pazīstama cilvēka pieredze – “ar mani nekas nenotika” – vēl nav universāla atbilde.

Populārie saldinātāji var ietekmēt ne tikai mūs, bet arī nākamās paaudzesAttēls: Pexels / Mark Youso

Lielākais jautājums rodas, plānojot grūtniecību

Runājot par nākamajām paaudzēm, visbiežāk tiek domāti grūtniecības un agrīnās bērnības apstākļi. Grūtniecības laikā tas, ko māte ēd un dzer, ir svarīgi nevis perfekta ēdienkartes dēļ, bet tāpēc, ka šajā laikā veidojas ārkārtīgi jutīga bērna attīstības vide. Zinātne pēta, vai dažu vielu ietekme var būt saistīta ar mikrobiotas izmaiņām vai tā dēvētajiem epiģenētiskajiem mehānismiem – procesiem, kas ietekmē to, kā organisms izmanto savus gēnus.

Šeit ir ļoti svarīgi neļauties biedēšanai. Par saldinātāju tiešu un neizbēgamu ietekmi uz bērniem vai mazbērniem nevar runāt kā par pierādītu ikdienas likumsakarību. Daļa datu tiek iegūta novērojumos vai pētījumos ar dzīvniekiem, bet cilvēku uzturā ir grūti nošķirt vienu sastāvdaļu no visa dzīvesveida: miega, stresa, fiziskās aktivitātes, kopējās pārtikas izvēles un veselības stāvokļa.

Tomēr piesardzība šajā jautājumā izklausās pavisam saprātīgi. Grūtniecei, sievietei, kura plāno grūtniecību, vai mātei, kura baro bērnu ar krūti, nav jādzīvo bailēs no katra saldā produkta, taču ir vērts izvairīties no ieraduma katru dienu dzert daudz diētisko dzērienu tikai tāpēc, ka tajos nav cukura. Ūdens, nesaldināta tēja, parasts kefīrs, auglis vai mājās pagatavota uzkoda parasti ļauj samazināt ne tikai saldinātāju, bet arī izteikti saldas garšas nepieciešamību kopumā.

Vieniem tas ir ērtums, citiem – vēl viena mīkla

Vecākam cilvēkam saldinātājs var šķist izeja, kad ārsts iesaka ierobežot cukuru, bet atteikties no saldas tējas psiholoģiski ir grūti. Strādājošs cilvēks var degvielas uzpildes stacijā paķert “zero” dzērienu, jo pēc garas dienas tas šķiet labāka izvēle par parasto limonādi. Ģimenēs situācija ir vēl sarežģītāka: vecāki vēlas samazināt bērnu uzņemto cukura daudzumu, taču vienlaikus nevēlas, lai salda garša kļūtu par pašsaprotamu ikviena dzēriena īpašību.

Arī pārtikas ražotājiem saldinātāji nav tikai viltība. Tie palīdz radīt mazāk kaloriju saturošus produktus, un daļai cilvēku tas var būt praktisks pārejas solis, īpaši mēģinot samazināt parastā cukura daudzumu. Tomēr uzņēmējdarbībai nevajadzētu radīt iespaidu, ka “bez cukura” automātiski nozīmē “var lietot, cik gribi”. Cilvēks nepērk ķīmisku formulu, bet gan solījumu parūpēties par sevi, tāpēc skaidrs marķējums un mērena pieeja produktam šeit ir svarīgāki par skaļu saukli.

Labākais risinājums parasti nav pēkšņs aizliegums. Ja katru dienu tiek dzerts daudz saldinātu dzērienu, var sākt ar vienu izmaiņu: daļu no tiem aizstāt ar ūdeni, minerālūdeni ar citronu vai nesaldinātu tēju. Ja saldinātājs ir nepieciešams kafijai, nav sevi par to jāpeļ – vienkārši ir lietderīgi pamanīt, cik daudz citu saldo produktu dienas laikā jau sakrājas. Dažkārt lielākās pārmaiņas sākas nevis ar perfektas etiķetes pētīšanu, bet ar jautājumu: vai man patiešām ir nepieciešams, lai viss būtu salds?

Saldinātāji nav ne nevainojams brīnums, ne viens slepens vaininieks visās veselības problēmās. Tomēr to vieta ikdienā ir pelnījusi apzinātu attieksmi, īpaši, kad runājam par bērniem un plānoto ģimeni. Mazāk cukura ir labs mērķis, bet vēl labāks – pamazām iemācīties, ka ēdiens un dzērieni var būt patīkami arī tad, kad to garša neatgādina desertu.