„Autobusu izvēlējos pēc tā, kur bija mazāka iespēja viņus satikt“: kauņietes stāsts par gadiem ilgušām bailēm

Jauna sieviete no Kauņas, kura uzrakstīja redakcijai, savu stāstu sāka nevis ar apsūdzībām un nevis ar vēlmi publiski nosaukt cilvēkus. Viņa uzrakstīja tāpēc, ka, viņas vārdiem, dažas jauniešu kompānijas noteiktos Kauņas rajonos gadiem ilgi rada tādu baiļu atmosfēru, ka citi jaunieši sāk mainīt savu ikdienu tikai tāpēc, lai viņus nesatiktu. Lasītājas identitāte redakcijai ir zināma, taču viņas drošības un pašas lūguma dēļ viņas vārdu nepubliskojam.

„Es pati biju attiecībās ar vienu no šādiem cilvēkiem. Kad attiecības beidzās, sākās draudi. Man lika skatīties, kur eju, jo mani atradīšot. Tika radīta sajūta, ka pilsēta nav tik liela, lai es varētu vienkārši no visa tā norobežoties,“ viņa stāsta.

Pagāja ne viena vien diena un ne viens vien mēnesis, taču baiļu sajūta, pēc sievietes teiktā, nekur nepazuda. Viņa saka, ka joprojām dažas ikdienas situācijas vērtē nevis pēc ērtuma, bet gan pēc tā, cik drošas tās šķiet.

„Mana pilsēta kļuva par vietu, kur es pastāvīgi rēķinu varbūtības“

Viens no spēcīgākajiem teikumiem viņas vēstulē nebūt nav par kautiņiem vai draudiem. Tas ir par autobusu.

„Tagad dzīvoju Kauņā, tomēr, braucot pat ar sabiedrisko transportu, dažkārt izvēlos autobusu vai maršrutu nevis pēc tā, kur man ir ērtāk nokļūt, bet gan pēc tā, kur ir vismazākā iespēja sastapt to cilvēku grupu. Mana pilsēta kļuva par vietu, kur es pastāvīgi rēķinu varbūtības, kur es viņus varētu satikt,“ raksta lasītāja.

Viņas galvā, kā viņa pati stāsta, pastāvīgi riņķo tie paši jautājumi: ar kuru autobusu braukt drošāk, pa kuru rajonu labāk nestaigāt, vai ir vērts doties uz noteiktu vietu, ja tur var parādīties cilvēki, no kuriem viņa baidās.

No malas šādas bailes var būt pilnīgi neredzamas. Cilvēks dodas uz darbu vai mācībām, satiekas ar draugiem, brauc sabiedriskajā transportā, iepērkas veikalā. Taču neviens neredz, ka pirms iekāpšanas autobusā viņš vispirms paskatās, kas tajā atrodas, bet, ieraugot pazīstamu seju, var nolemt gaidīt nākamo reisu.

„Cilvēks var izskatīties pilnīgi normāli. Bet neviens neredz, ka pirms iekāpšanas autobusā viņš padomā, vai tur nebūs cilvēku, no kuriem baidās,“ viņa saka.

Bailes, kas nebeidzas tad, kad beidzas konflikts

Lasītāja stāsta, ka ilgstošs stress ietekmēja arī viņas veselību. Pēc viņas teiktā, kādā brīdī situācija bija tik smaga, ka ārsts izrakstīja zāles pret stresu, bet tā perioda sekas viņa izjūt joprojām.

Tieši šeit, viņasprāt, slēpjas viena no lielākajām problēmām. No malas konflikts var šķist beidzies jau sen. Cilvēki vairs nesatiekas, nesazinās, varbūt pat dzīvo atšķirīgas dzīves. Taču cilvēkam, kurš ilgu laiku izjuta draudus vai spiedienu, stāsts ar to ne vienmēr beidzas.

Dažkārt paliek ieradums palūkoties apkārt. Dažkārt – izvairīties no noteiktas vietas. Dažkārt – mainīt maršrutu tikai tāpēc, ka šis maršruts šķiet drošāks.

„Visbriesmīgākais ir tas, ka cilvēks, kurš gadiem ilgi izturas agresīvi, var vienkārši staigāt pa ielu kopā ar draugiem, bet cilvēki, kuri no viņa cietuši, viņu ieraugot, pāriet uz otru ielas pusi. Un tas kļūst neredzams,“ savā vēstulē raksta kauņiete.

„Kamēr neviens nav smagi ievainots, viss paliek jauniešu konflikta līmenī“

Sieviete uzsver, ka nevēlas savu stāstu pasniegt kā vienīgo konkrēto konfliktu. Pēc viņas teiktā, apkārtējā vidē nācies dzirdēt arī par citiem gadījumiem, kad jaunieši cits citu biedēja, ņirgājās, kautījās vai konfliktēja publiskās vietās. Viņa arī apgalvo, ka dzirdējusi stāstus par jaunāku cilvēku mantu vai apģērba atņemšanu.

Šos konkrētos stāstus redakcija nav neatkarīgi pārbaudījusi, tāpēc tos nevar pasniegt kā konstatētus faktus. Taču pati lasītāja saka, ka viņu visvairāk satrauc nevis atsevišķi incidenti, bet gan attieksme, kad šādas lietas ātri tiek norakstītas kā „pusaudžu konflikti“, „grūstīšanās“ vai „rajona dzīve“.

„Kamēr neviens nav smagi ievainots, kamēr nenotiek kaut kas ļoti liels, viss paliek bērnu konfliktu līmenī – sastrīdējās, pagrūstījās, tādi jau tie pusaudži. Bet cilvēkam, kurš tādēļ sāk baidīties iziet no mājām, tas nav vienkārši konflikts,“ viņa raksta.

Un tieši šajā vietā viņas stāsts kļūst plašāks par vienu attiecību konfliktu vai vienas kompānijas uzvedību. Rodas jautājums, cik daudz ir jauniešu, kuri līdzīgas pieredzes dēļ gadiem ilgi klusējot pielāgojas bailēm un nevienam par to nestāsta.

Kad „jauniešu nesaskaņas“ kļūst par problēmu, kuru vairs nevar ignorēt?

Lasītāja uzdod jautājumus, uz kuriem, balstoties tikai viņas vēstulē, atbildēt nav iespējams. Cik daudz par šādām situācijām patiesībā zina policija? Cik no tām nekur netiek reģistrētas? Ko dara skolas, sociālie darbinieki vai citas institūcijas, kad ir zināms, ka jauniešu vidū pastāvīgi atkārtojas draudi un vardarbīgi konflikti?

Vēl svarīgāks jautājums – kur vērsties cilvēkam, kurš baidās, taču nav gatavs publiski nosaukt cilvēkus, kuri viņam draud?

Ne katrs cietušais vēlas kļūt par publiska stāsta daļu. Ne katram ir pierādījumi, kas pašam šķiet pietiekami nopietni. Ne katrs vēlas vēlreiz sastapties ar cilvēku, no kura gadiem ilgi centies izvairīties.

Taču tas nenozīmē, ka viņa bailes nepastāv.

„Es negribu atriebību. Es gribu, lai par to runā“

Vēstules beigās sieviete vairākas reizes uzsver vienu lietu: viņa nevēlas publisku izrēķināšanos ar konkrētiem cilvēkiem un nevēlas atriebību.

„Es negribu, lai kāds tiktu izrēķināts. Es gribu, lai par to runā,“ viņa raksta.

Viņasprāt, cilvēkam nevajadzētu izvēlēties, ar kuru autobusu braukt, tikai tāpēc, ka viņš baidās satikt cilvēkus, kuri ilgu laiku viņā radīja bailes. Viņam nevajadzētu izvairīties no savas pilsētas rajoniem vai pierast pie domas, ka pastāvīgs nemiers ir vienkārši normāla dzīves sastāvdaļa.

Varbūt tieši tāpēc šādi stāsti arī paliek neredzami. Tie reti sākas ar vienu lielu notikumu, kas uzreiz nonāk policijas ziņojumos vai plašsaziņas līdzekļos. Dažkārt tie sastāv no sīkumiem – vieniem draudiem, citas tikšanās, no autobusa, no kura izvairās, ielas šķērsošanas un lēmuma šoreiz labāk palikt mājās.

Un pēc dažiem gadiem cilvēks var saprast, ka jau sen vairs neizvēlas, kur vēlas doties. Viņš izvēlas, kur, viņaprāt, būs drošāk.

Redakcijas piezīme. Šajā tekstā aprakstīta lasītājas personīgā pieredze. Viņas identitāte redakcijai ir zināma, taču drošības apsvērumu dēļ netiek publiskota. Tekstā minētās apsūdzības konkrētām nenosauktām personām nav redakcijas apstiprināti fakti. Ja cilvēks saskaras ar tiešiem draudiem vai piedzīvo draudus vai vardarbību, ieteicams vērsties policijā, bet steidzamu draudu gadījumā – zvanīt pa tālruni 112.