Radinieki atkal bāž degunu jūsu dzīvē: 10 psihologa frāzes, kas ātri iemācīs viņiem nejaukties citu cilvēku darīšanās

Ir sarunas, pēc kurām cilvēks atgriežas mājās gluži kā pēc smagas darba dienas, lai gan ir bijis tikai ģimenes sanākšanā. Viens jautā, kāpēc jūs vēl neesat mainījis darbu, cits interesējas, cik jūs pelnāt, trešais zina, kā jums vajadzētu audzināt bērnus, veidot attiecības vai tērēt naudu. Sākumā tas var izskatīties pēc rūpēm, bet, kad šādi jautājumi atkārtojas, tie sāk nogurdināt.

Psihologi saka, ka šādās situācijās cilvēki bieži pieļauj vienu un to pašu kļūdu – sāk ilgi skaidroties. Cenšas pierādīt, kāpēc izvēlējās tieši tā, kāpēc dzīvo šādi un kāpēc nevēlas padomu. Taču, jo vairāk jūs skaidrojaties, jo vairāk dodat otram cilvēkam iespēju strīdēties. Dažkārt vislabāk iedarbojas nevis garš paskaidrojums, bet īsa, mierīga frāze, kas parāda robežu.

Kāpēc nav jāattaisnojas par savu dzīvi

Kad radinieks jautā nevis ziņkārības dēļ, bet ar skaidru vēlmi vērtēt, saruna ātri kļūst nevienlīdzīga. Jūs sākat aizstāvēties, bet viņš it kā kļūst par tiesnesi. Tieši tāpēc ir svarīgi laikus apturēt tematu, pirms tas pārvērties strīdā. Robežai nav jāizklausās rupji. Tā var būt ļoti vienkārša, bet skaidra.

Piemēram, ja jums saka, ka „normāli cilvēki tā nedara“, varat atbildēt: „Mēs to redzam atšķirīgi, es negribu strīdēties.“ Šī frāze ir laba ar to, ka tajā nav uzbrukuma. Jūs nesākat skaidrot, kuram ir taisnība, bet vienkārši parādāt, ka negrasāties iesaistīties cīņā.

Vēl viena noderīga frāze: „Es pats gribu pieņemt šo lēmumu.“ Tā ir īpaši piemērota, kad saruna pievēršas darbam, mājoklim, attiecībām, bērniem vai naudai. Tas ir pieklājīgs, bet stingrs atgādinājums, ka galīgais lēmums ir atkarīgs no jums.

Pirmās frāzes, kas aptur spiedienu

Kad cilvēks sāk pārāk dziļi iejaukties, varat sacīt: „Par šo tematu es nediskutēšu.“ Tā ir īsa frāze, bet ļoti skaidra. Tajā nav aicinājuma uz diskusiju, nav attaisnošanās un nav solījuma „varbūt citreiz“. Ja cilvēks turpina uzdot jautājumus, to var vienkārši atkārtot.

Vēl viena maigāka versija: „Paldies par rūpēm, no šī brīža pats tikšu skaidrībā.“ Tā ir piemērota tiem radiniekiem, kuri patiešām domā, ka palīdz, lai gan patiesībā izdara spiedienu. Šādi atbildot, jūs neuzbrūkat cilvēkam, bet parādāt, ka viņa iesaistīšanās šeit beidzas.

Ja problēma nav pats temats, bet tonis, vērts pateikt tieši: „Šāds sarunas tonis man nav pieņemams.“ Tas ir īpaši svarīgi, kad tiek runāts izsmejoši, ar nicinājumu vai pārmetumiem. Dažkārt cilvēki ģimenē atļaujas vairāk nekā jebkur citur, tāpēc šī frāze var ļoti ātri mainīt sarunas virzienu.

Kad saruna ir pilnībā jāizbeidz

Ja cilvēks joprojām neapstājas, var pāriet pie skaidrākām frāzēm. Piemēram: „Es negribu turpināt šo sarunu.“ Tas nav skandāls un nav apvainojums. Tas ir vienkāršs paziņojums, ka temats ir noslēgts. Ja nepieciešams maigāk, varat sacīt: „Parunāsim par kaut ko citu.“

Dažkārt radinieki izdara spiedienu tāpēc, ka vēlas tikt uzklausīti. Šādā gadījumā palīdz frāze: „Es dzirdēju tavu viedokli.“ Tā parāda, ka cilvēka vārdi netika ignorēti, bet vienlaikus neuzliek jums pienākumu rīkoties tā, kā viņš vēlas. Uzklausīt nenozīmē pakļauties.

Ja saruna kļūst nepatīkama, vērts atgādināt par cieņu: „Ir svarīgi ar mani runāt cieņpilni.“ Bet, kad nepieciešams pielikt punktu, noder frāze: „Es saprotu jūsu satraukumu, bet galīgo lēmumu pieņemu es.“ Tas ir viens no spēcīgākajiem formulējumiem, jo tas atzīst otra cilvēka emocijas, bet neatdod viņam kontroli.

Robežas darbojas tikai tad, ja jūs tās ievērojat

Svarīgākais šādās sarunās ir konsekvence. Ja vienu reizi sakāt, ka par naudu nerunāsiet, bet pēc piecām minūtēm tomēr sākat skaidrot savus izdevumus, robeža sabrūk. Tuvinieki ātri sajūt, kad cilvēku var vēl mazliet piespiest. Tāpēc dažkārt labākā taktika ir mierīgi atkārtot to pašu frāzi.

Nav jāpaceļ balss, nekas nav jāpierāda un nav jāsoda ar klusēšanu. Pietiek skaidri parādīt, ka jūsu dzīve nav kopīgs ģimenes projekts, ko visi var labot pēc savas gaumes. Ja cilvēks joprojām izdara spiedienu, varat samazināt personīgo detaļu daudzumu, saīsināt sarunas vai noteiktus tematus vispār atstāt aiz durvīm.

Ģimene var rūpēties, dot padomus un atbalstīt. Tomēr rūpēm nevajadzētu pārvērsties kontrolē. Dažkārt viena mierīga frāze izdara vairāk nekā ilga skaidrošanās, jo tā parāda ļoti vienkāršu lietu: jūs uzklausāt citus, bet savu dzīvi dzīvojat paši.