Tēvs visu mūžu kritizēja dēlu „viņa paša labā“ – 45 gadu vecumā viņš saprata, ko tas ar viņu bija nodarījis

Mariusam ir 45 gadi, tomēr joprojām ir situācijas, kurās viņš acumirklī jūtas kā pusaudzis, kurš baidās pateikt kaut ko nepareizu. Pietiek ar to, ka kāds apšauba viņa lēmumu, pajautā, vai viņš tiešām zina, ko dara, vai kritiskāk novērtē viņa darbu, un vīrietis uzreiz sāk domāt, varbūt viņš patiešām ir kļūdījies. Daudzus gadus Marius uzskatīja, ka šāda neuzticēšanās sev ir vienkārši viņa rakstura daļa. Tikai pavisam nesen viņš sāka saprast, no kurienes radās šīs pastāvīgās šaubas.

Viņa tēvs visu mūžu sacīja, ka kritizē dēlu tikai viņa paša labā. Ja Marius atnesa mājās atzīmi deviņi, tēvs jautāja, kāpēc ne desmit. Ja futbola spēlē viņš iesita vārtus, vispirms dzirdēja, ko varēja izdarīt labāk. Kad viņš nopirka savu pirmo automašīnu, tēvs uzreiz uzskaitīja visus iemeslus, kāpēc izvēle ir slikta. Pat tad, kad dēlam kaut kas izdevās, uzslavai gandrīz vienmēr sekoja „bet“.

Bērnībā Marius par to nešaubījās. Tēvs taču ir pieaugušais, tātad zina labāk. Turklāt viņš bieži atkārtoja, ka dzīve nav viegla un dēlam jābūt gatavam kritikai, konkurencei un neveiksmēm. „Es tev saku patiesību, jo citi tev to neteiks,“ – tas bija viens no mājās visbiežāk dzirdētajiem teikumiem. Mariusam pamazām sāka šķist, ka mīlestība izskatās tieši tā: cilvēks tev pastāvīgi norāda uz trūkumiem, lai kādu dienu tu kļūtu labāks.

Arī būdams pieaugušais, viņš joprojām gaidīja tēva novērtējumu

Pabeidzis mācības, Marius sāka strādāt, vēlāk izveidoja ģimeni un kļuva par tēvu. No malas viņa dzīve izskatījās visai veiksmīga, tomēr iekšēji viņš pastāvīgi juta, ka dara par maz. Kad darbā saņēma paaugstinājumu, lepnuma vietā viņš uzreiz domāja, vai spēs attaisnot cerības. Kad kolēģis uzslavēja viņa ideju, Marius drīz vien pats atrada vismaz dažus iemeslus, kāpēc tā nemaz nav tik laba.

Tēva viedoklim joprojām bija dīvaini liels spēks. Marius varēja nedēļām ilgi domāt par vienu viņa pateiktu teikumu. Ja tēvs kritizēja mājas remontu, automašīnu, darbu vai bērnu audzināšanu, vīrietis sāka šaubīties pat par to, par ko līdz tam bija pilnīgi pārliecināts. Dažkārt viņš pat mainīja savu lēmumu tikai tāpēc, lai nākamreiz nebūtu jādzird: „Es taču teicu.“

Tikai gadiem ejot, Marius pamanīja, ka tādu pašu iekšējo balsi viņš jau nēsā sevī. Tēvam pat nebija jābūt blakus. Pirms svarīgāka soļa viņa galvā paši no sevis radās jautājumi: vai tiešām spēsi, vai neizgāzīsies, varbūt nav vērts riskēt? Marius runāja pats ar sevi gandrīz tādiem pašiem vārdiem, kādus bērnībā bija dzirdējis mājās.

Viena saruna lika uz visu paskatīties citādi

Pagrieziena punkts notika nebūt ne strīdā ar tēvu. Kādu vakaru Marius sarunājās ar savu sešpadsmit gadus veco dēlu, kurš vēlējās piedalīties skolas projektā. Puisis šaubījās, vai viņam izdosies, un Marius jau gatavojās teikt, kas viņam būtu jādara labāk, kur viņš varētu kļūdīties un kāpēc vajadzētu sagatavoties nopietnāk.

Taču dēls negaidīti pajautāja: „Tēti, vai tu kaut reiz domā, ka es vienkārši varu tikt galā?“

Šis teikums Mariusam iespiedās atmiņā. Viņš saprata, ka gandrīz atkārtoja to pašu modeli, kurā pats bija uzaudzis. Viņš vēlējās palīdzēt dēlam un pasargāt viņu no vilšanās, taču izvēlējās to pašu veidu, ko visu mūžu bija izmantojis viņa tēvs – vispirms parādīt, kas varētu noiet greizi.

Tajā vakarā Marius pirmo reizi nopietni aizdomājās, ka, iespējams, pastāvīgā kritika viņu nebija padarījusi stiprāku. Tā iemācīja viņam būt piesardzīgam, sagatavoties sliktākajam un meklēt kļūdas, taču vienlaikus atņēma spēju priecāties par to, ko viņš jau bija izdarījis labi.

Pastāvīgā kritika nepadarīja viņu stiprāku – tā iemācīja viņam būt piesardzīgam, sagatavoties sliktākajam un meklēt kļūdasAttēls: Sukurta DI

Viņš saprata, kāpēc ir tik grūti pieņemt pat vienkāršu uzslavu

Marius sāka pamanīt lietas, kuras iepriekš pat neuzskatīja par problēmu. Kad sieva teica, ka viņš kaut ko ir izdarījis lieliski, viņš atbildēja: „Tur jau nekā īpaša nav.“ Kad darbā saņēma komplimentu, viņš uzreiz centās to mazināt. Kad vajadzēja pieņemt lēmumu, viņš bieži jautāja vairāku cilvēku viedokli, lai gan patiesībā atbildi jau zināja.

Viņam kļuva skaidrs, ka lielu daļu dzīves viņš bija pavadījis, mēģinot pierādīt, ka ir pietiekami labs, lai gan nekad precīzi nezināja, kad šis „pietiekami“ beidzot pienāks.

Visgrūtāk bija atzīt, ka tēvs, visticamāk, patiešām domāja, ka dara labu. Marius netic, ka viņš apzināti vēlējās dēlu pazemot vai salauzt. Viņš vienkārši pats bija uzaudzis pasaulē, kurā vīrieši reti dzirdēja uzslavas, bet stingrība tika uzskatīta par veidu, kā izaudzināt stipru cilvēku.

Taču labi nodomi neizdzēš sekas.

45 gadu vecumā viņš pirmo reizi mācās automātiski sevi nekritizēt

Marius nepārtrauca attiecības ar tēvu un negrasās viņam izkliegt visu, ko četrdesmit gadu laikā ir uzkrājis. Viņu saziņa joprojām nav īpaši atklāta. Tēvs vēl arvien reizēm saka, ka dēls uz visu reaģē pārāk jūtīgi, bet Marius jau zina, ka mainīt septiņdesmitgadīgu cilvēku, visticamāk, būs daudz grūtāk nekā mainīt savu reakciju.

Tāpēc tagad viņš sāka ar sevi. Ja kaut kas izdodas, viņš cenšas uzreiz nemeklēt trūkumus. Ja pieņem lēmumu, mēģina vairs nezvanīt trim cilvēkiem tikai tāpēc, lai saņemtu apstiprinājumu. Bet, runājot ar saviem bērniem, viņš arvien biežāk apstājas, pirms izsaka kritiku, un vispirms padomā, vai viņi no viņa dzird ne tikai to, kas jālabo, bet arī to, ko jau dara labi.

Lielākā pārmaiņa Mariusam bija saprast, ka pastāvīga kritika ne vienmēr audzina. Dažkārt tā vienkārši iemāca cilvēkam neuzticēties sev pat tad, kad tam nav nekāda iemesla.

45 gadu vecumā viņš pirmo reizi sāka redzēt sevi nevis tēva acīm, bet savām. Un, lai gan tas izklausās vienkārši, Mariusam tā kļuva par vienu no grūtākajām lietām, kas pieaugušā vecumā bija jāiemācās.

Jo visu mūžu viņš centās kļūt par cilvēku, kuram tēvs beidzot pateiktu: „Labi izdarīts.“ Tagad viņš pamazām mācās šos vārdus pateikt pats sev.