Anelē no patversmes paņēma vecāku kaķeni, kuru neviens negribēja – tagad saka, ka pati saņēmusi vairāk, nekā devusi

Anelē ir 65 gadi, un vēl pirms dažiem gadiem viņa tikai pasmietos, ja kāds būtu teicis, ka kādu dienu viņas mājās valdīs kaķene. Dzīvniekus viņa vienmēr bija mīlējusi, tomēr sev atkārtoja, ka vairs nevēlas tos turēt – pārāk daudz rūpju, pārāk liela atbildība. Tomēr viens patversmes apmeklējums mainīja viņas ikdienu tā, kā viņa pati nebija gaidījusi.

Uz patversmi Anelē devās kopā ar brāļameitu, kura gribēja apskatīties jaunos kaķēnus. Kamēr meitene staigāja gar būriem un sarunājās ar darbinieci, Aneles uzmanību piesaistīja pavisam ne mazie, rotaļīgie kaķēni. Stūrī gulēja liela pelēka, svītraina kaķene, kura pat nemēģināja nākt pie cilvēkiem. Viņa tikai pacēla galvu, īsi paskatījās un atkal saritinājās uz segas.

Darbiniece pastāstīja, ka kaķenes vārds ir Mēta, viņai ir aptuveni divpadsmit gadu un patversmē viņa dzīvo jau diezgan ilgi. Cilvēki visbiežāk izvēlas jaunākus dzīvniekus, tāpēc pie Mētas būra apstājās reti. Daži pajautāja vecumu un uzreiz devās tālāk.

Anelē tajā brīdī neko neteica. Taču, izgājusi no patversmes, visu vakaru domāja tieši par šo kaķeni.

„Ja viņu neviens negrib, varbūt tieši viņai vajadzētu doties pie manis“

Pēc dažām dienām Anelē atgriezās viena. Viņa sev teica, ka tikai vēlreiz paskatīsies, bet patiesībā lēmums jau bija gandrīz pieņemts. Arī šoreiz Mēta nesteidzās pie durvīm, nemēģināja izpatikt un pat neizskatījās īpaši ieinteresēta viešņā. Anelē apsēdās viņai blakus un kādu laiku vienkārši klusēja. Pēc dažām minūtēm kaķene pienāca, piesardzīgi apostīja viņas roku un apsēdās pavisam blakus.

Ar to Anelē pietika.

Patversmes darbinieki brīdināja, ka vecākam dzīvniekam var būt nepieciešama lielāka aprūpe, iespējamas veselības problēmas, bet pielāgošanās jaunajās mājās ne vienmēr būs ātra. Anelē visu uzklausīja un tomēr nolēma aizvest Mētu mājās.

Pirmās dienas nebija tik mīlīgas, kā dažkārt izskatās fotogrāfijās. Lielāko daļu laika Mēta slēpās zem galda vai aiz krēsla, maz ēda un naktīs staigāja pa istabām. Anelē viņu nesteidzināja. Nolika bļodiņas, mīkstu guļvietu un atstāja kaķeni mierā.

Pēc dažām nedēļām kaķene pirmo reizi pati uzlēca uz dīvāna viņai blakus. Pēc kāda laika viņa sāka katru vakaru gaidīt pie virtuves durvīm, kamēr Anelē uzvārīs tēju. Drīz vien parādījās arī jauns noteikums – tiklīdz saimniece apsēdās lasīt, Mēta saritinājās viņai blakus.

Anelē saka, ka tieši tad mājas kaut kā mainījās.

Kaķene piepildīja klusumu, ko viņa iepriekš pat nepamanīja

Pēc vīra nāves Anelē jau bija pieradusi dzīvot viena. Bērni ar savām ģimenēm dzīvoja citā pilsētā, draudzenes iegriezās, bet ikdiena lielākoties bija klusa. Viņa nedomāja, ka tāpēc cieš. Viņai bija televizors, grāmatas, dārzs, kaimiņienes, ar kurām varēja pārmīt dažus vārdus.

Tikai pēc Mētas parādīšanās Anelē saprata, cik daudz klusuma bija mājās.

Tagad, pārnākot no veikala, kāds viņu sagaida pie durvīm. No rīta kāds gaida virtuvē. Vakarā uz dīvāna vienmēr parādās silta vieta blakus. Anelē smejas, ka sākusi sarunāties ar kaķeni tā, it kā viņa saprastu katru vārdu. Viņa stāsta, ko nopirka, dusmojas par laikapstākļiem, jautā, vai jau ir pienācis laiks vakariņām.

Dažkārt bērni par to pajoko, bet Anelē nemaz neapvainojas.

„Es zinu, ka viņa ir kaķene. Bet, kad dzīvo viena, ļoti daudz nozīmē tas, ka mājās kāds tevi gaida,“ – tā viņa paskaidro.

Tikai pēc Mētas parādīšanās Anelē saprata, cik daudz klusuma bija mājāsAttēls: Sukurta DI

Visvairāk viņa baidījās tieši no tā, ka pieķersies

Pirms paņemt Mētu Anelē bija viena nopietna šauba. Kaķene bija vecāka. Viņa saprata, ka viņu kopīgais laiks, visticamāk, nebūs ļoti ilgs, un tieši tāpēc sākumā vēlējās atkāpties.

Tomēr tagad viņa par to domā citādi.

Mēta jau vairākas reizes ir bijusi pie veterinārārsta, saņem īpašu barību un viņai ir zāles, kas regulāri jālieto. Anelē neslēpj, ka dažkārt uztraucas par viņu vairāk, nekā gribētos. Ja kaķene kādā rītā ēd mazāk vai guļ ilgāk, saimniece uzreiz vēro, vai viss ir kārtībā.

Tomēr viņa saka, ka ne reizi nav iedomājusies, ka būtu pieļāvusi kļūdu.

„Sākumā es domāju, ka daru labu darbu – paņemu vecu kaķeni, kuru neviens negrib. Tagad man pat smieklīgi tā domāt. Izskatās, ka viņa man ir devusi daudz vairāk,“ – saka Anelē.

Viņa pati kļuvusi aktīvāka, viņai ir skaidrāks dienas ritms, viņa vairāk smejas un pat biežāk fotografē, jo bērni visu laiku lūdz atsūtīt, ko Mēta šoreiz ir sastrādājusi. Kaķene, kura patversmē mierīgi gulēja stūrī, mājās izrādījās ar ļoti izteiktu raksturu – skaļi pieprasa brokastis, ieņem mīļāko krēslu un necieš aizvērtas durvis.

Anelēi tas patīk.

Viņa zina, ka kādu dienu nāksies atvadīties no Mētas, un no šīs domas nevairās. Tomēr tagad viņai šķiet, ka atteikties no skaistas saiknes tikai tāpēc, ka tā nebūs mūžīga, būtu daudz lielāka kļūda.

Patversmē Mēta ilgi gaidīja cilvēku, kurš vispirms nejautātu, cik gadu viņai atlicis. Anelē par šo cilvēku kļuva gandrīz nejauši.

Bet pati viņa saka, ka saņēmusi to, ko pat nezināja, ka meklē – dzīvību mājās, ikdienas tuvību un vienkāršu sajūtu, ka vakarā viņa vairs neatgriežas tukšā mājā.