Zelts atkal piesaista naudu: eksperti runā pat par 10 000 dolāru robežu – kas notiek tirgos?

Kad pasaules tirgos valda miers, daudzi par zeltu gandrīz neatceras. Taču, tiklīdz sāk augt valstu parādi, pieaug ģeopolitiskā spriedze, svārstās valūtas vai rodas šaubas par akciju tirgiem, vecais „drošais patvērums“ atkal nonāk uzmanības centrā. Tieši tas notiek arī tagad. Pēc vairākus mēnešus ilgas korekcijas zelta cena augustā atkal strauji pieauga, un daļa analītiķu jau runā ne tikai par 5000, bet pat par 10 000 ASV dolāru par Trojas unci.

Skaitļi izklausās iespaidīgi, taču parastam cilvēkam svarīgāks ir cits jautājums: kāpēc investori ir gatavi maksāt arvien vairāk par metālu, kas nemaksā ne procentus, ne dividendes? Un vai cilvēkam Lietuvā, kuram ir vairāki vai vairāki desmiti tūkstošu eiro uzkrājumu, tagad vispār ir jēga skatīties zelta virzienā?

Atbilde nav tik vienkārša kā „zelts vienmēr aug“. Šogad tas jau parādīja arī savu otru pusi – pēc ļoti spēcīga rallija sekoja vairāku mēnešu kritums. Tāpēc pašreizējā situācija labi atgādina vienu noteikumu: zelts var būt aizsardzība pret daļu risku, taču tas nav bankas noguldījums, kura vērtība katru mēnesi mainās tikai vienā virzienā.

Kāpēc cilvēki atkal steidzas uz zeltu?

Viens no svarīgākajiem pašreizējā zelta cenas pieauguma dzinējspēkiem ir milzīgais pasaules valstu parādu slogs. Īpaši lielu uzmanību piesaista Amerikas Savienotās Valstis, kuru federālais parāds jau pārsniedzis 40 triljonus ASV dolāru. Jo vairāk valstij izmaksā šāda parāda apkalpošana, jo vairāk tirgū rodas jautājumu par to, kā ilgtermiņā tiks kontrolēts deficīts un kāda būs naudas pirktspēja.

Zelts investoriem ir pievilcīgs tāpēc, ka centrālā banka to nevar vienkārši papildus „izdrukāt“. Piedāvājums palielinās lēni, tāpēc periodā, kad mazinās uzticēšanās valūtām vai valsts finansēm, daļa naudas dabiski pārvietojas uz fiziskiem aktīviem.

To papildina arī ģeopolitika. Kari, tirdzniecības konflikti, sankcijas un politiskā spriedze tradicionāli palielina tā dēvēto drošo aktīvu pieprasījumu. Zelts šajā kategorijā atrodas jau gadsimtiem.

Taču ir vēl viens, mazāk pamanāms spēks – centrālās bankas. Pēdējos gados daudzas no tām aktīvi palielināja zelta rezerves. To ietekmēja arī 2022. gadā pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā iesaldētā daļa Krievijas ārvalstu valūtas rezervju. Pēc šī precedenta dažas valstis sāka citādi vērtēt rezerves, kas tiek glabātas ārvalstu finanšu sistēmā.

Fiziskais zelts šajā ziņā ir citāds: ja centrālā banka metālu glabā savā krātuvē, tas nav citas valsts solījums samaksāt.

Kāpēc zelta cena var krist pat tad, kad pasaulē ir nemierīgi?

Šeit sākas daļa, par kuru optimistiskajās zelta prognozēs dažkārt runā mazāk. Zelts nemaksā 5000 vai 10 000 dolāru tikai tāpēc, ka pasaulē ir daudz parādu. Tā cenu ļoti spēcīgi ietekmē procentu likmes un ASV dolārs.

Zelts pats par sevi nerada ienākumus. Nopērkot valsts obligāciju, investori saņem procentus, un, turot naudu noguldījumā, – tāpat. Zelta stienis vienkārši guļ. Tāpēc, kad drošu ASV obligāciju ienesīgums kļūst augsts, daļai investoru rodas ļoti loģisks jautājums: kāpēc turēt zeltu, ja citur var saņemt procentus?

Tieši šis mehānisms arī spieda zelta cenu lejup pēc gada sākumā sasniegtajiem rekordiem. Dolāra nostiprināšanās un augstāks obligāciju ienesīgums padara metālu mazāk pievilcīgu.

Tas redzams arī tagad. 10. septembrī pēc jauniem ASV inflācijas datiem zelta cena atkal nedaudz samazinājās, jo tirgū pieauga gaidas, ka Federālo rezervju banka varētu īstenot stingrāku procentu likmju politiku. Tātad pat ļoti spēcīgā ilgtermiņa zelta tirgū dažu vai vairāku desmitu procentu kritumi ir pilnībā iespējami.

Tāpēc cilvēkam, kurš ieraudzījis virsrakstu „zelts var maksāt 10 000 dolāru“, nevajadzētu automātiski skriet pirkt zelta stieni. Prognoze nav garantija.

Eksperti jau runā par 5000 un pat 10 000 dolāru

„State Street Investment Management“ zelta stratēģijas vadītājs Aakash Doshi augusta beigās apgalvoja, ka zelta spēja korekcijas laikā noturēties ap 4000 ASV dolāru līmeni un vēlāk atgriezties 4600–4700 dolāru zonā liecina, ka ilgtermiņa buļļu tirgus vēl nebūt nav beidzies.

Viņa bāzes scenārijā zelta cena, tuvojoties ziemai, varētu sasniegt aptuveni 4750–5500 ASV dolāru par unci. Labvēlīgiem apstākļiem sakrītot, 5000 dolāru robeža atkal varētu kļūt aktuāla jau šogad.

Vēl iespaidīgāks skaitlis ir 10 000 dolāru. Doshi uzskata, ka ilgtermiņā jautājums varētu būt nevis „vai“, bet gan „kad“. Viens no argumentiem ir tas, ka zelts joprojām veido ļoti nelielu daļu pasaules finanšu aktīvu. Ja investori tam atvēlētu pat par dažiem procentpunktiem lielāku daļu savu portfeļu, papildu pieprasījums būtu milzīgs.

Tomēr tā nav prognoze, ka nākamā gada pavasarī unce noteikti maksās 10 000 dolāru. Šādam scenārijam būtu nepieciešams ilgāks process – pieaugošas bažas par parādiem, centrālo banku pirkumi, valūtu vājināšanās vai citi faktori, kas mudina investorus meklēt aktīvus ārpus tradicionālās finanšu sistēmas robežām.

Vēl ekstrēmākas prognozes izsaka miljardieris un dārgmetālu investors Tomass Kaplans. Viņš ir runājis pat par 30 000–50 000 dolāru par unci. Šādi skaitļi būtu jāvērtē kā ārkārtīgi optimistisks ilgtermiņa scenārijs, nevis kā cena, ko varētu sagaidīt konkrētos gados.

Bet ko darīt cilvēkam Lietuvā, kuram ir uzkrājumi?

Šeit sākas praktiski vissvarīgākā daļa. Pieņemsim, ka cilvēkam bankas kontā ir 10 000 vai 20 000 eiro un viņš izlasa, ka zelts varētu vēl būtiski sadārdzināties. Vai ir vērts visu pārvērst zelta stieņos?

Lielākā daļa profesionālo investoru šādu lēmumu neuzskatītu par saprātīgu. Zelts parasti tiek izmantots nevis kā viss portfelis, bet gan kā viena tā daļa.

Piemēram, „Ned Davis Research“ analītiķis Džons Lafords ir ieteicis aptuveni 10 procentus portfeļa atvēlēt alternatīvajiem aktīviem, no tiem aptuveni 5 procentus – zeltam. Tas ir viena analītiķa viedoklis, nevis universāls noteikums, tomēr pati loģika ir svarīga: zelts biežāk tiek izmantots kā apdrošināšana pret noteiktiem scenārijiem, nevis kā vienīgais ieguldījums.

Ja cilvēks tomēr nolemj iegādāties fizisku zeltu, Lietuvā ir svarīgi skatīties ne tikai uz pasaules zelta cenu. Pārdevējs investīciju stieni pārdod dārgāk, nekā tajā brīdī maksā tajā esošais metāls, bet, to atpērkot, parasti piedāvā mazāk. Šo starpību sauc par maržu jeb „spread“.

Tāpēc, iegādājoties stieni un nākamajā dienā pārdomājot, var ciest zaudējumus pat tad, ja pasaules zelta cena nav mainījusies nemaz.

Jo mazāks ir stienītis, jo lielāka šī problēma bieži ir procentuālā izteiksmē. Viena grama zelta iepakojuma izgatavošana, sertificēšana un pārdošana maksā, tāpēc šāda produkta uzcenojums par vienu gramu parasti ir lielāks nekā, pērkot lielāku stieni.

Jādomā arī par glabāšanu. Zeltu var glabāt mājās, seifā vai bankas glabātavā, taču katrai izvēlei ir savas izmaksas un riski.

Alternatīva ir biržā tirgoti fondi vai citi finanšu instrumenti, kas seko zelta cenai. Tos ir vienkāršāk iegādāties un pārdot, nav jādomā, kur glabāt metālu, taču tad cilvēkam rokās nav fiziska stieņa, bet gan finanšu instruments.

Viena kļūda tagad būtu īpaši bīstama

Lielākais risks rodas tad, kad cilvēks investē nevis tāpēc, ka zelts atbilst viņa finanšu plānam, bet gan tāpēc, ka redz, cik ļoti tas jau sadārdzinājies.

Šis ir klasisks investēšanas slazds: aktīva cena strauji aug, par to sāk runāt visi, parādās prognozes par vēl divas vai trīs reizes augstāku cenu, un tieši tad tirgū ienāk cilvēki, kuri iepriekš par to vispār neinteresējās.

2026. gadā zelts jau parādīja, ka var ļoti strauji kustēties abos virzienos. Pēc rekordcenām sekoja nopietna korekcija, bet augustā cena atkal strauji pieauga. Septembrī svārstības nekur nepazuda.

Tāpēc cilvēkam, kurš vēlas turēt zeltu kā ilgtermiņa uzkrājumu aizsardzību, varētu būt racionālāk nemēģināt uzminēt vienu „ideālo“ pirkšanas dienu, bet gan investēt pakāpeniski un tikai tādu naudas daļu, kas tuvākajā laikā nebūs nepieciešama.

Zelts var būt noderīga portfeļa apdrošināšana pret valūtu vājināšanos, ģeopolitiskiem satricinājumiem vai uzticēšanās finanšu sistēmai samazināšanos. Taču tam nav garantētas peļņas, tas nemaksā procentus un pēc liela cenas kāpuma var kļūt lētāks.

Tieši tāpēc pašreizējais zelta stāsts ir tik interesants. Investori to pērk nevis tāpēc, ka pasaulē viss ir labi, bet tāpēc, ka arvien vairāk cilvēku vēlas, lai vismaz daļa viņu aktīvu nebūtu atkarīga no vienas valsts, vienas valūtas vai vienas bankas solījuma. Vai tas aizvedīs zeltu līdz 5000, 10 000 vai vēl augstākai cenai, šodien neviens droši nezina. Taču fakts, ka šādas prognozes jau nopietni apspriež lielo finanšu tirgu analītiķi, pats par sevi parāda, cik ļoti ir mainījusies investoru attieksme pret risku.