Lietuvā jābūt izvietotam NATO kodolierocim: Krievijas draudi vairs neļauj dzīvot pēc vecajiem noteikumiem

Lietuva daudzus gadus varēja atļauties runāt par kodolieročiem kā par kaut ko tālu – lielvaru problēmu, kas mūs tieši neskar. Taču šodien karte izskatās pavisam citādi. Rietumos mums ir militarizētais Krievijas Kaļiņingradas apgabals, austrumos – arvien ciešāk ar Maskavu militārajā jomā saistītā Baltkrievija, bet vien pāris simtu kilometru attālumā notiek lielākais karš Eiropā kopš Otrā pasaules kara.

Tāpēc jautājums, vai Lietuvā kādreiz varētu tikt izvietots NATO kodolierocis, vairs nav fantāzija. Vēl svarīgāk – mūsuprāt, Lietuvai nevajadzētu tikai pasīvi gaidīt, kamēr kāds šādu jautājumu uzdos Briselē vai Vašingtonā. Lietuvai pašai jācenšas panākt, lai NATO militārās nepieciešamības gadījumā tās teritoriju varētu izmantot visiem Alianses atturēšanas līdzekļiem, tostarp kodolieročiem.

Tas nenozīmē, ka rīt uz Lietuvu būtu jāatved kravas automašīna ar kodolbumbu. Lēmumi par NATO kodolatturēšanu ir sarežģīti, tos pieņem kolektīvi, un tie ir atkarīgi no militārās plānošanas. Taču vienai lietai vajadzētu būt skaidrai: Lietuva pati sev nedrīkst aizliegt līdzekli, kas kritiskā brīdī varētu kļūt par vienu no svarīgākajiem agresijas atturēšanas līdzekļiem.

Krievija pati mainīja noteikumus

Arguments, ka kodolieroču parādīšanās Lietuvā it kā „provocētu Krieviju“, izklausās arvien mazāk pārliecinošs jau tikai tāpēc, ko pati Krievija dara pēdējos gados. NATO vērtē Krieviju kā lielāko un tiešo apdraudējumu eiroatlantiskajai drošībai, bet 2026. gada Gdaņskas deklarācijā austrumu flanga valstis Krieviju nosauca par lielāko, tiešo un ilgtermiņa draudu reģiona drošībai.

Lietuvas izlūkdienestu 2026. gada draudu novērtējums arī nav optimistisks. Krievija, neraugoties uz zaudējumiem Ukrainā, paplašina savas militārās spējas netālu no NATO austrumu robežām, reorganizē vienības, palielina militāro ražošanu, aktīvi izmanto elektroniskās karadarbības sistēmas Kaļiņingradas apgabalā un turpina gatavoties ilgstošai konfrontācijai ar Rietumiem. Lietuvas izlūkdienesti arī vērš uzmanību uz arvien biežākiem Lietuvas gaisa telpas pārkāpumiem saistībā ar Krievijas veiktajiem dronu uzbrukumiem Ukrainai.

Tas ir ļoti svarīgs brīdis. Kodolatturēšana netiek veidota tāpēc, ka kāds vēlas kodolkaru. Tās būtība ir pretēja – padarīt iespējamās agresijas cenu tik nepieņemamu, lai agresors vispār neuzdrošinātos sākt karu.

Tieši šādu principu deklarē pati NATO. 2026. gada jūnijā Alianses Kodolieroču plānošanas grupa vēlreiz uzsvēra, ka NATO stratēģiskie kodolspēki ir augstākā sabiedroto drošības garantija, bet kodolatturēšanas spējas arī turpmāk tiks modernizētas un stiprinātas.

Ja šis līdzeklis tiek uzskatīts par vienu no svarīgākajām visas NATO drošības garantijām, rodas vienkāršs jautājums: kāpēc austrumu flanga valstij, kas praktiski atrodas iespējamā konflikta pirmajā līnijā, jau iepriekš būtu jāpaziņo, ka tās teritorijā šāds atturēšanas elements nedrīkst atrasties?

Lietuva pati sev sasēja vienu roku

Problēma slēpjas Konstitūcijas 137. pantā. Tajā joprojām noteikts, ka Lietuvas Republikas teritorijā nedrīkst atrasties masu iznīcināšanas ieroči. Tā kā kodolieroči tiek pieskaitīti masu iznīcināšanas ieročiem, pašreizējais regulējums faktiski nozīmē absolūtu aizliegumu tiem atrasties Lietuvā.

Šī norma radās pilnīgi citā vēsturiskajā kontekstā. Kad tika pieņemta Lietuvas Konstitūcija, mūsu valsts tikai sāka atbrīvoties no padomju okupācijas sekām, Lietuvā atradās Krievijas karaspēks, bet par dalību NATO varēja tikai sapņot.

2026. gadā realitāte ir cita. Lietuva ir NATO dalībvalsts, mūsu teritorijā ir izvietoti sabiedroto karavīri, tiek veidota pastāvīga Vācijas brigādes infrastruktūra, bet kolektīvā aizsardzība ir kļuvusi par mūsu valsts drošības sistēmas pamatu.

Tāpēc nav pārsteidzoši, ka pats Seims jau ir sācis Konstitūcijas grozīšanas procedūru. 7. jūlijā par grozījumu iesniegšanu nobalsoja 89 parlamenta deputāti, 11 bija pret, seši atturējās. Lai grozītu Konstitūciju, būs nepieciešami divi balsojumi ar vismaz trīs mēnešu pārtraukumu starp tiem un vismaz 94 parlamenta deputātu balsis.

9. septembrī priekšlikumu atcelt šo Konstitūcijas normu atbalstīja arī Seima Juridisko lietu un tiesībaizsardzības komiteja. Parlamenta vadība plāno galīgo procesu turpināt ziemā.

Tas nozīmē, ka mēs vairs nerunājam par teorētisku diskusiju sociālajos tīklos. Lietuvas valsts jau reāli lemj, vai atteikties no absolūtā aizlieguma, kas bijis spēkā vairāk nekā trīs gadu desmitus.

Polija jau runā par „Nuclear Sharing“

Lietuva šajās debatēs nav viena. Polija, kurai ir robeža gan ar Krievijas Kaļiņingradas apgabalu, gan ar Baltkrieviju, jau vairākus gadus izvirza jautājumu par lielāku dalību NATO kodolatturēšanas sistēmā.

2026. gada vasarā Polijas Nacionālās drošības biroja vadītājs publiski runāja par ASV atvērtību iespējamai Polijas pievienošanās NATO „Nuclear Sharing“ programmai. Tas vēl nav lēmums par kodolieroču izvietošanu Polijā, tomēr fakts, ka šāds jautājums tiek apspriests visaugstākajā līmenī, liecina, cik ļoti ir mainījusies Eiropas drošības situācija.

Polija arī cenšas panākt vēl spēcīgāku pastāvīgo ASV militāro klātbūtni savā teritorijā. Tās valdība argumentē, ka NATO austrumu flanga drošību nevar balstīt tikai uz solījumiem – ir nepieciešamas reālas militārās spējas, infrastruktūra un atturēšanas līdzekļi.

Lietuvai tas ir īpaši svarīgi tāpēc, ka mūsu drošība ir tieši saistīta ar Polijas drošību. Abas valstis savieno Suvalku koridors – sauszemes josla starp Kaļiņingradu un Baltkrieviju, pa kuru krīzes laikā NATO pastiprinājumam būtu jāpārvietojas uz Lietuvu, Latviju un Igauniju. NATO pati Suvalku koridoru dēvē par stratēģiski svarīgu savienojumu, kas Baltijas valstis sasaista ar pārējo Alianses teritoriju.

Ja Krievija kādreiz mēģinātu pārbaudīt NATO apņēmību Baltijas reģionā, Lietuva un Polija praktiski būtu viena un tā paša militārā teātra daļa. Tāpēc arī atturēšanas arhitektūru nevar veidot tā, it kā katra valsts dzīvotu atsevišķā vakuumā.

Kodolierocis Lietuvā nozīmētu nevis vēlmi karot, bet vēlmi izvairīties no kara

Vārds „kodolieroči“ dabiski biedē. Un tā tam arī jābūt – tie ir vieni no bīstamākajiem ieročiem, ko cilvēce jebkad radījusi. Tomēr NATO kodolstratēģijas loģika nav balstīta uz domu, ka šādi ieroči būtu jāizmanto. Tā balstās uz to, ka potenciālajam agresoram jābūt pārliecinātam: uzbrukuma cena būs nepieņemama.

NATO savā oficiālajā politikā kodolieročus dēvē par kopējās atturēšanas un aizsardzības sistēmas būtisku daļu. Alianse uzsver, ka, kamēr pasaulē pastāvēs kodolieroči, NATO paliks kodolalianse.

Tieši tāpēc Lietuvas nostājai vajadzētu būt vienkāršai: ja NATO militārā plānošana kādreiz noteiktu, ka kodolatturēšanas spēju klātbūtne Lietuvā stiprinātu visa austrumu flanga drošību, Lietuvas tiesības nedrīkst tam radīt šķēršļus.

Turklāt Lietuvai pašai aktīvi jāpiedalās diskusijā par to, kādai jābūt atturēšanai austrumu flangā. Mēs esam valsts, kas kopā ar Latviju, Igauniju, Somiju un Poliju pirmā sajustu jebkāda plašāka Krievijas un NATO konflikta sekas. Tāpēc būtu dīvaini uzskatīt, ka par svarīgākajiem Alianses atturēšanas līdzekļiem būtu jāapspriežas visiem, izņemot mūs.

Arī arguments pret ir nopietns: Lietuva kļūtu par vēl svarīgāku mērķi

Tomēr būtu kļūdaini izlikties, ka kodolieroču izvietošanai nav risku. Kritiķi pamatoti argumentē, ka šādas infrastruktūras parādīšanās automātiski palielinātu Lietuvas militāro nozīmi Krievijas plānošanā. Kodolieroču noliktavas, tās apkalpojošie lidlauki vai citi objekti krīzes laikā varētu kļūt par prioritāriem mērķiem.

Neizbēgami pieaugtu arī Krievijas propagandas spiediens. Maskava gandrīz noteikti mēģinātu pasniegt šādu lēmumu kā NATO eskalāciju, lai gan NATO savu kodolstratēģiju balsta uz atturēšanu, nevis uzbrukumu.

Turklāt pati Konstitūcijas grozīšana vēl nenozīmē, ka Lietuvā automātiski parādīsies kodolieroči. Tas tikai atceltu absolūto juridisko aizliegumu. Pēc tam būtu nepieciešams NATO politisks lēmums, militāra nepieciešamība, infrastruktūra, drošības procedūras un vienošanās ar konkrētiem sabiedrotajiem.

To ir ļoti svarīgi uzsvērt, jo diskusija Lietuvā dažkārt tiek pasniegta pārāk vienkāršoti – it kā Konstitūcijas panta atcelšana nozīmētu, ka nākamajā dienā uz Šauļiem tiks nogādātas kodolbumbas. Tā nav.

Tomēr Lietuvai ir jābūt tiesībām izvēlēties

Patiesais jautājums šodien nav par to, vai rīt Lietuvā būtu jāglabā kodolierocis. Jautājums ir, vai Lietuvai pašai sev jāatstāj tiesības izmantot visus NATO atturēšanas instrumentus, ja drošības situācija to pieprasītu.

Mūsu vērtējumā – jā.

Valsts, kuras drošības vide pēdējo četru gadu laikā ir būtiski mainījusies, nevar mūžīgi balstīt savu aizsardzības politiku uz nostāju, kas izveidota laikā, kad Lietuva vēl nebija NATO dalībvalsts.

Krievija modernizē armiju, nostiprina savas pozīcijas, izmanto kodolšantāžu, ciešāk integrē Baltkrieviju savā militārajā sistēmā un pat pēc milzīgiem zaudējumiem Ukrainā neatsakās no ilgtermiņa konfrontācijas ar Rietumiem. Tajā pašā laikā NATO pati paziņo, ka kodolatturēšana ir viena no svarīgākajām Alianses drošības garantijām.

Tāpēc Lietuva nedrīkst palikt par valsti, kas vispirms pati sev pasaka, kādus sabiedroto aizsardzības līdzekļus savā teritorijā tā nevarētu pieņemt pat sliktākā scenārija gadījumā.

Konstitūcijā noteiktais aizliegums ir jāatceļ. Pēc tam Lietuvai kopā ar NATO sabiedrotajiem ļoti nopietni jāizvērtē, vai austrumu flanga atturēšanai reģionā ir nepieciešama arī reāla kodolspēju klātbūtne.

Ja militārais novērtējums liecinātu, ka šāds solis samazina Krievijas agresijas iespējamību, Lietuvai no tā nevajadzētu baidīties.

Jo kodolatturēšanas paradokss ir vienkāršs: tās spēcīgākā uzvara tiek sasniegta tad, kad ierocis nekad nav jāizmanto.