Vai bērnam jāapmeklē pulciņš, kuru viņš pats vairs nevēlas apmeklēt, ja vecāki jau ir daudz ieguldījuši?

Septembrī atkal sākas tā pati saruna pie virtuves galda: grafikā ir peldēšana, dejas vai robotika, bet bērns paziņo, ka vairs neies. Vecāki jau ir nopirkuši apģērbu, samaksājuši par pirmo mēnesi, pēc darba saskaņojuši bērna nogādāšanu. Vieniem šķiet, ka tagad piekāpties būtu mācība, ka var padoties, tiklīdz kļūst grūti. Citi redz citu problēmu: bērns uz nodarbību dodas aizkaitināts un pēc dažiem mēnešiem sāk ienīst ne tikai pulciņu, bet arī pašu mēģināšanu kaut ko iemācīties.

Vienošanās nav tikai naudas jautājums

Vecāku arguments bieži sākas nevis ar iztērēto naudu. Pulciņš nozīmē laiku, vietu ģimenes nedēļas plānā un solījumu vismaz kādu laiku pamēģināt. Ja bērns pēc diviem treniņiem vēlas aiziet, jo vingrinājums neizdevās, bija jāgaida sava kārta vai grupā parādījās stiprāki bērni, vēlme padoties ne vienmēr liecina, ka nodarbība viņam nav piemērota. Dažkārt tā vienkārši ir pirmā saskare ar to, ka jauna prasme nerodas uzreiz.

Šajā pusē loģiska ir arī vēlme mācīt izturību. Mūzikas stundā sākumā sāp pirksti, sportā nākas atkārtot vienu un to pašu kustību, zīmēšanā ne katrs zīmējums izdodas. Bērnam, kurš pierod aiziet, tiklīdz jūtas neērti, var būt grūtāk izturēt arī vēlākas saistības. Tāpēc dažas ģimenes jau iepriekš vienojas: izvēlētā nodarbība jāapmeklē vismaz līdz pusgada vai sezonas beigām, ja vien nenotiek kas nopietns.

Nauda šo lēmumu tikai saasina. Viens pulciņš bieži maksā apmēram 25–80 eiro mēnesī. Tam pievienojas sporta apģērbs, mūzikas instrumenti vai zīmēšanas piederumi, sacensību dalības maksas, ceļa izdevumi. Vecākiem ir žēl ne tikai jau iztērētās summas. Bieži tie ir arī vakari automašīnā, pārkārtots darba grafiks, citu bērnu plāni. Kad bērns saka “negribu”, pieaugušie var sadzirdēt: “Jūsu pūles man nav svarīgas.”

Kad “negribu” slēpj vairāk nekā slinkumu

Otra puse atgādina, ka bērns nav parakstījis darba līgumu uz visu sezonu. Viņš var izmēģināt nodarbību un saprast, ka tā nav viņam piemērota. Pulciņš, ko izvēlējies draugs, reklāma vai vecāku atmiņas par savu bērnību, ne vienmēr kļūs par bērna vaļasprieku. Piespiedu apmeklēšana dažkārt iemāca nevis neatlaidību, bet ērtāku prasmi: klusēt par to, kas nav piemērots, un skaitīt dienas līdz pēdējam treniņam.

Atšķirīgi signāli nozīmē atšķirīgas lietas. Viena lieta ir nevēlēšanās doties, jo tajā vakarā gribas spēlēties telefonā vai ārā. Cita – pastāvīgas sāpes vēderā pirms treniņa, bailes kļūdīties, konflikts ar treneri, ņirgāšanās grupā vai vide, kurā bērns jūtas pastāvīgi pazemots. Šādos gadījumos prasība “izturi līdz maijam” var maksāt pārāk dārgi, pat ja abonements jau ir apmaksāts.

Ir arī vienkāršāks iemesls: bērnu intereses mainās. Sākumskolas vecuma bērns septembrī var patiesi vēlēties basketbolu, bet pēc dažiem mēnešiem atklāt teātri vai programmēšanu. Ja katra izvēle tiek pārvērsta par nepārtrauktām saistībām, viņš var pārstāt izmēģināt jaunas nodarbes, baidoties kļūdīties. Galu galā pulciņi ir vieta, kur noskaidrot, kas patīk, nevis tikai pierādīt, ka izvēle jau no pirmās dienas bijusi pareiza.

Vai bērnam jāapmeklē pulciņš, kuru viņš pats vairs nevēlas apmeklēt, ja vecāki jau ir daudz ieguldījuši?Attēls: Pixabay / ArminEP

Aptuvens aprēķins ģimenei

Piemērs: pieņemsim, ka bērns apmeklē sporta pulciņu par 50 eiro mēnesī no septembra līdz maijam. Sākumā tiek nopirkts apģērbs, bet uz treniņiem jābrauc ar automašīnu.

Ja bērns aiziet pēc trim mēnešiem, šajā piemērā ģimene būtu iztērējusi aptuveni 285 eiro, ja apģērbs netiek pārdots tālāk un nav piemērots citai nodarbei. Rezultāts būtiski mainās atkarībā no attālumiem pilsētā, maksas, tā, vai apģērbs vēlāk tiks izmantots, un vai nodarbības ir apmaksātas iepriekš.

Ne katrs lēmums jāpieņem tajā pašā vakarā

Praksē bieži palīdz nevis ultimāti, bet konkrēts termiņš. Var vienoties apmeklēt nodarbības vēl četras vai sešas nedēļas un pēc tam mierīgi izvērtēt, kas ir mainījies. Tādējādi sākotnējais diskomforts tiek nošķirts no faktiskas nepiemērotības. Tāpat ir vērts aprunāties ne tikai ar bērnu, bet arī ar vadītāju: varbūt problēma ir grupas līmenī, laikā, pārāk lielā slodzē vai nesaprastā uzdevumā. Dažkārt pietiek nomainīt grupu vai samazināt treniņu skaitu.

Vecāki pamatoti var sagaidīt, ka izvēlei būs sekas un ka bērns nepazudīs pēc pirmās neveiksmes. Tomēr viņiem ne vienmēr ir taisnība, ja “ieguldījums” kļūst par vienīgo iemeslu turēt bērnu nemīlētā nodarbībā. Bērna vēlme aiziet ir pelnījusi nopietnu sarunu, nevis automātisku atļauju vai automātisku aizliegumu. Atbilde ir atkarīga no tā, cik ilgi nodarbība jau ir izmēģināta, kas tieši tajā ir grūts, vai pastāv drošības problēmas un vai ģimene jau iepriekš bija vienojusies par izmēģinājuma periodu.

Kā jūsu ģimenē tiek izlemts, kad mudināt bērnu vēl pamēģināt un kad ļaut meklēt citu pulciņu?

Novērtējiet šo rakstu:

 

 

 

 

 

Kraunami duomenys...

Paldies par jūsu vērtējumu!