Varbūt viena no dīvainākajām līnijām uz planētas Zeme

Iedomājieties divas salas. Tās atrodas tik tuvu viena otrai, ka, skatoties kartē, šķiet gandrīz kā kaimiņu pagalmi. Vienā pusē – tūristu iecienītā Bali, saulrieti, rīsu terases, tempļi un tā atvaļinājuma sajūta, ko daudzi jau pazīst pat no fotogrāfijām. Otrā pusē – Lomboka, sala, kuru no Bali šķir tikai aptuveni 35 kilometrus plata ūdens josla.

Šķiet, kas tur īpašs? Ja salas atrodas tik tuvu, dabai vajadzētu būt līdzīgai. Putniem vajadzētu lidot no vienas puses uz otru, dzīvniekiem tūkstošiem gadu laikā kaut kā pārcelties, augiem sajaukties, bet visai apkārtnei pamazām kļūt līdzīgai. Tomēr tieši šeit sākas viens no dīvainākajiem Zemes stāstiem. Starp Bali un Lomboku stiepjas neredzama robeža, kuru jūs neredzēsiet ne no lidmašīnas, ne no krasta, taču daba to ievēro tā, it kā tur stāvētu siena.

Vienā pusē dzīvnieku pasaule atgādina Āziju. Otrā – jau jūtama Austrālijas ēna. Un, lai gan cilvēkam 35 kilometri mūsdienās šķiet gandrīz smieklīgi mazs attālums, dabai tā kļuva par robežu, kuru daudzas sugas miljoniem gadu nav pārkāpušas.

Ūdens josla, kas šķir divas atšķirīgas pasaules

Bali un Lomboka ir viens no skaidrākajiem piemēriem, taču šis stāsts ir daudz plašāks. Caur Indonēzijas arhipelāgu stiepjas tā dēvētā Volisa līnija, kas nosaukta britu dabas pētnieka Alfrēda Rasela Volisa vārdā. Viņš 19. gadsimtā pamanīja kaut ko tādu, kas joprojām izklausās gandrīz neticami: salas var atrasties pavisam tuvu, taču to fauna – būt pilnīgi atšķirīga.

Uz rietumiem no šīs līnijas daba ir tuvāka Āzijai. Tur sastopamas sugas, kas saistītas ar Dienvidaustrumāzijas kontinentu: pērtiķi, lielāki zīdītāji, dažādi plēsēji, ziloņi, degunradži, orangutani. Protams, ne katrā salā dzīvo visi šie dzīvnieki, taču kopējais faunas virziens ir skaidrs – tā ir aziātiska pasaule.

Uz austrumiem no līnijas viss sāk mainīties. Tur kļūst vairāk Austrālijai raksturīgu sugu: somaiņu, kakadu, cita veida putnu, rāpuļu un mazu dzīvnieku, kurus rietumu pusē gandrīz nevar atrast. Šķiet, it kā kāds būtu novilcis līniju kartē un pateicis: līdz šejienei – viens dabas stāsts, no šejienes – cits.

Dīvainākais ir tas, ka šo robežu nav radījis cilvēks. Nav ne žoga, ne kalnu sienas, ne tuksneša. Tikai ūdens. Taču tieši šis ūdens izrādījās stiprāks par daudziem sauszemes šķēršļiem.

Kāpēc šāda robeža vispār radās?

Atbilde slēpjas ļoti dziļi – tiešā nozīmē. Jāskatās ne tikai uz salām, bet arī uz to, kas atrodas zem tām. Sen, ļoti sen, šīs zemes daļas nepiederēja vienai pasaulei. Rietumu salas bija saistītas ar Āzijas kontinentu, bet austrumu salas – ar Austrālijas virzienu. Ledus laikmetos, kad jūras līmenis bija zemāks, dažām salām bija sauszemes savienojumi ar kontinentiem, tāpēc dzīvnieki varēja migrēt vieglāk.

Tomēr starp Bali un Lomboku palika dziļš jūras šaurums. Pat tad, kad pasaulē bija vairāk sauszemes un mazāk ūdens, šī vieta nekļuva par vienkāršu sauszemes tiltu. Tas nozīmē, ka daudzi dzīvnieki nekad nesaņēma vieglu ceļu uz otru pusi. Viņi palika savā pasaulē, bet otrā ūdens pusē tajā laikā attīstījās pavisam cits dabas stāsts.

Tāpēc šodien mēs raugāmies uz divām tuvām salām, bet patiesībā redzam miljoniem gadu ilgu atšķirību. Zeme kustējās, plātnes slīdēja, salas tuvojās viena otrai, taču dzīvība abās pusēs jau bija nogājusi atšķirīgus ceļus. Tas ir kā divi seni kaimiņi, kas dzīvo pāri žogam, bet izauguši pilnīgi atšķirīgās ģimenēs, ar citiem noteikumiem, citiem ieradumiem un citu valodu.

Interesanti fakti par planētu ZemeAttēls: Ilustratīvs attēls

Kāpēc dzīvnieki vienkārši nepārpeld?

Te arī sākas tā vieta, kur cilvēkam gribas strīdēties ar dabu. Galu galā 35 kilometri nav pasaules mala. Kuģi peld, cilvēki ceļo, putni lido. Šķiet, ka tik ilgā laikā vismaz daļai dzīvnieku vajadzēja pārcelties. Taču sauszemes dzīvniekam jūra nav vienkārši zils tukšums kartē.

Jūras šaurumi starp salām var būt dziļi, ar spēcīgām straumēm. Dzīvniekam, kas nejauši nonāktu ūdenī, būtu ne tikai jānopeld liels attālums, bet arī jāizdzīvo viļņi, spēku izsīkums, plēsēji, karstums un pilnīga neziņa. Lielākajai daļai sauszemes dzīvnieku tas būtu nevis ceļojums, bet gandrīz neiespējams pārbaudījums.

Pat ja vienam dzīvniekam izdotos sasniegt otru krastu, problēma ar to nebeigtos. Viens dzīvnieks vēl nenozīmē jaunu populāciju. Vajadzīgs pāris, vajadzīgi pēcnācēji, vajadzīga piemērota barība, droša vide un vieta ekosistēmā. Ja jaunpienācējs nonāk pasaulē, kurā viss jau ir aizņemts – barība, teritorijas, slēptuves, plēsēju noteikumi –, tā izredzes ir ļoti mazas.

Tāpēc dabā nepietiek tikai ar atpeldēšanu. Ir jāiesakņojas. Un tas izdodas reti. Lūk, kāpēc dažas mazākas vai lidojošas sugas varēja pārkāpt šo robežu, taču lielākā daļa dzīvnieku palika savā pusē.

Neredzama līnija, kas atgādina, cik dīvaina ir mūsu planēta

Volisa līnija ir viena no tām lietām, kas liek citādi paskatīties uz karti. Mēs bieži iztēlojamies pasauli pēc valstu robežām, ceļiem, lidostām un ceļojumu maršrutiem. Taču dabai ir savas robežas. Dažkārt tās nav redzamas, klusi stiepjas pāri jūrai, mežam vai kalniem, tomēr to ietekme ir spēcīgāka par jebkuru cilvēka novilktu robežu.

Bali un Lomboka šodien var izskatīties kā divi kaimiņu atvaļinājumu galamērķi. Vienu dienu varat atrasties vienā salā, bet nākamajā – jau otrā. Cilvēkam tas ir vienkāršs ceļojums. Taču dzīvnieku pasaulei šī ūdens josla ilgu laiku bija gandrīz nepārvarama robeža, kas sadalīja divus atšķirīgus dzīvības stāstus.

Un, iespējams, tieši tāpēc šī līnija ir tik interesanta. Tā nekliedz, to nevar redzēt, pie tās nav zīmes „šeit beidzas Āzija un sākas cita pasaule“. Taču pietiek paskatīties uz dzīvniekiem, putniem un visu salu dzīvību, lai saprastu: Zemei ir noslēpumi, kas dažkārt slēpjas pavisam atklāti. Tikai dažus desmitus kilometru no pazīstamās Bali sākas daba, kas miljoniem gadu laikā izvēlējusies pavisam citu ceļu.