Pēc pastaigas mežā sāk niezēt āda: septembrī aktivizējas grūti pamanāmi parazīti
Pārnākot no meža, gribas tikai novilkt kurpes, uzvārīt tēju un priecāties par pilno sēņu grozu. Taču vakarā, kad kājas jau silda mājas siltums, uz potītēm, jostasvietas vai ceļu ielokos parādās savāda nieze. Sākumā šķiet, ka varbūt sakairināja zāle, varbūt iekoda ods vai arī zem segas vienkārši ir pārāk silti. No rīta šie mazie sarkanie punktiņi bieži vairs neizskatās tik nevainīgi.
Septembrī par sevi tā var atgādināt rudens ērces, ko dēvē arī par ražas ērcēm. Tās ir tik mazas, ka cilvēks parasti tās pat nepamana, bet nepatīkamās sajūtas sākas jau pēc izbrauciena. Tāpēc daudzi ilgi meklē vaininieku mājās: maina mazgāšanas līdzekli, vaino gultasveļu vai mājdzīvnieku, lai gan viss sākās pavisam citur – starp zāli, lapām un zemiem krūmiem.
Nieze sākas tad, kad rodas jautājums: kas man iekoda?
Rudens ērču kāpuri uzturas mitrākās, zālainās vietās, krūmājos, mežmalās, pļavās vai dārzā. Tās nelido un neuzbrūk cilvēkam no attāluma – tās vienkārši nonāk uz ādas vai apģērba, kad cilvēks iet cauri zālei, apsēžas atpūsties, lasa sēnes vai pavada laiku ārā kopā ar suni. Septembrī, kad joprojām ir pietiekami silts un uz mežu dodas gan sēņotāji, gan ģimenes, šādu sastapšanos kļūst vairāk.
Visnepatīkamākais ir tas, ka kāpuri ir gandrīz nepamanāmi. Tie piestiprinās vietās, kur apģērbs cieši pieguļ ādai vai kur āda ir jutīgāka: pie zeķu malas, zem bikšu jostasvietas, cirkšņu apvidū, padusēs, ceļu ielokos. Cilvēks var pārnākt mājās, neko nejūtot, bet nieze pastiprinās vēlāk. Tad rodas iespaids, ka izsitumi parādījušies “no nekurienes”.
Pēc šāda kontakta ādu parasti klāj mazi, apsārtuši, ļoti niezoši pūslīši vai plankumi. Nieze var būt intensīva, īpaši vakarā, kad rokas vairs nav aizņemtas ar darbu, telefons vairs nezvana un visa uzmanība negaidīti pievēršas vienai potītei. Kasīšanās uz īsu brīdi sniedz atvieglojumu, taču vienlaikus vēl vairāk kairina ādu un var atstāt brūcītes.
Ne visi izsitumi pēc meža ir vienādi
Pēc izbrauciena dabā ādu var kairināt arī sviedri, augi, kukaiņu kodumi, jauns repelents vai berzošs apģērbs. Tāpēc tikai pēc niezes vien ne vienmēr iespējams precīzi noteikt, kas noticis. Rudens ērcēm raksturīgs tas, ka izsitumu bieži ir vairāk nekā viens un tie koncentrējas noteiktās vietās – tur, kur pie ādas cieši piespiedušās zeķes, kurpes vai bikšu gumija.
Svarīgi tās nejaukt ar ādā ieurbjušos ērci. Iesūkusies ērce parasti ir redzama uz ādas, un tā pēc iespējas ātrāk pareizi jāizņem, savukārt rudens ērču kāpuri nav tās pašas ērces, par kurām visbiežāk runā saistībā ar ērču encefalītu vai Laimas slimību. Tomēr pēc katras pastaigas mežā ķermeni ir vērts apskatīt neatkarīgi no tā, vai āda jau niez vai vēl ne.
Senioram šādi izsitumi var šķist kā pēkšņi saasinājusies alerģija, vecākiem – kā bērna pārnests “nezināms vīruss”, bet aktīvam sēņotājam – kā maza cena par baravikām. Taču bērniem nieze ir īpaši grūti panesama, jo viņiem ir grūtāk nekasīties. Ģimenē bieži sākas arī cita nevajadzīga drāma: viens cilvēks sāk domāt, ka mājās parādījušās blusas, lai gan pārējie mājinieki tajā dienā mežā nemaz nav bijuši.
Cilvēks dusmojas nevis uz dabu, bet uz novēloto niezi
Lielākās neērtības šajā situācijā rada nevis pati pastaiga, bet novēlotais rēķins par to. Cilvēks jau ir izmazgājis drēbes, izkārtojis sēnes, varbūt pat padalījies ar fotogrāfiju no meža, kad ķermenis sāk pieprasīt visu uzmanību. Naktī pastiprinājusies nieze var sabojāt miegu, bet nākamajā dienā atgādināt par sevi ar katru bikšu malas pieskārienu.
Ir dabiski, ka pēc šādas pieredzes rodas vēlme visu rudeni izvairīties no zāles un mežmalām. Taču problēma nav tajā, ka cilvēks devies dabā. Tā rodas tad, kad izbraucienā dodas it kā uz vasaras nogales pikniku – īsās zeķēs, atvērtos apavos, ar domu apsēsties jebkur, jo taču “odu sezona jau ir beigusies”.
Te ir arī otra puse: dabai nav pienākuma būt sterilai, bet meža taka nav mājas gaitenis. No otras puses, cilvēkiem ļoti trūkst vienkāršas izpratnes, ka septembrī nepatikšanas var sagādāt ne tikai ērces vai odi. Kad zini, ko sagaidīt, mazāk dusmojies uz sevi un mazāk steidz vainot suni, veļas pulveri vai vakar vakarā apēsto tomātu.
Pēc meža palīdz nevis brīnums, bet dažas mierīgas darbības
Pārnākot mājās, ieteicams pēc iespējas ātrāk novilkt meža drēbes, tās izmazgāt un nomazgāties dušā. Īpaši rūpīgi jāapskata vietas zem zeķēm, jostas, apakšveļas un ceļu ieloki. Duša acumirklī nenovērsīs jau radušos ādas reakciju, taču palīdzēs nomazgāt to, kas varētu būt palicis uz ādas, un vienlaikus kļūs par ierastu pārbaudi, vai nav piesūkušās ērces.
Ja āda jau niez, svarīgākais ir nemocīt to, kasoties līdz brūcēm. Vēsa komprese, saudzīga ādas kopšana un farmaceita vai ārsta ieteikumi par līdzekļiem niezes mazināšanai bieži ļauj vieglāk pārciest pirmās nepatīkamās dienas. Ja izsitumi strauji izplatās, āda stipri pietūkst, parādās strutošanas pazīmes, paaugstinās temperatūra vai pašsajūta acīmredzami pasliktinās, kavēties nevajadzētu – šādā gadījumā jāvēršas pie mediķiem.
Nākamajam izbraucienam nav jāģērbjas tā, it kā dotos ekspedīcijā uz tundru. Parasti pietiek ar slēgtiem apaviem, garākām biksēm, zeķēm, kas nosedz potītes, un lēmumu nesēdēt tieši zālē vietā, kur tā ir augsta un bieza. Sēņojot tas varbūt neizskatās īpaši romantiski, taču niezošas kājas pēc divām dienām parasti atstāj vēl mazāk romantikas.
Septembra mežs joprojām ir dāsns – ar sēnēm, krāsām, klusumu un to īpašo rudens smaržu, kuras dēļ gribas doties vēl dziļāk prom no ceļa. Taču, pārnākot mājās, der atcerēties vienkāršu noteikumu: ja pēc šādas pastaigas niez āda, tā ne vienmēr ir mājas problēma. Dažkārt pietiek laikus nomazgāties, apskatīt ķermeni un nākamreiz līdz sūnām un baravikām paņemt līdzi ne tikai grozu, bet arī nedaudz vairāk aizsardzības.
Novērtējiet šo rakstu:
Kraunami duomenys...
Vairāk par šo tēmu
Visas tēmas ziņas
Meklējat vairāk?
Komentāri